Trāpīt laikmeta nervā

Latvijas teātra mākslā režisoram joprojām piemīt dominējoša loma. Lai gan līdz ar neatkarīgo teātru nostiprināšanos arvien biežāk redzamas dažādas t. s. devised theatre jeb koprades teātra formas un režisora vārdam paredzētajā ailītē iezogas tādi personāži kā Visi Kam Nav Slinkums (šāda norāde Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā ir koncertam Īstā sālsmaize, 2021). Tomēr, pārlūkojot pēdējo gadu Latvijas teātru repertuāru, vērojama pārliecinoša tendence saglabāt režisoru kā mākslinieciskās ieceres un līdz ar to arī mākslinieciskās atbildības centru.

Īsā laika distancē ir visnotaļ grūti pamanīt un fiksēt, kad teātra kopainā sākas tektoniskās svārstības, taču tās mēdz būt netverami sajūtamas. Viens no iemesliem, kāpēc pat idejiski izstrādāta, tehniski nevainojama izrāde reizēm nekļūst par notikumu teātra dzīvē, ir tas, ka par vakardienu nemanāmi ir paguvis kļūt kāds no iestudējuma toni noteicošajiem elementiem. Skatuviskajām neveiksmēm var būt daudz iemeslu un to kombināciju, un tomēr ir reizes, kad veids, kādā izrāde uzrunā skatītāju, netrāpa laikmeta nervā. Tēma par to, vai režija vispār var novecot un, ja tā, tad kādu iemeslu un apstākļu dēļ tas notiek, ir pārāk plaša, lai uz to sniegtu atbildes raksta ietvaros, tāpēc uzskatīsim šo par tēmas skici, kas nepretendē iezīmēt precīzas kontūras.

Ir reizes, kad veids, kādā izrāde uzrunā skatītāju, netrāpa laikmeta nervā

Polemikai par režijas novecošanās tēmu sarunājos ar Pēteri Krilovu un Elmāru Seņkovu, režisoriem, kurus vieno ne tikai ievērojama pieredze iestudējumu veidošanā, bet arī pedagoģiskais darbs jaunu režisoru paaudžu audzināšanā. Viņu būtiskākās atziņas līdztekus autores viedoklim lasāmas šajā rakstā. 

Saturs pret formu

Biju iztēlojusies, ka uzreiz runāsim par režiju no tās tehnisko paņēmienu un fizisko izpausmju puses, nošķirot satura un formas jautājumus, taču secināju, ka režisori pret izrādes iestudēšanu attiecas holistiski, tiecas nenošķirt tēmas, dramaturģijas vai cita izrādes materiāla ietekmi no režijas paņēmieniem. Saistībā ar iestudējamo materiālu un tēmām abi režisori min teātra tendenču jeb trendu fenomenu, kas izpaužas gan dramaturģijas izvēlē, gan atsaucēs uz laikmetu. Šāda mode parasti nav ilgtspējīga un mēdz mainīties dažu gadu laikā, novecojušā vietā pieprasot ko jaunu, novatorisku, nebijušu. 

Nenoliedzami, izrādes saturiskā kvalitāte un laikmetīgums ir būtiski faktori, kas turklāt ne vienmēr ir šķirami no formas. Dzīves ritma dinamika dzen uz priekšu arī teātri un pieprasa no tā laikmetīgumu, tomēr konstatējams, ka literārais materiāls kā tāds noveco vien specifiskos gadījumos, kad tā piesaiste uzrakstīšanas laikam ir pārāk cieša. Režisors kā mediators starp materiālu un iestudējumu var vienlīdz veiksmīgi piedāvāt šodienas skatītājam gan nesen rakstītas lugas, gan tādus darbus, kas tapuši pirms vairākiem simtiem gadu, tostarp arī ne tik senajā, tomēr ideoloģiski izaicinošajā padomju periodā. To apliecina tādas Valmieras teātra izrādes kā Smaržo sēnes (rež. Mārtiņš Eihe, 2015) vai Nākošpavasar (rež. Toms Treinis, 2021), nemaz nerunājot par klasisko lugu iestudējumiem. Šekspīrs, Ibsens, Čehovs, Viljamss nepārtraukti atgriežas teātru repertuārā.

Turklāt šie vecie, šķietami neaktuālie darbi var rezonēt visnotaļ dažādos veidos: izceļot mūžam aktuālās vispārcilvēciskās vērtības un dziņas, pielāgojot darbību vai runu mūsdienu laikam, dažkārt pēc būtības nemainot neko, vien atklājot stāsta vērtību caur tā tekstu, poētiku vai citām kvalitātēm. Tādējādi gribētos teikt, ka materiāls vairumā gadījumu ir vien māls, ar kura palīdzību izrādei piešķirama miesa. 

Par režijas aktualitātes problēmām visbiežāk var runāt tad, ja izrādei kvalitātes ziņā nav, ko pārmest, un tomēr paliek teju nekonkretizējama izjūta, ka saslēgums līdz galam nav noticis. Vai, precīzāk, vairs nenotiek, jo agrāk, visticamāk, būtu bijis. Piemēram, ja savulaik Jaunā Rīgas teātra (JRT) Latviešu stāsti (rež. Alvis Hermanis, 2004) atklāja pilnīgi jaunu teātra pieredzi un sajūsmināja skatītājus gadiem ilgi, tad pagājušajā gadā tapušie Jaunie latviešu stāsti (rež. Vilis Daudziņš) tajā pašā upē neiekāps, un ne tikai tāpēc, ka stāstnieki ir mazāk pieredzējušie JRT studisti, nevis publikas mīlētie aktieri, vai tāpēc, ka par režiju šoreiz bijis atbildīgs kāds cits. Lai gan stāsts kā skatuviskā vēstījuma veids pat postdramatiskajā teātrī nav zaudējis līderpozīcijas un diez vai no tām kādreiz atteiksies, tomēr autentiskie tete-a-tete dzīves un pieredzes stāsti vairs emocionāli netrāpa ar tādu intensitāti kā kādreiz.