Valmieras festivāls 2017

Valmieras teātra festivālā, kuru apmeklēju kopā ar ģimeni, radās visnotaļ pozitīvas emocijas, baudot izrādes bērniem ļoti koncentrētā programmā – divas dienas, astoņas izrādes (neskaitot Purva bridējs. Ciltskoks). Festivāls deva daudz vielas pārdomām un secinājumiem, ļāva vaļu iekšējai fantāzijai pilnā apjomā, piemēram, ka teātris nav tikai sēdēšana uz vietas – liela daļa no tā ir skatītāji, teātrim ir vairākas formas un ļoti plašs diapazons, kā to var attīstīt. Bija ļoti interesanti redzēt, cik atšķirīga un unikāla katra izrāde bija, un mani ļoti priecēja, ka visas izrādes bija kvalitatīvas, un festivāls nekādā gadījumā nebija zemē nomests laiks. Jautras mūzikas koncerts ievadā un mierīgs klausāmais gabals noslēgumā, kur pa vidu raibs izrāžu repertuārs – vasaras dienas, kuras atcerēties.

Kur pazudis Viktors Sapropelis?

Interesanta izrāde bērniem, jaunākiem par 15 gadiem. Izpildījums bija aizraujošs un piedzīvojums Viktora Sapropeļa meklējumos bija visai asprātīgs. Aktieri brīnišķīgi atveidoja dažādos tēlus no mēbelēm, tomēr mani šī izrāde neuzķēra tik ļoti kā citas. Tā kā Kur pazudis Viktors Sapropelis no festivāla repertuāra redzēju pirmo, iespaids palika ļoti pozitīvs un deva iedvesmu redzēt vairāk.

Ūdens

Tas, cik ļoti tu izbaudīji izrādi, bija atkarīgs no sēdvietas izvēles. Priekšējās divās rindās varēja novērot visas ūdens formas (gan aktieru varā, gan uz savas ādas), bet tālāk sēžot, tas bija gandrīz neiespējami, jo redzeslauks bija mazs. Es nesēdēju pirmajās rindās, un, iespējams, tāpēc man šī izrāde nelikās tik aizraujoša. Dzirdot citu atsauksmes, uztvēru, ka šī bija ļoti veiksmīga izrāde jaunākiem teātra entuziastiem, kuriem dažādu faktu apvienojums teatrālā uzvedumā un, galvenais, piedalīšanās Pēdējā Korāļa dzimšanas dienā šķita interesanti.

Mindstuff

Izrāde man šķita ļoti saistoša un aizraujoša. Interesants bija spēles un teātra savienojums, izpildīts dejā. Izrāde, manuprāt, ir domāta visiem teātra mīļiem. Mindstuff noteikti ietilpst manā top 3. Uzvedums, kas uz mani atstāja pozitīvu iespaidu interesantam vakaram. Labprāt noskatītos vēl vienu reizi.

Nāc laukā!

Šī bija jautra un humoristiska izrāde, piemērota kā bērniem, tā pieaugušajiem. Savā situācijas vienkāršībā – satikšanās pagalmā – stāsts tika izvērsts par kaut ko ļoti interesantu, aizraujošu un neparastu. Noteikti viena no maniem favorītiem. Man patika, kā tika attēlotas tēlu atšķirības un īpatnības un to kopīgā sadarbošanās, lai beigās radītu koncertu mums visiem. Izrāde norisinājās brīvā dabā – bloku māju pagalmā, kas radīja šarmu un sava veida sasauci ar skatītāju, atceroties, ka arī es dažreiz izeju pagalmā, lai uzspēlētu bumbu vai citu ko. Izrāde lika noprast, ka ne jau tikai internetā var atrast īstus draugus...

Spēlēsim mājās

Nenožēloju, ka noskatījos izrādi, bet manā skatījumā uzvedumam trūka satura. Izrādes galvenā jēga bija parādīt, kā vecāki attēlo savus bērnus, tomēr vecāki savus bērnus attēloja kaut kā... atturīgi un pārāk haotiski. Spēlējoties bērniem ir kāds «funktieris», pēc kā viņi vadās. Katrai kustībai bērna galvā ir kāda jēga. Diemžēl, skatoties šo izrādi (lieki piebilst – labas ģitārspēles pavadījumā), es to neizjutu. Manuprāt, šī bija izrāde vairāk par bērniem nekā domāta bērniem. Protams, bija interesanti redzēt, kā pieaugušie iztēlojas savu bērnu pasauli, bet es vēlējos, lai aktieru bērni tiktu vairāk iesaistīti šajā uzvedumā.