Oļģerta Krodera pēdējā izrāde 91 gada vecumā – Aleksandra Ostrovska Līgava bez pūra tapa 2012. gada pavasarī. Foto – Juris Kmins

Kas ir tas laiks, kad ir laiks aiziet?

Par režisoru mīlestības izrādēm

Ko darīt ar vecumu? Ko nozīmē aiziet laikā? Kas ir tas laiks, kurā ir laiks aiziet? Kas pienāk ātrāk cilvēka dzīvē – vecums vai karš? Nu jau nevar zināt. Pat 21. gadsimtā ar tā super tehnoloģijām, zālēm un sabiedrības tolerances pakāpi. Un, protams, no vecuma nav jābaidās. Bet kurā brīdī vecums ar visām no tā izrietošajām fiziskas esamības sekām sāk nogurdināt blakusesošos? Kad gars un prāts ir radīšanas inercē, bet viss pārējais, no kā neizbēgami sastāv cilvēka ķermenis, tam pretojas, raidot signālus par savām īstajām spējām, padarot kopābūšanu ne tikai neērtu, bet pat neizturamu. Jo kaut kad pazūd realitātes sajūta par savām spējām, kaut iesaistītie visiem spēkiem cenšas saglabāt godu, sapratni un panākt rezultātu. Un kurā brīdī teātra direktoram vai kultūras ministram ir jābūt tam, kurš attīstības, vispārējas harmonijas vai paaudžu maiņas vārdā paraksta pavēli vai lauž līgumu? Ar kādu, kurš radījis un izveidojis konkrēto teātri vai pateicoties kuram teātris ir sasniedzis slavas un ļaužu mīlestības virsotnes...  

Latvijā nav neviena radošu cilvēku pansionāta – vienalga, kā tiktu saukta vecumdienu māja – kur vēl kādu brīdi pēc darba attiecību pārtraukšanas varētu eksistēt savējo vidū, ar kuriem kopā gremdēties atmiņās un pat varbūt radīt, kaut vai sarunu formātā. Jo nav jau nekāds lielais noslēpums, ka tie, kas visu likuši uz mākslas kārti, dzīvē reti ir bijuši ar labu raksturu un neskaitāmiem draugiem. Un galu galā ir neskaitāmi iemesli, kad vecumdienās mākslinieks paliek viens, tāpat kā daudzi citi Latvijā un pasaulē, atšķirība tikai tā, ka rūgtums lielāks, jo spēka gados viņi savai tautai ar savu darbu radījuši vērtības, bez kurām viss būtu citādāk vai nebūtu nemaz.  

Mums ir divi lielie stāsti par aiziešanu/neaiziešanu laikā no teātra galvenā režisora statusa – viens stāsts Dailes, otrs – Drāmas teātrī, 1966. gadā, ar līdzīgiem mūžībā aiziešanas datumiem. Viens traģisks, otrs – mierīgs un pat laikam gaišs. Viens – kaislīgs un egoistisks, otrs – gatavotas pēctecības rezultāts, kā vēsta cilvēkleģendas un vēsture. Eduards Smiļģis un Alfrēds Amtmanis-Briedītis. Pirmais nekad nepieļāva domu par sava troņa pamešanu, vientulis, kas sadedzinājis tiltus ar sev tuvajiem, otrais – ģimenes cilvēks. Dailes teātra gadījums, kad objektīvā situācija Smiļģa rakstura dēļ lika rīkoties nežēlīgi pret radītāju, pat nelaižot teātrī un neļaujot ierakstīt viņu izrādes afišā kā līdzradītāju, ir ļoti nelaimīgs un traģisks stāsts. Smiļģis droši vien tajos pēdējos gados vairs tiešām nebija mīlams savas vecuma nepamanītās netīrības un nevarības dēļ, un iespējams, ka kādam/kādai bija gandarījums par to, ka varenais bija kļuvis tik nožēlojams. Jo neizliksimies, ka Smiļģa kabinetā viņa spēka gados vienmēr tika ievērotas sieviešu tiesības, maigi sakot. Meklējiet sievieti – arī tā var paraudzīties uz šo jautājumu. Tāpēc vieglāk ar vecumu iet tiem, kam ir labs raksturs vai ir kāds, kas var būt blakus un tiešām mīlēt. Vienalga, kādā statusā. Īpaši, ja neesi radījis teātra kolektīvā ģimeni ar ētiskiem uzstādījumiem, ar pienākuma izjūtu un beznosacījuma mīlestību. Un tomēr, ko darīt ar to pavēli, ko atlaistais nēsās krūšu kabatā līdz savai miršanas stundai? Kā to uzrakstīt, kā un kam to parakstīt, kā to pateikt... Jo kādam tas noteikti būs jāpasaka. Tāpēc ir tik labi, ja meistaram ir spēks pašam pateikt, ka nu gan viss, ka laiks ir pienācis. Tik labi.

Žurnāli