Grāmatas 2021
Teātra Vēstnesis - 2021 IV
Anna Eižvertiņa. Ceļvedis darbības teātrī: profesionālās aktieru un režijas mākslas teorija, Neputns, 2021
Annas Eižvertiņas mūža darbs beidzot iegūlies stilīgos Armanda Zelča vākos! Tumsā spīdošie grāmatas dizaina elementi ir gluži kā autores dotās zināšanas, kas spēj izgaismot ceļu un virzienu visiem, kas nomaldījušies aizskatuves labirintos. Ceļvedis darbības teātrī ir noderīga rokasgrāmata kā aktiermeistarības, režijas un citu teātrim piesaistītu profesiju studentiem, tā arī profesionāļiem, kas vēlas atgriezties pie saknēm.
Anna Eižvertiņa dramatiskā teātra aktiermākslas un tās pasniegšanas noslēpumus pārzina kā neviens cits – par to liecina plašais profesionālo un apbalvoto latviešu aktieru pulks, kas zināšanas smēlies tieši no viņas. Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais – Eižvertiņa uzticas psiholoģiskā teātra pamatlicējiem Konstantīnam Staņislavskim un Vladimiram Ņemirovičam-Dančenko, pievēršoties viņu abu atstātajam mantojumam. Boriss Zahava, Jevgeņijs Vahtangovs, Georgijs Tovstonogovs, Mihails Tumanišvili, Aleksandrs Tairovs, Vsevolods Meierholds, Mihails Čehovs un citi ir autoritātes, kas veido Eižvertiņas citējumu lielāko apjomu.
Ceļvedis sniedz ne tikai praktiskus padomus – aktiermeistarības vingrinājumus, kas attīsta dažādas aktiera prasmes, un ieteikumus režijas censoņiem, kā strādāt ar citiem teātra kolēģiem –, bet arī ieskatu teātra un teātrim piesaistīto mākslas veidu attīstības vēsturē. Tādējādi grāmata noder ne tikai teātra entuziastiem, bet arī cilvēkiem, kas interesējas par mākslu kā tādu.
Ceļvedis sastāv no trim daļām – pirmā daļa koncentrējas uz aktiera darbu un prasmēm, otrā daļa pievēršas režijas plašajam instrumentu klāstam, bet trešajā daļā Eižvertiņa piedāvā teātra dižgaru – Ježija Grotovska, Vsevoloda Meierholda, Jevgeņija Vahtangova (arī Jozefs Svoboda par Bertoltu Brehtu un Viktors Berjozkins par Robertu Vilsonu) – tekstu fragmentu tulkojumus, sniedzot ieskatu teātra leģendu domāšanas veidā.
Juta Ance Ķirķis
Lilija Dzene. Izmeklēti raksti, Mansards, 2021
Grāmata, ko veido divas vienlīdz nozīmīgas daļas. Viena – Jāņa Siliņa atlasītie teātra zinātnieces un kritiķes Lilijas Dzenes raksti par teātri: gan recenzijas par dažādiem Latvijas teātriem, tapušas dažādos dzīves posmos, gan portretraksti. Otra – Lilijas Dzenes dienasgrāmata, kas aptver lielu periodu, jo fragmentāri rakstīta mūža garumā. Abām grāmatas daļām pa vidu – Evitas Sniedzes eseja – komentārs, kam eksistences tiesības piešķir abu personiskā draudzība Lilijas Dzenes dzīves pēdējos gados. Šķērsgriezumā būtu interesanti pētīt sasaisti starp recenzijām un dienasgrāmatas piezīmēm, tomēr diez vai kāds tieši tā vēlēsies šo izdevumu lasīt. Pieņemu, ka jaunības jūsma un vecuma skepse atrodama vienlīdz lielās devās abās daļās. Gluži subjektīvi šī grāmata uz mani atstāja lielu iespaidu, jo nebiju domājusi, ka visa Lilijas Dzenes, manas jaunības lielākās teātra autoritātes, dzīve ir bijusi tik ļoti līdzīga teātra izrādei. Sava nozīme tajā ir padomju laika dubultajai grāmatvedībai, un tomēr – tā bijusi arī viņas pašas izvēle un personības īpatnība. Savas mīnuszīmes uz āru nenest, visu norakstīt nost dienasgrāmatās vai varbūt sarunās ar pašiem, pašiem tuvākajiem, un pasaulei rādīt tikai labi koptu, lepnu, staltu, viegli ironisku dāmu, kas tik labi iekļaujas oficiālajā mākslas elitē pie visām varām un vienlaikus stāv tai pāri. Ļoti vientuļu sievieti un nelaimīgu cilvēku, kura gribētu mīlēt pasauli, bet nespēj.
Noteikti lieti būtu noderējusi komentāru sadaļa, jo laiks pārklāj ne tikai cilvēku vārdus, bet arī viņu padarītos (ne)darbus.
Juris Strenga. Mana grāmatvedība, Aminori, 2021
Rezignācijas, skepses un ironijas grāmata ar vieglu sentimenta piesitienu, aiz kura ik lappusē tomēr redzams sirmais intelektuālis, pie viena arī Dailes teātra aktieris Juris Strenga. Estētiski pievilcīga grāmata, kuru gribētos rokās turēt arī tad, ja tur būtu nesaturīgāks saturs, bet saturs ir, un tas ir saistošs, jo ļauj sajust paša autora dzīves garšu, bet, pats galvenais, arī kaut ko no laika un laikmeta pēdām. Pēckara laiku Dailes teātrī, kurā Strenga vēl nav nonācis, bet par kuru skolas pulciņa nodarbībās stāsta viņa pedagogs, Dailes teātra aktieris Jānis Rība. Padomju laiku, kurā Dailes teātris ir gan dumpiniecisks, gan paklausīgs varas noteiktām direktīvām. Atmodas laiku, kas visus paceļ uz emocionāli augsta viļņa, bet kas tomēr saistās arī ar tukšām zālēm, apjukumu, nabadzību, un visbeidzot šodienu, kas, no Strengas redzesleņķa raugoties, ir citu cilvēku laiks, ne vairs viņa. Jā, viņš laiku pa laikam vēl ir teātrī un nospēlē pa efektīgai epizodei, tomēr uz visu raugās no malas, atrodoties Klapkalnciemā, ieķerot pa graķītim asinsritei, rakstot šīs piezīmes un noslēdzot rēķinus ar dzīvi.
Lai vismaz vienā vietā parādītos kļūdas labojums, gribu piebilst, ka izrādi Matīss, kausu bajārs neiestudēja Valentīns Maculēvičs Jaunatnes teātrī, bet Juris Rijnieks Jaunajā Rīgas teātrī un tā bija pirmā jaunatklātā teātra pirmizrāde Lielajā zālē.
Manuskriptu līdz grāmatai sekmīgi palīdzējusi aizvest Ilona Brūvere.
Ieva Struka
Andrejs Migla. Mūsu Klaipēdas kursiņš. Autora izdevums, 2020
Pērnajā vasarā pandēmijas ēnā daudziem nepamanīta palika režisora un rakstnieka Andreja Miglas grāmata, kas veltīta Klaipēdas Universitātē izaudzinātā Liepājas teātra aktieru kursa pirmajai radošajai desmitgadei. Mūsu Klaipēdas kursiņš formāta ziņā un arī laika skalā ir turpinājums Andreja Miglas grāmatai Kurzemes spraunās Atštaukas – cieņas apliecinājumam Liepājas aktrišu folkloras kopai Atštaukas. Nu šī 127 lappušu grāmatiņa kļuvusi par atvadu vēstuli pašam autoram.
Apelējot pie mīlestības pret teātri, Andrejam Miglam izdevies izvilināt esejas par Lietuvā skolotajiem latviešu aktieriem no režisora Valda Lūriņa, teātra zinātniecēm Gundegas Saulītes un Vēsmas Lēvaldes, kā arī kursa pedagogiem Veltas un Vītauta Anužiem. Kopā ar Andreja Miglas veidoto vēstures nogriežņa aprakstu šis autoru kolektīvs veido ārpusnieku skatu. Savukārt kursa «iekšiņa» ir pašu grāmatas centrālo varoņu – Ilzes Trukšānes (Būdes), Anetes Berķes, Kaspara Kārkliņa, Rolanda Beķera, Pētera Lapiņa, Sanda Pēča, Lauras Jerumas, Viktora Ellera, Ilzes Juras (Šiškinas), Madaras Melnes-Tomsones, Mārtiņa Kalitas, Everitas Pjatas-Gertneres, Gata Malika, Agneses Jēkabsones, Edgara Ozoliņa un Signes Dancītes (Ruicēnas) – rakstītās biogrāfiskās skices. Izdevumu finansiālu atbalstījusi Liepājas Kultūras pārvalde un uzņēmējs Gundars Sisenis.
Zane Daudziņa. Dienasgrāmata, Zvaigzne ABC, 2021
Negaidīta grāmata gan pašai autorei, gan lasītājiem. Negaidīta tālab, ka dienasgrāmatas formā teātra praktiķu vidū pirms Zanes Daudziņas dzīves laikā startējis vien Alvis Hermanis. Katram no viņiem ir savs talanta cienītāju pulks, katram savs mērķis, rakstot dienasgrāmatu. Zanei Daudziņai tas ir viens gads no dzīves pandēmijas laikā. Kaut kādā ziņā mums visiem tas bijis «apdalīts» gads, un tomēr par piepildījumu katrs pats esam varējuši gādāt. Vienlaikus tieši pandēmija mūs visus ir spējusi arī novienādot, jo parasti, lasot kādas mākslā aktīvi strādājošas personas dienasgrāmatu, tu vari ieraudzīt galvenokārt atšķirīgo – cik ļoti citādi un/vai dziļi persona x vai y tver pasauli. Šoreiz notiek pretējais – tu kā lasītājs ieraugi, cik ļoti līdzīgi mums pagājis laiks, mēģinot noorientēties jaunajos apstākļos, pieņemot lēmumus par savu ikdienas gaitu transformēšanu, fiziski pārceļoties uz laukiem, cīnoties ar riebumu pret «zūma» sapulcēm, baidoties par tuviniekiem un dažreiz par sevi pašu arīdzan. Lasītāju interese par grāmatu liecina, ka viņi arī labprāt atrod kopīgo, jo ceru, ka tā nav tikai tukša ziņkāre, kā tad dzīvo Daudziņu ģimene. Man personiski gribētos lasīt Zanes Daudziņas rakstīto kādā pavisam parastā gadā, kad teātri strādā, kino tiek uzņemts, koncerti notiek un izstādes ir vaļā, jo tad es kļūtu līdzdalīga vai tiktu iesaistīta autores garīgajā un intelektuālajā pieredzē. To, ka tāda ir un ir intensīva, es zinu droši, jo visur un vienmēr satiekamies.
Ieva Struka
Neatkarības laika teātris. HRONIKA. Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds, 2021
Latvijas teātra vēstures grāmatu neatņemama sastāvdaļa allaž bijusi iestudējumu hronika. Pērn decembrī iznākusi kolektīvā monogrāfija Neatkarības laika teātris, tagad tai seko atsevišķs sējums Neatkarības laika teātris. HRONIKA. Tajā plašā panorāmā ieraugāma gan neatkarīgo teātru darbības aina, gan Latvijas Kultūras akadēmijas veikums, izglītojot daudzus mūsu šodienas māksliniekus. Pirmo reizi teātra hronikā iekļauti operu un baletu iestudējumi gan Latvijas Nacionālajā operā un baletā, gan ārpus tā, pirmoreiz izveidota arī Latvijas laikmetīgās dejas hronika.
Būtiska loma laikmetīga teātra attīstībā Latvijā bijusi Latvijas Jaunā teātra institūta komandai, gan veidojot festivālus Homo Novus un Homo Alibi, gan regulāri producējot izrādes ārpus festivāla ietvariem. Noteikta vieta laikmetīgā teātra procesos jau vairākus gadus ir Valmieras vasaras teātra festivālam. Šie festivāli arī iekļauti kopējā teātra hronikā.
Lielo repertuārteātru izrāžu hronika sākas ar 2007. gadu. Savukārt neatkarīgo teātru un apvienību, laikmetīgās dejas projektu, festivālu u. c. skatuves mākslas notikumu hronika veidota kopš to rašanās brīža; senākiem – kopš 20. gadsimta 80. gadu beigām. Par hronikas dabisku galējo robežu pieņemts 2020. gada marts, kad Covid-19 vīrusa izraisītās pandēmijas dēļ uz laiku apstājās visa pasaule un uz vairākiem mēnešiem izsludinātās ārkārtas situācijas apstākļos skatītājiem tika slēgtas arī Latvijas teātru durvis.