Pasaules pārdzemdēšana

Mūsdienu lietuviešu autora Marjus Ivaškeviča dramaturģiskā pasaule ir fascinējoša. Sirreāla un absurda, biedējoša un smieklīga, izaicinoša un poētiska vienlaicīgi. Tuvā pilsēta, ko Nacionālajā teātrī iestudējis Kirils Serebreņņikovs, ir trešā latviski tulkotā Ivaškeviča luga (vēl arī Kaimiņš un Izraidītie), kas gan piedzīvojusi zināmas transformācijas, salīdzinot ar 2005. gada oriģinālu. Lugas pirmajā variantā kādas zviedru ģimenes vīrs un tēvs Svante regulāri nedēļas nogalē pamet mājas Malmē, lai ar draugiem dotos uz netālu esošo Kopenhāgenu, pilsētu jau citā valstī. Viņa sieva Annika, mēģinot saprast svešās pilsētas vilinājumu, arī dodas uz Kopenhāgenu un ceļā iepazīstas ar kādu sievieti Birgitu, kura pierunā viņu pavadīt nakti ar vīrieti-prostitūtu Larsu. Laika gaitā arī pati Annika kļūst par prostitūtu Kopenhāgenā un dzīva vairs Malmē neatgriežas. Paralēli Annikas liktenim Ivaškevičs zīmē mūsdienu sirreālisma labākajiem paraugiem piederīgu ainiņu virkni starp zviedru un dāņu kultūras «ikonām» – Karlsonu un Nāriņu. Karlsons ir noķēris Nāriņu zvejas tīklā, tur viņu gūstā un dažādi pazemo Malmes ostā, pie tam Nāriņa nerunā, līdz ar to tas faktiski ir Karlsona monologs. Reāla notikuma inspirēto sižetu par 2000. gadā uzbūvētā tilta savienotajām pilsētām – Zviedrijas Malmi un Dānijas Kopenhāgenu, kurās cilvēkiem bez īpašas piepūles izdodas dzīvot dubultu dzīvi, Rīgas versijā autors atbrīvojis no konkrētas lokācijas un ģeogrāfisko vietu nomainījis kartei nepiesaistīts, konstants apziņas stāvoklis, kurā atrodas visi lugas varoņi, – nespēja būt pašam, nekļūstot par kādu citu. 

Latviešu versija

Kirila Serebreņņikova izrādes struktūra ir grūti pārtulkojama vārdos savas apzinātās fragmentētības dēļ. Darbība uz skatuves organizēta konsekventās paralēlēs un/vai opozīcijās, vienlaikus sapludinot it kā tieši nesaistītas realitātes un tādejādi neļaujot nošķirt arī iestudējuma tehnoloģiju un filozofiju. Proti, tas, kā notiek, vienlaikus ļauj saprast to, kas notiek. Un otrādi.

Aktieri spēlē absolūtā psiholoģiskā ticamībā, proti, izturoties pret izkāpinātajām situācijām kā gluži dabiskām

Sižetiski arī Tuvās pilsētas «latviešu» variantā ir skaidri nošķiramas divas paralēlās darbības līnijas. No vienas puses ir laulāto Annikas un Ivo attiecības, kas attiecīgi sazarojas tālāk katra savā tilta pusē jeb šeit un tur. No otras puses – Karlsona un Nāriņas stāsts transformējies par neskaidrā vietā notiekošu mocītāja un upura seansu starp vīrieti Bilu un sievieti Sirenetu (itāliski – nāriņa). Sienu starp šīm pasaulēm izrādē nav. Jeb, precīzāk sakot, tās ir plūstošas un nedefinējamas, un, tāpat kā neona uzraksti ŠEIT un TUR, atkarīgas no varoņu konkrētā brīža skatpunkta. Paša režisora un gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa veidotā baltā, it kā no dzīvības atbrīvotā (izsaldētā?) telpa un maģiskais, gandrīz nepārtrauktais Jēkaba Nīmaņa veidotais skaniskais fons (sintezators, ģitāra, saksofons, trompete, balss) piedāvā mainīgas zīmes – milzīgs matracis skatuves centrā, kas kalpo gan par sen nelietotu laulības gultu, gan maukumājas galveno elementu; logs, kas dažbrīd ir šķietami reāls, bet dažbrīd pilnībā nosacīts; kustīgas sienas, kas, sabīdītas kopā, kļūst par tādu kā varoņu zemapziņas vizualizāciju; ikdienišķas biezās āra jakas (arī kostīmu mākslinieks ir pats Serebreņņikovs), kurām līdzīgas kaut reizi uzvilcis vai katrs zālē sēdošais, uz skatuves iegūst totālu nosacītību – Jāņa Āmaņa un Romāna Bargā Āris un Uldis uzvelk šīs jakas brīdī, kad izrādās, ka viņu nemaz nav, u.tml.

Smiekli un asinis

Ainas ir montētas pēc kontrasta principa gan viena varoņa pieredzes, gan visas izrādes zīmju sistēmas ietvaros. Pirmā Maijas Doveikas Annikas un Artura Krūzkopa Larsa satikšanās ir primāri komiska, bet pēdējā beidzas ar asinīm. Tikmēr Kaspara Zvīguļa Bila un Ditas Lūriņas Sirenetas «komunikācija» izrādes pirmajā daļā ir tik izkāpināti nežēlīga, ka to vērot ir pat mokoši, taču pēdējā ainā, spēlei beidzoties, tā iegūst negaidīti ironisku nokrāsu. Faktiski Bila un Serenetas «otrais rīts» ir tikpat traģikomisks kā Annikas un Larsa «pirmā nakts». 

Kārtis sajūk tad, kad varoņi it kā pašsaprotami ienāk cits cita pasaulē

Maijas Doveikas Annika izrādes sākumā neapzināti meklē ceļu prom (no pilsētas, no ģimenes, no sevis), un šis ceļš noved viņu nāvē, kamēr Ditas Lūriņas Sireneta sākotnēji izaicina nāvi pilnībā apzināti, lai, to piedzīvojusi, atgrieztos atpakaļ pie vīra un bērniem.