In memoriam 2020
Teātra Vēstnesis – 2020 IV
Marts Kitajevs
30.03.1925.–08.01.2020.
Marts Kitajevs dzimis Baškīrijā un Latvijā nonāca Otrā pasaules kara laikā. Pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijā viņš paguva pastrādāt gan par dekorāciju gleznotāju operā, gan pavadīt dažus gadus Jelgavas teātrī, tomēr tieši Rīgas Jaunatnes teātris kļuva par viņa darba vietu 25 gadu garumā. Sākumā ar režisoru Pāvelu Homski, pēc tam ar Imantu Krenbergu Kitajevs radīja vieglu un rotaļīgu skatuves iekārtojumu, kas bieži vien bija pretrunā striktajām prasībām pēc dzīves patiesības uz skatuves. Kopš pirmā iestudējuma Gļebs Kosmačovs (1962), ko Rīgā iestudēja jaunais režisors Ādolfs Šapiro, Marts Kitajevs bija viņa uzticamais domubiedrs. Lakoniska un tēlaina bija telpa, ko režisoram piedāvāja Kitajevs – vai tā būta arēna, pa kuru kā apburtā lokā riņķo markitantes kulba Bertolta Brehta lugā Kuražas māte un viņas bērni (1968), vai Čehova Ivanova (1975) pelēkās, kā nopelējušās sienas, kur smok katrs, kas dzīvs, un pār kurām, varonim nošaujoties, pārklājas pelēks tīkls – kā līķauts. 60., 70. gadu mija bija tā saucamās dinamiskās scenogrāfijas laiks, un režisori ar scenogrāfiem strādāja ciešā kopībā, lai radītu izrādes, kas runātu zemtekstos un vizuālajā valodā paustu to, kas nebija pasakāms vārdos. Kopā ar Ādolfu Šapiro Marts Kitajevs radīja izrādes Pēdējie (1967), Cilvēks, kas līdzīgs pats sev (1967), Čukokkala (1971), Ugunskurs lejā pie stacijas (1972), Aivaru gaidot (1973), un tas bija sava laika drosmīgākais un laikmetīgākais teātris Latvijā.
1974.gadā Marts Kitajevs pārcēlās uz Ļeņingradu un līdz pat mūža galam strādāja gan kā scenogrāfs Sanktpēterburgas teātros, gan kā pasniedzējs ar topošajiem scenogrāfiem. Tomēr viņa pēdas 60. un 70. gadu Latvijas teātra vēsturē ir dziļas.
Konstantīns Titovs
22.03.1919.–30.01.2020.
Konstantīns Titovs, viens no retajiem aktieriem simtgadniekiem Latvijas teātrī, dzimis Krievijā Ivanovovozņesenskā. Agri zaudējis tēvu, jo 1937. gadā tēvu apcietināja un nošāva. Tas jaunajā cilvēkā radīja rūgtumu, sāpes un naidu pret visu veidu netaisnību un vardarbību. Interesanti, ka Konstantīns Titovs jaunībā gribējis kļūt par skolotāju un mācījies Ivanovas pedagoģiskajā institūtā, taču vēlāk aizbraucis uz Maskavu un iestājies Vahtangova teātra Ščukina teātra skolā. To beidzis gan tikai pēc Otrā pasaules kara, jo kara laikā cīnījies frontē. Rīgā nokļuvis 1948. gadā pēc teātra skolas beigšanas un sācis darbu Rīgas Krievu drāmas teātrī.
Jau daiļrades gaitu sākumā pārsteidzis kolēģus un skatītājus ar savu inteliģenci, lielo mīlestību pret krievu poēziju. Pēc kolēģu atzinuma, viņš zinājis no galvas gandrīz vai visu krievu klasisko dzeju. Lomu Rīgas Krievu drāmas teātrī nostrādātajos gados nav sevišķi daudz. Starp tām nozīmīgākās: Čugunovs A. Ostrovska Vilki un avis, Sutka R. Blaumaņa Ugunī iestudējumos.
Kopš 1959. gada līdz pat tā slēgšanai 1992. gadā Konstantīns Titovs bija Jaunatnes teātra aktieris. Ilgajos šai teātrī nostrādātajos gados nospēlētas visdažādākās lomas. Aktieris bijis ļoti izteiksmīgs un pārliecinošs bērniem un jauniešiem domātajos uzvedumos.. Spēlējis galvenokārt raksturlomas, pasaku lugu ļaundarus. Taču viņa tēlotajiem ļaundariem bērnu lugu iestudējumos, tādiem kā Mahno Sarkanajos velnēnos, Karabass Barabass Buratino piedzīvojumos vai Dzirnavnieks Bumbarašā, piemita arī naivitāte un lētticība, kas ļaunos nodomus bieži padarīja smieklīgus un ļāva labajiem varoņiem tos uzminēt un ļaunumu uzvarēt. Asa satīra un labsirdīgs smaids Titova daiļradē bieži gāja līdzās. Viņa aktiera biogrāfijā ir arī ne mazums labsirdīgu tēvoču un gudru skolotāju jauniešiem domātajā repertuārā. Spēles priekā iedzirkstas arī pa kādai lomai klasiskajā repertuārā. Atmiņa glabā asprātīgo un formas ziņā perfekto Brigellu Zaļajā putniņā.
Konstantīns Titovs piedalījās arī pašā pēdējā Jaunatnes teātra krievu trupas iestudējumā V. Tekerija Roze un gredzens, 1992. gada 27. jūnijā. Pēc šīs izrādes aizvērās priekškars teātrim un beidzās arī Konstantīna Titova aktiera gaitas. Šogad beigusies arī viņa garās dzīves gaita.
Ģirts Zeidenbergs
5.04.1934.–16.02.2020.
Februārī mūžībā devās cilvēks, kas visu dzīvi paralēli tiešajiem inženiera darba pienākumiem rūpējies par kultūras sakariem ar Latviju, organizējot pasākumus un viesturnejas, popularizējot latviešu kultūru un tās radītājus, veicinot latviešu valodas saglabāšanos un attīstību ārpus tēvzemes. Viņa darba augļus daudzus gadus baudījuši vai visu Latvijas teātru pārstāvji, kas devušies turnejās uz Amerikas latviešu kopienām. Impulss šādai sabiedriskajai darbībai radies, redzot, cik atrauti no dzimtenes notikumiem ir t. s. veclatvieši – tie cilvēki, kas no Latvijas bija izbraukuši 20. gadsimta sākumā un kurus sastapa tie tūkstoši latviešu bēgļu, kas Amerikā ieradās ap 1950. gadu. Tā pats Zeidenbergs rakstījis vēl tālajā 1983. gadā. Pats Ģirts Zeidenbergs šādus tiltus starp Latviju un Ameriku cēla visu mūžu, un, pateicoties viņam, šis simbols likts arī latviešu kultūras biedrības Tilts nosaukumā, kad tā 1993. gadā transformējās no lokālāka mēroga latviešu biedrības. Šo gadu laikā Tilts organizējis vairāk nekā 250 kultūras pasākumus un turnejas, tostarp vairāk nekā 40 Latvijas teātru viesturnejas.
Mihails Kublinskis
12.04.1939.–28.03.2020.
Kaut arī radošā mūža pēdējos gados viņa uzturēšanās vieta bija galvenokārt teātra Aktieru zāle, paša radīta 20. gadsimta 70. gados, tomēr Latvijas teātra vēsturē viņu ierakstījušas režijas Lielajā zālē. Viņš bija izsmalcināts estēts, un tādas bija viņa izrādes – ar izkāpinātu skaistuma izjūtu. Savu domubiedru viņš visbiežāk atrada mākslinieka Gunāra Zemgala personā, bet katrā no viņa lielajām izrādēm bija mizanscēnas, kas protestēja pret savu laiku un tā pelēcību, kas kategoriski pieprasīja lielumu no cilvēces kopumā, no indivīda kā tāda un arī no aktiera kā no mākslinieka. Viņa izrādēs savas skaistākās lomas nospēlēja Lāsma Kugrēna, un tieši viņa iemiesoja Kublinska ideālu – ārējs trauslums un milzīgs iekšējs spēks. Viņa bija Kublinska princese un Kublinska karaliene. Princese Alē izrādē Lauva ziemā un Elizabete Marijā Stjuartē. Valdnieka meita Elektra izrādē Elektra – mana mīla. Pateicoties Mihailam Kublinskim, pārliecinoši Nacionālajā teātrī savu vietu ieguva Lolita Cauka, lielas lomas pie viņa nospēlēja Māra Zemdega, bez Kublinska izrādēm grūti iedomāties Kārļa Sebra, Jāņa Kubiļa, Inta Burāna, Ģirta Jakovļeva, Ulda Dumpja mūžu. Pie Mihaila Kublinska nozīmīgākajām izrādēm pieder traģēdijas un drāmas – bez minētajām arī Viljama Šekspīra Romeo un Džuljeta, Henrika Ibsena Heda Gablere un Spoki, Artūra Millera Skats no tilta, Maksa Friša Santakrusa, Jūdžina O'Nīla Garās dienas ceļš uz nakti, Jāņa Jaunsudrabiņa Aija un daudzas citas, Tomēr režisors smalki sajuta arī ikdienas cilvēka priekus un bēdas, un tapa Acālija, Hamilkāra kungs, Bezkaunīgie veči, Kaktusa zieds un Pie zelta ezera.
Mihaila Kublinska mūža nogale pagāja vientulībā, un viņa aiziešanas diena precīzi nav zināma, pat kapsētā viņa pīšļi tika guldīti pusgadu vēlāk – Miķeļdienā, klusā ceremonijā, piedaloties tuvākajiem cilvēkiem no dzimtas un teātra.
Ieva Struka
Silvija Radzobe
29.04.1950.–21.04.2020.
Silvijai patika hiacintes. Aizraušanās ar dālijām nāca vēlāk, un tad arī citām puķēm tika atļauts būt. Vēl aprīlī Silvija skuma, ka netiek uz savu Kuivižu dārzu, kur noteikti jau uzziedējušas tulpes. Bet studiju un pirmajos darba gados viņas vārda un dzimšanas dienās īres istabu, lai kur tā atrastos – Kleistos, Šķirotavā, Lielupē vai Rīgas centrā – burtiski pārpludināja hiacinšu smarža.
Kaut kas no hiacinšu dabas piemita arī pašai Silvijai. Personības intensitātes nozīmē. Silvija visu darīja dedzīgi un ar vērienu – ja rakstīja, tad veiksmes brīžos varēja aprakstīt astoņpadsmit lappuses no vietas, ja raka dobes, tad līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Ja kaut ko nezināja, tad visīsākajā laikā noskaidroja. Ja gribēja redzēt izrādi, kurā nebija iespējams tikt iekšā, tad – lai vai kā, bet noskatījās. Ja tuvējā apkārtnē kādam gadījās ķibele, Silvija netaujāja, bet rīkojās. Reizēm tas bija kaitinoši, bet vienmēr – ļoti spēcinoši un paļāvību raisoši.
Silvijai pret dzīvi un pasauli bija jūtas, ko iespējams apzīmēt tikai ar intensīvo vārdu «mīlestība». Tieši šis vārds visprecīzāk izsaka viņas attieksmi ne tikai pret meitu Zani, bet arī pret studentiem, pret teātri un kritiķes darbu, pret Aleksandru Čaku un Mihailu Bulgakovu.
Studiju gados Silvija bija Gunāra Bībera vadītās Dramaturģijas sekcijas darbīgais centrs un dzinējspēks. Ar Silviju bija interesanti runāt par teātri. Viņa prata uzdot jautājumus un atrast atbildes, un tolaik tāpat kā turpmāk viņai bija raksturīgs domāšanas asums un godīgums.
Silvijai piemita apbrīnojamas darbaspējas, organizatores talants un līderes harisma. Latvijā grūti iedomāties otru cilvēku, kuram būtu pa spēkam piespiest desmitiem autoru savlaicīgi iesniegt rakstus, lai tos izrediģētu, reizēm pat pārrakstītu un apvienotu tūkstošiem lappušu biezos sējumos. Tas ir Silvijas nopelns, ka studenti par 20. gadsimta pasaules teātra personībām un parādībām var lasīt latviešu valodā.
Silvija cienīja bez aplinkiem pausta viedokļa skaidrību un teātra kritikā neatlaidīgi turpināja uzturēt vērtējošo dimensiju arī tad, kad postdramatiskā teātra realitāte sāka to pamazām drupināt. Un vēl – Silvija bija neparedzama. Pat pazīstot Silviju vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā, tikai retu reizi izdevās iepriekš nojaust viņas reakciju uz lietām un situācijām. Garlaicīgi ar Silviju nebija nekad. Latvijas teātra kritiķu rindās viņa ar savu aiziešanu iecērt pamatīgu robu.
Margita Mantiņa
23.02.1944.–24.04.2020.
Vairāk nekā piecdesmit gadu viņa bija uzticīga latviešu literatūras un skatuves mākslas personību mantojuma sargātāja un glabātāja – vispirms Raiņa Literatūras un mākslas muzejā, bet no 1982. gada līdz aiziešanai mūžībā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā.
Margitas Mantiņas pētniecības un mantojuma saglabāšanas lokā bija Liepājas un Nacionālais teātris. Gadu gaitā bija izveidojusies lieliska sadarbība ar abu teātru administrācijām un māksliniekiem, kas vainagojās dažādās viņas veidotajās izstādēs, teātra personībām un notikumiem veltītos sarīkojumos un publikācijās. 2019. gadā ar viņas gādību tika radīta jauna Latvijas Nacionālā teātra ekspozīcija, kas viņai pašai deva gandarījumu, kolēģu, teātra profesionāļu un apmeklētāju atzinību. Arī Latvijas valsts augstāko novērtējumu, 2019. gada 3. maijā saņemot Atzinības krustu.
Šajā gadā Margita Mantiņa rūpīgi un ļoti apņēmīgi strādāja ar savas mīļās aktrises Elzas Radziņas apjomīgo arhīvu, paredzot to pilnībā sistematizēt un nodot krājumā, bet… Liktenis lēma citādi.
Margitas Mantiņas cilvēciskā atvērtība, tolerance un profesionalitāte ļāva viņai veikt ļoti liela apjoma darbus, kas tagad ir mūsu kultūras, skatuves mantojuma neatņemama daļa.
Jānis Siliņš
Dace Skadiņa
08.03.1941.–29.04.2020.
79 gadu vecumā pēc smagas slimības mūžībā devusies brīnišķīgā aktrise un pedagoģe Dace Skadiņa. Daces siltais balss tembrs atdzīvinājis gan leļļu, gan animācijas tēlus daudzas desmitgades, bet viņas rūpes un profesionālās zināšanas palīdzējušas izaugt jaunām aktieru, īpaši leļļinieku paaudzēm.
Dace Skadiņa 1970. gadā absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju ar dramatiskā teātra aktrises diplomu, savukārt 1999. gadā – Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot mākslas maģistra grādu teātra mākslā. 70. gadu sākumā, sastapusi toreizējo Leļļu teātra mākslinieku un režisoru Arnoldu Burovu, Dace Skadiņa negaidīti iesaistās leļļu teātra žanrā un to iemīļo, un nostrādājusi veselus 30 gadus (1963–1993)! Viņas roku vadītas, atdzīvojušās lelles tādās izrādēs kā Slavenais pīlēns Tims, Pifa piedzīvojumi, Minkas diena, Saslauku vecis, Mazais Muks, Tips un Taps, Pelnrušķīte, Ak, sirds, Lāčplēsis, Makss un Morics, Trīs sivēntiņi un vilks, Šveiks, Diega zīmes, Diega darbi, Koklētājs Samtabikse, Raganas trīs noslēpumi, Dekamerons, Ceturtais skriemelis, Makbets… nospēlēto lomu skaits Leļļu teātrī pārsniedz 300.
Viņas seju un balsi atpazīst TV skatītāji un radio klausītāji daudzās paaudzēs. Televīzijas skatītājiem Daces Skadiņas vārds nesaraujami saistās ar savulaik iemīļoto televīzijas raidījumu bērniem Kling, klang, esam klāt! Aktrises balsī runā arī daudzu animācijas filmu varoņi, savukārt radio klausītājiem viņa pazīstama kā raidījuma Atbildam jums, kāpēcīši vadītāja. Pēc aiziešanas no Latvijas Leļļu teātra aktrise pievērsusies režijai, iestudējot izrādes galvenokārt Liepājas Leļļu teātrī. Dace Skadiņa pasniedza aktiermeistarību, leļļu meistarību, saskarsmes kultūru un runas mākslu Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas studentiem. Tieši pedagoģes talants laikā no 2000. līdz 2005. gadam palīdzēja Dacei Skadiņai veiksmīgi koordinēt LKA Leļļu teātra aktieru kursa apmācību, kā rezultātā tika īstenoti 13 projekti studentu dalībai starptautiskās meistarklasēs Polijā un starptautiskos studentu festivālos.
Dace Skadiņa bijusi aktīva LTDS pasākumu un projektu dalībniece, darbojusies arī kultūras biedrības bērniem Baltais fonds valdē.
Ilgonis Švika
21.01.1952. – 26.05.2020.
No dabas komiķis, Dailes teātrim uzticamo skatītāju atmiņā tīrradnis, VI studijas absolvents ar malēnieša iezīmēm runas veidā. Teātra mūžs viņam neizvērtās laimīgs, traucēja nevaldāmās kaislības, arī alkohols. Grāmatā Dailes teātra VI studija. Paralēlā pagātne autore Lenvija Sīle Ilgoni Šviku raksturojusi kā ar Šveika gudrību un kontaktēšanās veidu apveltītu kolēģi. Ar to viņš daudzus sajūsmināja, bet vēl vairāk – kaitināja.
Uz skatuves jau kopš Pēdējās barjeras laikiem. Brīnišķīgs Pamatiņš izrādē Sapnis vasaras naktī, Klumpočs Džonā Neilandā. Bet Šerlokā Holmsā Zilā karbunkuļa dejā publika viņam, vienam no dejotāju grupas, ikreiz aplaudēja kā solistam.
Liktenis viņu aizveda uz Černobiļu. Mūža pēdējās desmitgades vadīja bez teātra savā dzimtajā pusē Lejasciemā. Lai gaiša piemiņa tiem gaišajiem smiekliem, ko raisīja aktiera spēle!
Gundega Saulīte
Mudīte Rāka
2.01.1955.–15.08.2020.
Mudīti Rāku uz teātri aizveda mīlestība uz mākslu, to vienādojot ar visu labo un cildeno, kas cilvēkam dots. Reālajā dzīvē jeb teātrī gaišo meiteņu radošais mūžs reti izvēršas tik pateicīgi kā to otru, tomēr Valmieras drāmas teātra aktrises Mudītes Rākas lomu klāsts nebūt nav pieticīgs – diplomdarba izrādē Kristīne Ugunī, Anna Dibenā, Konstance Bonasjē Trīs musketieros, tūlīt pēc tam Anniņa Meldermeitiņā, Ariadna Medņa ligzdā, Lelde Spēlēju, dancoju, Lienīte Mīla stiprāka par nāvi, Varja Ķiršu dārzā, Ķēkša Spoku sonātē, Lučija Filumenā Marturano, Dollija Annā Kareņinā... Lielākā daļa no tām – Valentīna Maculēviča režijā. Lielākā daļa no tām – nopietnas meitenes un sievietes, kas visu dzīvi ir uzticīgas jaunības ideāliem.
Kad lomu kļuva acīmredzami mazāk, Mudīte vēl strādāja teātrī, bet tikpat daudz laika pavadīja skolā, līdz apstākļu spiesta pārgāja uz skolu strādāt jau pastāvīgi. Mūsu ceļi Valmieras teātrī krustojās tai laikā, kad sarunas ar viņu bija galvenokārt par literatūru, ļaujot izbaudīt viņas erudīciju, un par abiem dēliem, tolaik pusaudžiem. Vismaz viens no viņiem, bet varbūt arī abi, regulāri parādījās Valmieras laikraksta Liesma slejās kā absolūts mācību olimpiāžu uzvarētājs, un mamma, protams, bija lepna.
Ieva Struka
Austra Skudra
3.04.1926.–31.10.2020.
Viss sākās ar Valmieras teātrim, Pēterim Lūcim un Jānim Samauskim veltītām grāmatām – Teātris ar 200 skatuvēm (1972), Es dzīvošu caur to labu (1983) un Fatālists (1992). Īpaši pēdējā uz mani atstājusi būtisku iespaidu, jo pirmoreiz tik atklāti ļāva ieskatīties īsta mākslinieka pārkairinātajā psihē un lika domāt par likmēm, kas var būt augstākas par cilvēka gribasspēku. Un tikai tad es dzīvē satiku savu priekšgājēju Valmieras teātra literārās daļas vadītājas amatā – kolorītu kundzīti gados, kas tobrīd kā literārā daļa bija nostrādājusi 25, bet kopumā teātrī vairāk nekā 40 gadus, spēlējusi vairākas pirmā plāna un daudzas raksturlomas 50. un 60. gadu izrādēs un teātrī allaž trallināja populārākās operu melodijas. Vienīgais strīds, kas mūsu starpā izcēlās, bija pēc viņas apgalvojuma, ka Valmierā es ilgi nepalikšu, uz ko man bija ļoti daudz jaunības maksimālismā un beznosacījumu mīlestībā uz Valmieras teātri balstītu pretargumentu. Diemžēl Austrai izrādījās taisnība. Jāsaka, atmiņā ir palikusi vēl viena viņas atziņa, par kuras patiesumu neesmu pārliecinājusies, – proti, kad pēc viņas aiziešanas no teātra bija pagājis apmēram gads, viņa, pretēji savai vieglprātības maskai, ko teātrī valkāja koķeti un atklāti, vienu dienu man teica – ziniet, Ieva, esmu secinājusi, ka dzīve ir arī ārpus teātra un vēl daudz krāsaināka nekā teātrī. Es ceru, ka, par spīti vecumdienu objektīvajiem sarežģījumiem, kaut ko no dzīves krāsainības Austra tomēr paguva izbaudīt.
Ieva Struka
Pēteris Šogolovs
24.08.1955.–1.11.2020.
Draugi un kolēģi viņu sauca par Piču, vārdā, ar kuru viņš bija sevi asociējis tik cieši, ka deklarēja, ka turpmāk svinēšot 22. maiju, kas ir kalendārā neierakstīto vārdu diena. Bērnību viņš pavadīja Līgatnē, tās pienotavas otrajā stāvā, kur vārda tiešā nozīmē plūda piena upes siera krastos. Pusaugu gados Pičs nokļuva blakus spēcīgām personībām – tā bija Elza Stērste un viņas intelektuālais loks, un Andrejs Spekke, Stērstes māsasdēls, ar savu radošās bohēmas vidi. Tā bija elitāra sabiedrība, cilvēki, kas nebaidījās runāt, ko domāja, domāt, ko gribēja.
Pičs jau ļoti agri saprata, ka grib būt tikai un vienīgi aktieris, un konsekventi darīja visu, lai tuvotos savam mērķim. Viņš piedalījās daiļlasīšanas konkursos, operas izrādēs kā mīms, spēlēja Tramvaju un trolejbusu pārvaldes un Pionieru teātrī, bet pēc 15 gados izcili nospēlētās Kārlēna lomas filmā Nāves ēnā – iestājās Tautas kinoaktieru studijā.
Diemžēl laikā nesaņemtais tehnikuma beigšanas atestāts liedza Pičam iestāties Konservatorijas Teātra fakultātē. Veltas bija Veras Baļunas pūles iegūt savā kursā garo, blondo, izskatīgo un talantīgo puisi. Toties Latvijas Leļļu teātris ieguva vienu no visu laiku izcilākajiem aktieriem, kura vadītās lelles un neaizmirstamās balsis vairāku paaudžu bērniem ir viens no pirmajiem iespaidiem mākslā.
Vēlāk Likteņstāstos Pičs atzinās, ka līdz ar Hermaņa Paukša iestudēto Šekspīra Makbetu radušās cerības nospēlēt arī Merkucio, Induli, Krustiņu vai Orfeju, kas nokāpj ellē. Tie pagāja garām, toties viņam tika koklētājs Samtabikse, Melnais runcis, Karlsons, Joske. Krietni pāri 300 lomām, par kurām viņš teica: «Tie paši Merkucio un Hamleti vien viņi ir. Tikai jāparāda ārkārtīgi koncentrēti – kā buljona kubiņš.»
Viņš bija arī viens no izcilākajiem Ziemassvētku vecīšiem, ko apliecināja īpašs sertifikāts. Pičs gadiem brauca uz bērnunamiem un kā vienu no svarīgākajiem brīžiem atceras, kā zēns ar īpašām vajadzībām, kas nekad nebija runājis, pēkšņi centās viņam noskaitīt dzejolīti.
Viņš aizgāja lieliskā sabiedrībā – reizē ar visu laiku labāko Džeimsu Bondu Šonu Koneriju, ar Mihailu Žvaņecki un Armenu Džigarhanjanu. Tajā ceļā, kur valodas un valstis, un paaudzes vairs nav svarīgas, viņi – talantīgi, pašironiski un gudri bohēmisti – varēs sarunāties kā līdzvērtīgi.
Edīte Tišheizere
Leons Krivāns
17.04.1938.–07.11.2020.
Viss radošais mūžs pagāja uzticībā Dailes teātrim, turpat sešdesmit gadu garumā. Leons Krivāns bija daudzpusīgs aktieris, viņa lomas – no ņipriem jauniešiem līdz dzīves pieredzē rāmiem vīriem ar rezignētu skatu uz dzīvi. Spēlēts daudz, tomēr skatītāju atmiņā klasificēts par komisko aktieri. Leona Krivāna aktieriskajā dabā bija dāvāt skatītājiem prieku, taču ne mazāk bija jāpriecājas par viņa dziļi un precīzi tverto Mūziķi Patrika Zīskinda lugā Kontrabass. Vai tās bija iezīmīgas raksturlomas Dailes iestudējumos, nelielas lomas filmās, televīzijas uzvedumos vai visgarākajā latviešu seriālā – Leona Krivāna līdzdalība arvien ienesa kādu būtisku krāsu kopējā audumā.
Viņa aiziešana Dailes teātra simtgades mēnesī iezīmēja arī kādu simbolisku loku: Leons Krivāns – III studijas, pēdējo romantiķu paaudzes pārstāvis, savā pēdējā gaitā noslēdza kalpošanu skatuves mākslai ar elegantu atvadu loku gar teātri, lai skatītāji un kolēģi varētu pamāt viņam gadiem sapelnītos sveicienus.
Gundega Saulīte