Teātra brīnums no dīvāna

Ārkārtas situācijas laikā pavasarī noskaņojums bija apjucis, jautrs, pārsteidzošs, komisks, nomācošs – un vēl desmit pretējas emocijas. Teātri apmeklēt nedrīkstēja, bet bez teātra neiztika. Dzīvojamā istaba kļuva par teātra zāli un datora ekrāns par skatuves telpu. Gluži kā Pelnrušķītei pidžama pārvērtās par elegantu teātra apģērbu, ko neviens neredz. Bezgalīgas stundas, bezgalīgas iespējas, kapitālistiskās pasaules nomācošais sauklis: «Tas, kurš pēc karantīnas nebūs desmitreiz labāks cilvēks, būs karantīnas laiku izšķērdējis!» Tātad pat pandēmija jāvērš par labu sev. Pieņēmu situāciju, vienā mierā atbalstīju teātrus, lietojot visu iespējamo saturu, ko viņi izvietoja plašajā internetā.

Teātri steigšus mēģināja organizēties un piedāvāt publikai izklaidi, bet forma izrādījās tam nedraudzīga

Mana iecienītākā teātra forma pavasara un vasaras laikā bija izrāžu ieraksti. Tartu Jaunais teātris (TUT) ielādēja pa vienam ierakstam, ko varēja skatīties nedēļas garumā. Tad to noņēma un  ievietoja jaunu. Šādā veidā noskatījos viņu 2015. gada iestudējumu Odiseja, ko pats teātris atzina, ka «tas nemaz nav īsts teātris». Ļoti laikmetīgi. Izrāde sākās teātra mājā ar lielu svētku mielastu – nebija ne skatuves, ne zāles, bet baltiem galdautiem klāti līkumoti galdi, pie kuriem sēdēja publika, ēda un dzēra vīnu, apkārt rosījās viesmīļi togās. Svētku mielasta rīkotāji Penelope (Mārja Jakobsone) un Odisejs (Helgurs Rosentals), staigādami starp galdiem, sarunājās ar ciemiņiem, piemēram, lūdzot padomus vīnogulāju mēslošanai. Iestudējums turpinājās cauri Tartu pilsētai, publika tika vadāta pilsētas satiksmes autobusos kopā ar gidiem-sirēnām gan uz nomalēm un parkiem, gan līdz vecas muižas ēkai un uz botānisko dārzu. Tā bija izrāde-ceļojums, ko es skatījos, nekur neceļojot, savās mājās uz dīvāna. Apskaudu skatītāju vasarīgos teātra apģērbus, saulrietu mazajā Universitātes pilsētā, kas pēc studentu mācību gada beigām bija palikusi tukša. Izrādes-ceļojuma skatīšanās internetā, liekas, ir viskrasākais teātra likumu pārkāpums, jo atrašanās notikumu centrā, priekšnesuma uztvere atbilstoši tam, vai esi zosu gājiena priekšgalā vai pēdējais pakaļtipinātājs, patiesībā netiek piedzīvota. Tomēr kameras acs piedāvā zināmu romantiku, jo nav dažādu neērtību, kā, piemēram, muguras sāpes no ilgas stāvēšanas vienā vietā vai nesadzirdēta replika, dīvāns ir ērts un videoierakstu var allaž patīt atpakaļ.

Vidusigaunijā, Vargamē, kas apvīta ar biezu mitoloģisku un kultūrvēsturisku slāni, katru vasaru tiek izspēlēti Antona Hansena Tammsāres darbu iedvesmoti stāsti. Galvenokārt tie ataino igauņu grūto pagātni, skumjo likteni, muļķību un stūrgalvību. Vārdu sakot, stāstus, ko igauņu teātra publika absolūti izbauda un uzskata par svarīgiem gan savā vēsturē, gan šodien. Man par pārsteigumu 2019. gada vasarā Vargamē tika atdota jaunai paaudzei ar visām tās dīvainībām un trakumiem. Loloju trauksmainas cerības. Paides teātra iestudējums Igauņu dievi arī tika ielādēts skatīšanai internetā. Jautājums šajā gadījumā ir tieši par vietu – izrāde tika spēlēta lielā laukā, kur bija pļavas un pakalni, nomaļus pavīdēja pagurušas lauku sētas. Kā caur ekrānu sajust seno vēsturi un vietas garu? Kā kuģi pāri pakalniem ripoja platformas, uz kurām plīvoja karogi un burāja bariņš jauniešu, ģērbti tā, it kā dotos uz reiva dejām vai atgrieztos no tām. Vizuļi, zelts, bārkstis, apbrīnojama krāsu buķete šajā nelaimes un posta ielejā. Kaut arī skatuves stāsts ir vāji saistīts ar Tammsāres romānu Aizpekļu jaunais velns, notikumi strauji no tā attālinājās un drīzāk klauniskā estētikā smējās par igauņu stereotipiem. Tādā mitoloģiskā, dionīsiskā atslēgā. Vargamē sētai vidējais pirksts gluži netika rādīts, bet bradāšana tankzābakos, braukāšana ar platformu pāri laukiem, kuros senči lēja sviedrus un asaras, raisīja diezgan dīvainas sajūtas. Cerību par jaunu laikmetu un bažas par publikas uztveri. Arī šo uzvedumu baudīju no dīvāna, un savā veidā te radās vairākas problēmas par skatītāju pieredzi. Izpildītāju garās pastaigas pāri laukam un aiz pakalna cilvēka vietā ļāva uztvert vien puteklīti mirguļojošā ekrānā, ko gribētos noslaucīt.