Dzīves un teātra garša

Latvijas Teātra darbinieku savienība pirms diviem gadiem aizsāka sarunu ciklu, lai ļautu satikties pavisam, pavisam jaunajiem teātra māksliniekiem ar tiem, kas Spēlmaņu naktī saņem balvas par mūža ieguldījumu un, pat ja balva vēl ir tikai ceļā, atdevuši teātrim daudzus dzīves gadus. Daļa no viņiem uz teātri šodien iet retāk un nepazīst šodienas jaunos, tāpēc, jācer, abpusēji interesanti tas bija abām pusēm. Tēmas vajadzībām uzdevu trīs jautājumus jaunajiem, jo labākus respondentus grūti vēlēties:

1. Kas ir vecums?

2. Kas liecina, ka viena paaudze no otras tomēr atšķiras, un jūs to sapratāt sarunas laikā?

3. Ko jūs no sava sarunu biedra gribētu aizgūt savām vecumdienām?

Gribētos domāt, ka atbildes uz šiem jautājumiem ir vērts meklēt arī tad, kad esi pārkāpis 30 gadu slieksni. Aptaujā iegūtās atbildes, izņemot pirmo un pēdējo iesūtīto, izmantotas bez mērķtiecīgas secības.

Viņa aptvēra simtiem dzīvju un tūkstošiem gadu

Paulīne Kalniņa, sarunājās ar Nacionālā teātra aktrisi Māru Zemdegu

1. Lasot pirmo jautājumu «kas ir vecums?», sāku dzirdēt Alphaville dziesmu Forever Young. Iespējams, tā ir emocionāla pretestība, un ne jau pret novecošanu kā tādu, drīzāk pret bailēm nespēt tikt laikam līdzi. Domāju, ka mūsdienu sabiedrība, dzīvodama zem šī spiediena smagsvara, cenšas izgudrot arvien jaunus veidus, kā apturēt laiku vizuālā kontekstā, tomēr daudz būtiskāka man šķiet nevis laika apstādināšana, bet kustība līdzi laikam. Kustība – tā ir izšķiroša vārda «vecums» kontekstā, no kustības būs atkarīga vārda interpretācija, kas var būt diametrāli pretēja: vecums – viedums, pieredze, pateicība, piepildījums, kopības sajūta; vecums – bailes, pieredze, nožēla, vientulība. Interpretācijas iespējamību kontekstā man simpātiska šķiet psihoanalītiķa Ērika Ēriksona teorija, kas ietver astoņas identitātes krīzes, kuras cilvēkam dzīves laikā jāpārvar. Tā ir kā spēle ar astoņiem līmeņiem; lai pabeigtu spēli, jādodas uz priekšu, kas noteikti attiecināms arī uz vizuālo teātra, kino u. c. mākslu, kā arī kritiku.

2. Manuprāt, atšķirību starp paaudzēm iespējams definēt vienā vārdā – dziļums. Dziļums it visā, sākot ar skatienu, beidzot ar domu un tās lidojuma gala punktu, kas reizēm šķiet neizprotami tāls. Ar to es necenšos apšaubīt savas paaudzes dziļumu, nosaucot visus par sekliem, noteikti ne. Dziļums, par ko runāju, ir sajūtams, tomēr ļoti grūti ietverams vārdos.

3. Sarunā ar Māru Zemdegu novēroju vieglumu. Esot kopā šo stundu, man neradās sajūta, ka dzīve ir grūta, gluži pretēji, tas ir viegli, un viegli ir tas, kā, šķiet, ir jādzīvo. Pēc sarunas ar Māru turpinājām uzturēt kontaktu un bijām vienojušās par randiņu kafejnīcā ar kūkām un kafiju, tomēr tikties mums neizdevās kovida pandēmijas dēļ. Vēlos aizgūt šo «viegli», vēlos aizgūt atvērtību pret iespējām, jauniem cilvēkiem, randiņiem, kūkām, mākslu un tās jaunajiem izpausmes veidiem, attēlam spogulī, pārmaiņām un vēl, un vēl. Viegli.

Kārlis Arnolds Avots, sarunājās ar Dailes teātra aktrisi Olgu Dreģi

1. Es nezinu. Es tikai zinu, ka vienmēr, kad runāju ar savu vecomāti, man šķita, ka viņa ir tūkstošiem gadu veca. Ne jau tāpēc, ka viņa tā izskatījās, bet gan tāpēc, ka viņa stāstīja par Jūliju Cēzaru, Napoleonu un Ļeņinu. Viņa vienmēr sniedzās tālāk par saviem 80 dzīves gadiem, viņa aptvēra simtiem dzīvju un tūkstošiem gadu.

2. Mēs kā aktieri esam dažādu laikmetu un ideālu spoguļi. Es esmu daudz neizglītotāks. Mēs abi redzam Smiļģa horizontu, bet katrs savu.

3. Es ceru, ka pratīšu saglabāt liesmu, ko Olga Dreģe sevī nes. Tas ir apbrīnojami. Pirmais jautājums ir vietā, jo, skatoties uz Olgu, tiešām rodas jautājums – kas ir vecums?!

Emīls Ralfs, sarunājās ar Dailes teātra aktrisi Lidiju Pupuri

1. Vecums diez vai ir skaitlis, kas apzīmē, cik ilgi tev ir bijusi iespēja pieredzēt dzīvi, bet drīzāk, vai un cik dziļi tu to pieredzi.

2. No sarunas varu spriest tikai par konkrēto cilvēku, ne paaudzi, – cita veida smalkjūtība, pieklājība, takts, inteliģence, attapība, ko pamanīt var tieši komunikācijā.

3. Pieaugošu interesi.

Agnese Budovska, sarunājās ar kino un teātra režisoru Vari Braslu

1. Vecums ir nespēja iet līdzi laikam? Es jautāju, jo nezinu. Šaubos arī, ka cilvēki spēj to definēt. Vecs ir tāds, kura laiks ir pagājis, es domāju, un tas ir pavisam subjektīvi. Piemēram, daudzu bērnu un jauniešu acīs arī es jau esmu veca.

Vecumam varētu būt arī liels sakars ar prāta asumu, domu lielumu. Ņemsim par piemēru kaut vai bausli «mīli savu tuvāko kā sevi pašu». Tā ir nemirstīga doma.

2. Ļoti atšķiras valodas ritējums, kaut vai melodiski klausoties, un veids, kā formulējam domu. Vēl nāk prātā – man ir aktuāls tas, kam Varis Brasla, piemēram, ir gājis cauri jau pirms laba laika. Tā gan nav paaudžu atšķirība, bet laikam jau dabiska mūža ritējuma daļa.

3. Skaidro prātu un labo gaumi, uzticību saviem spēkiem. Nesanāk nosaukt tikai vienu lietu.

Madara Reijere, sarunājās ar Liepājas teātra aktrisi Ainu Kareli

1. Filozofējot par šo jautājumu, varētu uzrakstīt veselu grāmatu, bet jāmēģina īsi un tā, kā šobrīd par to spēju domāt. Man vecums vairs nav skaitlis, kas raksturo, cik reizes Zeme aprotējusi ap Sauli, kopš esmu dzimusi. Tas ir prāta un pieredzes kopums, kas mani padara par stabilāku cilvēku, jā, tieši stabilāku. Tā es varu dēvēt sajūtu, kādu jūtu, tuvojoties nākamajam apaļajam gadu desmitam.

2. Kā liecina vēsture, cilvēks savā būtībā it nemaz nav mainījies jau pāris tūkstošus gadu, tādēļ pieņemu, ka mums šķietamā paaudžu nesaprašanās un atšķirību meklēšana var rasties tikai vienīgi no egoistiska pieņēmuma, ka paši esam dzimuši īpašāki un prātīgāki par saviem priekštečiem. Sarunas laikā man ne brīdi neradās doma, ka starp mani un brīnišķīgo sarunu biedreni Ainu Kareli būtu kāda neredzama aiza, kas neļautu saprasties vecuma atšķirības dēļ. Jā, protams, atšķirības varam saskatīt modē, tehnoloģiju attīstībā un liberālākos vai konservatīvākos uzskatos, bet tās ir gaistošas vērtības.

3. Neskaitāmas lietas. Saruna ar Ainu nebeidzās pie izslēgta mikrofona, un tieši par to man bija vislielākais prieks. Ja nu jānosauc kādas konkrētas lietas, tad – dedzīgo prieku par dzīvi, cilvēkmīlestību un brīvdomātājas garu.

Toms Treinis, sarunājās ar Dailes teātra aktieri Juri Strengu

1. Es neesmu daudz domājis par vecumu, bet pieļauju, ka tas dod iespēju apzināties, ka esi dzīvojis un tev jau ir kaut kāda zināma pieredze tajā, ar ko tu nodarbojies. Šobrīd man vecums nozīmē cilvēkus, no kuriem mācīties, kurus uzklausīt un cienīt, bet tam ir diezgan attāls sakars ar cilvēka gadiem.