Īpašu nozīmes nokrāsu iegūst arī izrādes vizuālais risinājums. Konkrēti–  inscenējuma gaismas. Ir ne tikai sasauce ar gotisko stilu, ir gan dvēseles gaisma, gan tās tumsa. Skats no izrādes «Džeina Eira». Foto –Matīss Markovskis
Īpašu nozīmes nokrāsu iegūst arī izrādes vizuālais risinājums. Konkrēti– inscenējuma gaismas. Ir ne tikai sasauce ar gotisko stilu, ir gan dvēseles gaisma, gan tās tumsa. Skats no izrādes «Džeina Eira». Foto –Matīss Markovskis

Mana miglainā vīzija

Par Šarlotes Brontē romāna «Džeina Eira» inscenējumu Valmieras teātrī

Šī nav recenzija, bet tāds kā post scriptum manu kolēģu rakstiem par izrādi Džeina Eira.* Lasot nevaru nepiekrist loģiskajai, argumentētajai inscenējuma kritikai. Tomēr iekšēji jaušu pretestību, jo man izrāde patika, tā manī radīja negaidītu atbalsi. Kādēļ? Tādēļ, ka šķita – redzu kaut ko jaunu, proti, neierastu mēģinājumu ietiekties varoņu pasaulē, pirmām kārtām galvenās varones Džeinas Eiras dvēselē. Jā, tieši tā: man radās iespaids, ka režisors Reinis Suhanovs centies sasniegt vissarežģītāko – padarīt acīm redzamu Eiras dvēseles dzīvi. Citiem vārdiem sakot, tieši šo sievietes dvēseli padarīt par izrādes galveno varoni. 

Pieļaujot šādu skatījuma rakursu, viss itin kā nostājās savā vietā, viss rada pamatojumu izrādes režijas risinājumam un aktieru spēlei. Vai atceraties, piemēram, cik dīvaini nez kāpēc Eira raustās – tāds kā savdabīgs ķermeņa tiks? Jā, var to skaidrot ar pašas varones nervozitāti. Tomēr šajās kustībās jautās kaut kas ērmīgs. Ne jau nejauši teju visi kritiķi par to rakstījuši, katrs argumentēdams pēc sava prāta. «..statiskas epizodes, kurās aktieri atgādina runājošas skulptūras, mijas ar savdabīgas ķermeņa valodas meklējumiem, par kuru galveno upuri kļūst Ingas Apines Džeina, kas nespēj savaldīt muskuļu spazmas, tāpēc viņas galva un ķermenis ik pa brīdim raustās» (Atis Rozentāls, Ābolu ķocis, Kultūras Diena, 19.01.2017.). Vai, piemēram, Ievas Rodiņas minējums: «Apines Džeina Eira visu izrādes laiku rausta galvu un plecus (laikam taču lai simboliski atveidotu romāna tekstā rodamo metaforu par Džeinu kā mežonīgu putnu, kas vēlas izrauties no būrīša)» (kroders.lv, 30.01.2017.).

Izrādes varoņi, kas tā vai citādi iekļaujas Eiras dzīvē, uz skatuves parādās, tā sakot, varones dvēseles acīm skatīti

Līdzīgu mulsumu kolēģos raisījusi arī aina, kurā Džeina, satikusi savu radinieku, pēkšņā maigumā piekļauj galvu viņa krūtīm, bet viņš nekādi nereaģē, pat rokas nepakustina, lai kaut vai pieklājības dēļ meiteni apskautu. Varbūt kautrējas? Šķiet, tas būtu muļķīgi. Arī es skatoties domāju, cik jocīgs attiecību risinājums. Vai tad tiešām Reinis Suhanovs nejūt tā nedabiskumu? Un pēkšņi aptvēru. Šā mirkļa darbība taču veltīta Eiras priecīgajai atklāsmei, ka viņa, izrādās, pasaulē nav viena, un, attīstot šīs negaidītās satikšanās tēmu, uzreiz atdzīvojas frāze: cik ļoti Eiras dvēsele nopriecājusies, cik ļoti gribas viņam piekļauties. Un šis iekšējais dvēseles pamudinājums arī tiek spēlēts. Bet radiniekam patiesi arī jāstāv nekustīgi, jo realitātē neviens viņam neglaužas klāt. 

Žurnāli