«Mēs nepazīstam nāvi, līdz tā vienā dienā sveicina tevi.» Daiga Kažociņa Patrīcijas Haismitas lomā izrādē Svešinieki vilcienā. Foto – Margarita Germane

Vecums

Eseja par vecumu, kurā visai maz tiek runāts par vecumu

Mans uzdevums ir uzrakstīt filozofisku eseju par vecumu. Tā kā ar vecumu esmu sapratusi, ka neesmu nekāda intelektuāle, ka, iespējams, manā galvā nav pat neviena intelekta neirona, šīs manas pārdomas diez vai atklās ko jaunu par vecuma problemātiku un būs saistošas plašākai auditorijai. Tomēr pieņēmu šo izaicinājumu, jo Tas notika mirklī, un pēkšņi es skaidri zināju – esmu otrā pusē. Vēlāk par to esmu neskaitāmas reizes domājusi, bet aprakstīt šo notikumu ir grūti, jo par to nerunā. Par to nerunā draugi, par to neziņo Rīta Panorāmā vai pa radio – Pilsoņi! Šodien kāds no jums šķērsos laika zonu, kurā laiks paātrinājumā skaitīsies atpakaļgaitā bezlaikā.

Nekas īpašs nebija noticis. Pat neatceros, kur un kādos apstākļos, šķiet, vienkārši gāju pa ielu, varbūt biju īsteni klātesoša mirklī, varbūt nomoda sapnī, un es satiku Nāvi. Pirmo reizi. Kā ceļabiedru, kurš vienmēr bijis līdzās kā uzticams, nemanāms, neuzbāzīgs pavadonis. Īss sveiciens: «Te nu mēs tiekamies! Tu nebaidies, mēs turpinām iet. Tik vien kā tu mani pamanīji savā steigā.» Tad viņa izgaisa. Nekur tālu prom – manī. Par to pārliecinājos pēc neilga laika kādā saulainā pēcpusdienā pēc mēģinājuma, ejot gar Stacijas laukumu kopā ar kolēģiem ballītes virzienā. Uz mirkli atpaliku pārdomās par izrādi, ko veidojām kopā, un manu uzmanību piesaistīja tas, kā mani kolēģi, divi jauni vīrieši turpina gaitu. Katra kustība viņu ķermeņos pauda – dzīve ir bezgalīga, laika upe nekad neizsīks un telpai nav robežu. Tas bija fascinējoši pārliecinoši! Un es ieraudzīju – viņi nezina! Viņi nav satikušies. Viņi neredz manu pavadoni. Lai cik cieši mēs būtu līdzās, lai cik satuvinājušies un vienlīdzīgi, tieši šī zināšana un nezināšana mirklī mūs izkārtoja lielā attālumā vienu no otra uz dzīves kartes laiktelpā. Šeit vietā piebilst, ka, iespējams, tā bija vienkārši vecuma atšķirība, kas bija pietiekami ievērojama.

Un tomēr, vai jums kādreiz ir nācies dzirdēt, kā bērns saka – es esmu jau ļoti vecs. Es tik daudz jau esmu piedzīvojis. Un to bērns saka ar to nopietni vērīgo skatienu. Es atceros laiku, kad kā bērnam dienas likās bezgalīgi garas. Sevišķi vasarai iestājoties, laika skaitīšana it kā pārstāja eksistēt. Laiks pārvērtās nebeidzamos iespaidos un piedzīvojumos, un, tikai pieredzētā nogurdināta, es uz brīdi izslēdzos, lai mostos jaunai dienai un iespaidiem. Manuprāt, tas tā tāpēc, ka bērnībā dzīve visā savā nozīmībā stāv mūsu priekšā neatklāta, nezināma. Tās iespaidi vēl nav atkārtojumos notrulinājušies. Savās bērna nodarbēs mēs bez kāda skaidra mērķa esam aizņemti ar to, lai atsevišķās ainās un norisēs aptvertu dzīves būtību. Varētu šķist, ka bērns vienmēr ir nodarbināts tikai ar individuāliem priekšmetiem vai norisēm. Tas, iespējams, tāpēc, ka vērojumam esam nodevušies ar nedalītu uzmanību. Lietas mēs uzlūkojam tā, it kā tās vērojuma mirklī būtu vienīgās, it kā būtu tikai tās. Un tomēr katra šāda vērojuma pieredze veido mūsu pasaules ainu. Arturs Šopenhauers raksta, ka «.. jau bērnībā veidojas mūsu pasaulskatījuma stingrais pamats, tā virspusīgums vai dziļums. Vēlāk pasaulskatījums tiek pilnveidots un izmantots, taču būtiski tas nemainās.»

Žurnāli