Indras Rogas stikla lifts

Kad meklējām iespējas dažādot žurnāla saturu un radās ideja par lielo jeb tuvplāna portretu, ļoti dabiski atradās personība, ar kuras darba analīzi šādu jaunu sadaļu iesākt. Protams, Indra Roga. Izcila un neatkārtojama aktrise, spēcīga režisore, kuru mūsu kolēģis Normunds Naumanis savulaik nodēvēja par vienīgo inscenētāju jaunāko laiku latviešu teātrī. Pedagoģe, kuras režijas un aktiermākslas studenti veiksmīgi strādā turpat vai visos teātros. Cilvēks ar ļoti stingru kodolu, ar uzskatiem, ko palaikam nav nemaz tik viegli pieņemt, taču nav iespējams tos nerespektēt. Spoža rakstītāja, kura strādā pie grāmatas topošajiem teātra profesionāļiem.

Viņa pieder pie tā retā un dārgā artistiskā tipa, ko mēdz dēvēt par grēksūdzes aktieriem

Tāpēc šoreiz krietna daļa no žurnāla apjoma atdota Indrai Rogai. Šis būs pirmais mēģinājums izpētīt personību no vairākiem aspektiem. No sausi faktoloģiskā, vienkārši uzskaitot to, ko Indra Roga paveikusi vairāk nekā trīsdesmit darba gados. No citas teātra profesijas distances, mēģinot formulēt viņas aktrises un režisores daiļrades tēmas. No koleģiāli dialoģiskā, sarunājoties viena ceļa gājējiem un sarunā uzšķiļot nebijušu ideju dzirksteles. No dziļi personiskā, ar Indras atļauju ieskatoties viņas profesionālajā dienasgrāmatā. Tā būs iespēja pieskarties pašam vārīgākajam teātra darba posmam – mēģinājumu procesam, kad iztēlē ieraudzītais režisoram jāimplantē aktieru smadzenēs un sirdī, lai pēc tam viņu ķermeņi pārvērstos izrādes miesā. Režisore uzticējusi redakcijai savu dienasgrāmatu, kas rakstīta 2012. gada vasarā, Valmieras teātrī iestudējot Mihaila Bulgakova lugu Zojas dzīvoklis. 

Šis ir pirmais mēģinājums tuvplāna portretam. Cerams, ka kucēns izpeldēs.

Aktrise kā greznība

Skaidri atceros savu pirmo iespaidu par Indru Rogu. 90. gadu sākums. Daugavpilieši ir atveduši uz Liepāju savas pirmās, teatrāļu aprindās jau furoru sacēlušās izrādes Viljama Folknera Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa un Šekspīra Perikls, Tiras princis. Eju uz Periklu. Otrā stāva kāpņu laukumiņā pirms skatuves, kur parasti aktieri nervozi uzpīpē, ar kājām uz sola, ceļus apķērusi, sēž jauna, neiedomājami skaista sieviete antīkā tērpā. Tepat viņa ir, varētu pieskarties, bet bail pat pasveicināt. Tik dziļi koncentrējusies pirms sava uznāciena, it kā būtu ieslēgta stikla liftā – saredzama, bet nesasniedzama. Pēc gadiem divdesmit uzzināšu, ka patiesībā tuvoties ir atļauts, ja vien esi gatavs tikpat spēcīgi koncentrēties kopējam darbam.