Process. Izrādes tapšana

Valmieras teātris, 2012. gads

Ievadam. Kopš 2012. gada sāku piekopt paradumu pirms un pēc mēģinājumiem šo to pierakstīt (iemesls varbūt bija tas, ka biju viena Valmierā, prom no ģimenes – gribējās parunāties): un izrādījās – tas disciplinē un piespiež noformulēt domiņu – lai cik slāba tā būtu. Tas ļauj uzdot jautājumus lugai, autoram, formulēt uzdevumus aktieriem, tāpat savu darbu analizēt daudz apzinātāk. Īsāk sakot, piespiež nopietnāk saprast procesu tā gaitā. 

Kad es sāku mēģinājumus, es varbūt šo to zinu – varbūt zinu, ko, bet nezinu – kā. Par to man ir tikai nojausma. Lai cik konkrēta būtu iecere, viss mainās gaismas ātrumā, tiklīdz tu sastopi dzīvus aktierus. Un tad mēs radām kopā – un nelaimīgs tas process, kurā nenāk klāt jaunas domas, pavērsieni (jo izsīkusi maldīšanās enerģija)… Reiz man uzdāvināja pastkartīti, uz kuras bija Pikaso frāze: «Ja tu precīzi zini, ko darīt, tad kāpēc to vispār darīt?» Šī frāze man joprojām ir mīļa… Otrkārt, ja visu jau zini un neatliek nekā, ko minēt, tad aktieri tiek pārvērsti par marionetēm un viņiem tiek atņemta viņu profesijas būtība – radīt, būt māksliniekiem un saimniekiem pār savu lomu. 

Zojka tapa vasaras otrajā pusē. Tā bija laimīga izrāde. Pat ļoti. Tā piedzima patiesībā ļoti tuvu pirmizrādes dienai, kad kaut kas saslēdzās – pārsteidzoši, nesaprotami un mistiski, visu aptverot ar vienotu un neizskaidrojamu atmosfēru. 

Šīs bija piezīmes sev – kad tās tapa, ne prātā nenāca, ka tās varētu tikt publicētas, tāpēc šeit arī daži komentāri par tā laika traģiskā viegluma meklējumiem. 

PROGRAMMIŅA: 

Radošā komanda: Režija – Indra Roga, scenogrāfija – Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksla – Anna Heinrihsone, horeogrāfija – Inga Raudinga, gaismu māksla – Igors Kapustins, tulkojums – Edīte Tišheizere un Indra Roga, režisora asistents – Dmitrijs Petrenko. 

Lomās: Ieva Puķe (Zojka), Tālivaldis Lasmanis (Ametistovs), Ivo Martinsons (Oboļjaņinovs), Imants Strads (Zoss), Elīna Vāne (Alla), Krišjānis Salmiņš (Aleluja), Inese Pudža (Maņuška), Kārlis Neimanis (Eņģelītis), Mārtiņš Liepa (Gazolīns), Inga Apine (Ļizaņka), Māra Mennika (Mimra), Dace Everss (Ivanova), Rihards Rudāks (Mirušais ķermenis), Ilze Pukinska (Agnese), Skaidrīte Putniņa (Piegriezēja), Baiba Valante, Inese Ramute, Astra Baumane (bezatbildīgās dāmas), Māris Bezmers (Šuvēja un Fokstrotists), Mārtiņš Meiers (Balss un Dzejnieks), Rihards Jakovels (Balss un Smēķētājs), Ingus Kniploks (Balss un Vaņečka), Ģirts Rāviņš (Pestruhins), Januss Johansons (Resnais), Daumants Kalniņš (vokāla balss), Emīls Zilberts (klavieres), Gidons Grīnbergs vai Indulis Cintiņš (vijole), Kristaps Skujiņš, Ričards Pūgulis (šuvējas).

25. jūlijs, 2012.

Ceļš nezināms, virziens – zināms. Tā sākās brauciens uz Valmieru. Jo labo Valmieras šoseju. Pie teātra kāda darbiniece pārpogā Kroderam kreklu. Nepareizi sapogājies… Viņš dod man buču. Viņam ir vēzis. Buča uz lūpām. Joprojām vīrietis caur un cauri. Kāda mēroga salikums! Kāpēc Zoja, viņš prasa? Tāda padomju operete, ne?... Nē, man tā neliekas… 

Pirmā mēģinājuma plāns:

Noskaņoties!

Pirmā stunda: 

0. Vasara, iespaidi, grāmatas, Poluņins – īsi.

1. Zojka, Bulgakovs – tēmas koordinātas. Par ko?

2. Gabalu analīze lielās līnijās. Pieci dzīvoklīši. Koordinātas darbībai, fantāzijai, domāšanai.

3. Kā strādāsim, un īss otrā plāna varoņu raksturojums.

4. Dažas no mūzikām – mūzikas uzdevums.

5. Ainu, epizožu dalījums. (Ja paspēsim.) Un plāns – rīts, vakars vai garais mēģinājums ar pauzi. Vienoties.

veidols     >   raksturs    >    temperaments     >    liktenis

12 – 14.00

1) Caurejošie raksturi. Process katram cilvēkam no pirmā līdz trešajam cēlienam.

Neteikt visu uzreiz!!! Tikai garīgo procesu!!! Nelikt mutē ar karoti!!! Neskriet vilcienam pa priekšu!!!

Ko? Caur ko? Kādā virzienā?

 Sarunas tonis!

 Bet kā?

 

2) Virziens. Psiholoģisks spēles teātris – reāli cilvēki izkāpinātā formā. 

Reakcija caur fizisko pašsajūtu, piemēram, drebuļi caur visu ķermeni.

Teksts – kā treniņš, nevis spēlēt, bet runāt vārdus. Atrast ritmu, mūziku (teksta jēga iekavās)

Fiziskais balets – ķermenis telpā, ķermenis pašsajūtā, ķermeņa dzīve. Fiziskās darbības. Kā grāfs meklē naudu kabatās? Triki. Piedancošanas.

3) Pētām: 

Vēlme dzīvot          ļoti gribas             savas cūcības attaisnojums                KAUNS

Izmisums ir rezultāts.

Galvenie vārdi:

BEZPALĪDZĪBA. PAZEMOJUMS. PĀRIDARĪJUMS. NETAISNĪBA. SKAUDĪBA.

Lasām «uz kājām». Iemānu etīžu sajūtu, proves sajūtu. 

Vakara mēģinājumā palūdzu rekvizītu kalendāru. Man atnes – pareizticīgo noplēšamo kalendāru, un tajā ir – Lieldienas maijā! Bet vakarā uz kaimiņu balkona mani apciemo kaķis. Balts kaķis ar divu krāsu acīm – viena dzeltena, otra – zilpelēka. Rakstīt kladē ir nopietnāk nekā datorā, kurā ar vienu klikšķi visu var izdzēst… Valmieras debesis pilnas ar gaisa baloniem. 

Aktieri pārsteidzoši ir gatavi uzreiz spēlēt! Es nedrīkstu steigties. Profesionālisms ir apbrīnojami kaitīga lieta – tas neļauj tikt klāt pie paša cilvēka… No nezināšanas dzimst daudz labākas lietas. Priekš pirmā mēģinājuma par daudz rezultātu. Viss izkūpēs. 

. 

26. jūlijs, 2012.

Kas saista Zojku ar Oboļjaņinovu? Tas, ka Oboļjaņinovs ir glabātājs (nēsātājs), tikai bezdarbīgs – ideālu glabātājs.

Aleluja – jāatrod mīlestība pret šo niecīgo cilvēku, jāatrod stīdziņa, kas šajā cilvēkā ir cilvēciski tuvs – attaisnojams. Jādomā – pašcieņas tēma – viņš tiešām ir vissīkākais cilvēciņš un tik ļoti bijis dzīves apbižots, ka tagad pēc revolūcijas it kā ir pacēlies augšup, it kā svarīga persona. Ne atriebības tēma – pazemojuma tēma – vienalga viņā sēž, vienalga viņš nepiedos. Dzīvokļa tēma – sapnis par tādu guļamistabu kā Zojai. Par šo cilvēcisko sapni viņu var saprast.

Maņuška. Meklējam raksturu – apķērīga, pati saprata – viņu vada iemīlēšanās pēc pirmās tikšanās ar Eņģelīti – jā, viegla! Nevis lauku smagnējumā, bet lidojumā. Lauku meiča iemīlējās, lido. 

Aktieri priecē. Rūpējas par lomām. Meklē, domā, paši strādā.

Maņuškai – uz katru «formālo» parādīšanos izdomāt, sacerēt viņas dzīvi. Viņas dienu – kā paiet viņas dienas? Kur ir notikums? Dzīves pagrieziens? Kāds sapnis? Bija un parādījās?

Caur ko tikt klāt Ametistovam? – traģiskais – jā! Bez bāzes nesanāks. Pamatīgu un secīgu pasauli organizēt. Nespēja saprast, kas notiek, nespēja ielikt sev galvā to, ko redzi – sajūta, ka tevis varbūt patiešām nemaz nav – tā taču jau ir elle!!!