Lolita Cauka: «Viens gan – man nekad nav gribējies uz skatuves būt jaunākai, kas teātrī bieži vien notiek.» Osedžas zeme. Daiga Gaismiņa – Īvija,  Lolita Cauka – Violeta. . Foto – Gunārs Janaitis

Klusumu, lūdzu, klusumu

Saruna ar aktrisēm un LTDS ilggadējām vadītājām Lolitu Cauku un Daigu Gaismiņu un LTDS sociālo jautājumu speciālisti Māru Dzeni

Pirms pandēmijas, kuras laikā veci cilvēki piepeši kļuva par visvieglāk ievainojamām būtnēm, teātra nozares seniori bija viena no aktīvākām grupām Latvijas Teātra darbinieku savienībā. Tam ir loģisks izskaidrojums – tev beidzot ir laiks sev, ja vien turas veselība un ja vien savas dzīves laikā esi meklējis citu cilvēku sabiedrību. Tam ir savi plusi – ir iespēja satikt kolēģus, turpināt doties uz teātri, redzēt, kurp ved tā ceļš un jaunākās paaudzes. LTDS dibinātais Latvijas Teātra Zelta fonds kopā ar Latvijas Teātra radošo personu atbalsta fondu Rampa  ir vieta, kur vērsties pēc palīdzības ārkārtas situācijā, kāda var gadīties katram. Un tomēr atļaušos piezīmēt, ka, neliekot šai aktivitātei pretī tikpat nopietnu pārstāvniecību no citām paaudzēm, LTDS kongresos nereti ir sajūta – teātra ļaudis tic brīnumam atvairīt vecumu un cer, ka uz viņiem tas neattieksies. Bet radošās organizācijas pēc būtības ir veidotas, lai pārstāvētu savus cilvēkus visās paaudzēs. Droši vien šī saruna ar ilggadīgajām savienības vadītājām un aktrisēm Lolitu Cauku un Daigu Gaismiņu, kurā aicināju piedalīties arī Māru Dzeni, cilvēku, kurš savienībā atbild par darbu ar senioriem, varēja būt vēl vairāk veltīta sociāliem jautājumiem. Tomēr šī bija pateicīga kompānija, kurā runāt par vecumu arī uz skatuves, ne tikai LTDS jaunajās mājās – Eduarda Smiļģa Teātra muzeja telpās.

Ieva Struka. Vai ir kaut kādi objektīvi parametri, pēc kuriem var teikt par aktieri – viņš ir vecs?

Lolita Cauka. Viens ir skats no malas – viņš ir vecs, otrs – iekšēji. Ko tu gribi dzirdēt?

I.S. Abus.

L.C. Iekšēji tos kritērijus katrs pats sev uzliek, un kādus nu kurš tos izvēlas. Ārējais nāk pēc tam. 

Daiga Gaismiņa. Jo aktieris var būt stipri jauns, un tomēr – vecs.

I.S. Kas šai gadījumā ir «vecs»?

L.C. Tā ir domāšana. Kā aktieris tver pasauli. Kā viņš tver tēlu. Arī viņa spēles maniere.

D.G. Spēja pielāgoties. Uzklausīt.

L.C. Teātrim mainoties, tu uzreiz redzi – tas ir vecais teātris, tas mākslinieks ir vecs, viņš nevar pārorientēties.

D.G. Un pats to nejūt.

L.C. Ir arī tehniskās lietas, un tās varbūt šoreiz nav pat primārās. Un vienlaikus tās ir svarīgas. Ja tu skaties uz vecu mākslinieku un klusībā lūdz Dievu, kaut nu viņš/-a neapgāztos, kaut nu atcerētos tekstu, tad tas ir «ārējais» vecums.

I.S. Nu, es esmu redzējusi izrādes, kur es par jaunu aktieri pie sevis domāju, kaut nu viņš nenogāztos.

L.C. Tas ir kaut kas cits – tad runa ir par režisora dotā uzdevuma sarežģītību. 

I.S. Bet jaunam aktierim būtu jāvar paveikt to, ko režisors izrādē atstājis, bez neērtības sajūtas skatītājā.

L.C. Būtu jāvar, jā. Bet tad nav runa par vecumu.

I.S. Kas padara vecu domāšanu? Kā tas izpaužas? Varbūt cilvēks ir uzticīgs jaunības ideāliem, kādam konkrētam stilam un cer, ka tas atgriezīsies pēc gadiem desmit... 

L.C. Tā tad ir aprobežotība.

D.G. Drīzāk kompleksi. Aizsargreakcija. Ir tāds teiciens, ka nekas nav trakāks par to, ka tu jūties nenovērtēts, par maz apmaksāts, un runa nav tikai par naudu. Tad, ja cilvēkā rodas šī sajūta, ir briesmīgi, jo tas rada kompleksu. Es esmu kaut kas vērtīgs, bet mani nenovērtē. Mums tie apstākļi teātrī ir tādi, ka katrs aktieris agrāk vai vēlāk šādā situācijā nonāk... un tad ir svarīgi, kā tu pats ar teātra darbu un ar dzīvi tiec galā. Tas trakākais, ka lielākā daļa no mums teātri savā dzīvē uzbūvē kā galveno. Un kas tad var vēl trakāks notikt, ja tas, kam visu dzīvi esi devis, pēkšņi pasaka vai «it kā» pasaka, ka tu neesi vajadzīgs. Dažkārt tā nemaz nav, bet tev pašam liekas, ka ir. Kādam tas ir pēc pirmajiem desmit gadiem teātrī, citam kādā citā brīdī, kādam tas varbūt dzīvē vairākkārt atkārtojas. Tāpēc mēs nonākam līdz tam, kas mums liek izveidot aizsargreakciju.

L.C. Vērojot ar savu dzīves gadu pieredzi, man šķiet, ka lielākā daļa, kas ir spoži sākuši, nu, tā, ka visa latvju tauta viņiem klanās, pēkšņi apstājas un sākas tas, par ko Daiga runā... Un daļa no viņiem tiešām ir slikti beiguši..

D.G. Jo viņam vairs nav pamata zem kājām.

L.C. Kur tas viss pēkšņi pazudis? Kāpēc jūs mani vairs nenovērtējat? Kāpēc jūs man vairs nedodat? Un pats viņš neko negrib mainīt, jo, patiesību sakot, viņš sēž tajos ratos...

I.S. ... kas viņu uzveda virsotnē.

L.C. Nuja. Kāpēc lai viņš kāptu no tiem ratiem ārā? It sevišķi tad, ja viņam Dievs nav iedevis vairāk prāta, sākas šī problēma.

D.G.  Neviens jau no fakultātes tāds neiznāk. Tātad tas notiek teātra dzīvē. Un tas nav saistīts ar to, ka tu neskaties, kas notiek citos Latvijas teātros vai ārzemēs. Tu vari pat ļoti labi zināt to, kas notiek ārpusē, bet uz sevi tu tomēr nevari paskatīties no cita skatupunkta. Un tas arī manus amatbrāļus nobremzē viņu attīstībā – [pietrūkst] atvērtība pret jauno, pret dažādo.

I.S. Spēja pielāgoties – vai tā patiešām ir vislabākā īpašība aktierim, jo no tā ir atkarīgs, cik dažādas lomas tu vari nospēlēt? Vienlaikus – ja tu esi tik fleksibls, vai citi uz tevi var paļauties un vai tu pats uz sevi vari paļauties? Kā tas ietekmē cilvēciskās kvalitātes?

L.C. Tas tomēr atkarīgs no katra cilvēka.

D.G. Un viņa audzināšanas. Tam nav sakara ar profesiju.

L.C. Varbūt profesija paspilgtina šo tendenci, ja tāda ir.

I.S. «Primitīvākā» ķēde aktrises dzīvē ir: no jaunām liriskām meitenēm uz jaunām sievietēm, tad sievietēm brieduma gados un mātēm, tad vecmāmiņām vai vecenēm. Bet vai tomēr nav vēl kādas smalkākas pārejas? Vai katra no jums šādus posmus savā aktrises darbā var definēt? 

L.C. Man nav bijusi šāda problēma. Cita lieta, vai materiāls un tēma ir vai nav man saistoša katrā no dzīves posmiem. Viens gan – man nekad nav gribējies uz skatuves būt jaunākai, kas teātrī bieži vien notiek. Jaunušanam piemita tendence nerespektēt aktiera/aktrises vecumu un iedalīt lomu tad, kad vilciens jau aizgājis. Bet galu galā ir aktrises, kuras patiešām arī grib būt vienmēr smukas un vienmēr jaunas.

D.G. Es arī to neesmu krasi izjutusi – māte, sieva, mīļākā vai meitene. Varbūt tāpēc, ka jau pašā sākumā man viena no pirmajām lomām bija māte. [Gīna Meža pīlē – I. S.] Drīzāk es izjutu to, ka bija pirmais posms ar ļoti lielām lomām un tad krasi sākās posms ar stipri mazākām lomām, kas varbūt pat bija jaunu sieviešu lomas, taču – epizodes. Bet, tā kā drīz pēc tam nāca LTDS darbs, tas kaut kādā ziņā kompensējās. Man nesen jautāja, vai esmu kādreiz domājusi par profesijas maiņu, un es pilnīgi skaidri zinu, ka divreiz par to esmu domājusi. Pirmoreiz pēc četriem teātrī nostrādātiem gadiem, kad domāju, vai te varu sasniegt to, ko gribēju, mācoties fakultātē, un vai manas spējas te izmanto. Ko es vispār dzīvē gribu, vai esmu īstajā vietā. Un tad pēc kādiem padsmit gadiem teātrī – vai es vispār atbilstu šai profesijai un vai daru visu, kas man būtu jādara... Tāpēc pāreja no vienām lomām uz citām, nē, tas man nav bijis sāpīgi. Bet tas droši vien atkarīgs no tā, kā tev veidojas karjera.

Žurnāli