Svešās svinības

Režisoram un scenāristam Tomasam Vinterbergam tobrīd ir 19 gadi, kad 1998. gadā viņš rada filmu Svinības (Festen) ar konceptuāli svaigu pieeju kino veidošanai. Dabiskais apgaismojums, rokas kamera un reālisms kā pamatprincips – tie ir galvenie vaļi, uz kuriem balstās jaunā dāņu kino Dogme95 manifests. Larsa fon Trīra un Tomasa Vinterberga izstrādātie un manifestā deklarētie principi bija vienlaikus gan agresīva poza, gan konceptuāls mēģinājums piedāvāt kino atgriešanos pie patiesības un realitātes. Šis mājas video estētikā uzņemtais darbs joprojām ir efektīgs ģimenes drāmas paraugs: cienījama pilsoņa, ģimenes tēva jubilejā krīt noslēpumu plīvuri un no skapjiem sāk ārā birt skeleti.

No dokumentālisma uz glamūru

Dailes teātra izrāde apzināti un mērķtiecīgi ir attālinājusies no Vinterberga pasludinātā reālisma kā pamatprincipa. Intervijās režisors Aleksandrs Morfovs Svinības pieteicis kā alegoriju vai metaforu par mūsdienu sabiedrību. Skaidri iezīmējot, ka konkrētā ģimenes drāma lasāma daudz plašākā kontekstā un uz skatuves notiekošais uztverams kā simbols mūsu dzīvei. Tieši šādās atskaites kategorijās ir strādājusi visa izrādes radošā komanda. 

Tēmas, kas 90. gadu beigās bija tabu, pēc teju 20 gadiem kļuvušas par visai biežiem viesiem dzeltenās preses slejās

Mārtiņš Vilkārsis uz skatuves radījis skaistu, funkcionālu un nosacītu vidi. Atbildēt uz jautājumu, kur notiek darbība, ir grūti. Spriežot pēc teksta, tā ir viesnīca. Ažūrās metāla konstrukcijas atsauc atmiņā Eifeļa konstrukcijas un vienlaikus veido asociācijas ar cietumu, kur istabās kā mazās kamerās tiek ieslodzīti balles viesi. Scenogrāfijas caurspīdīgums labi atrisina paralēlās darbības situācijas un palīdz radīt svinību fonu krasi atšķirīgajiem personāžu monologiem un dialogiem, tā audzējot absurduma un ārprāta atmosfēru. Taču tajā pašā laikā šī vide ir tik perfekta un tīra, ka tajā nav aizķēries nekas no kopīgās ģimenes pagātnes. Visi, ne tikai viesi un nule atbraukušie bērni, ir svešinieki šajā mājā. 

Izrādes kompozīcija ir veidota ar glamūru, estētiski skaistu fasādi un izkurtējušu iekšpusi. Skaistajai fasādes pusei pieder gan Ilzes Vītoliņas vizuāli perfektie tērpi, gan konceptuālais mūzikas izmantojums (mūzikas konsultants – Juris Vaivods). Jau ar pirmajiem izrādes mirkļiem, atveroties priekškaram, skan skaistais Que Sera, Sera meldiņš, vedinot domāt par brīnišķīgu un nākotnes iespējām pilnu pasauli. Arī bērnu Kristiana, Mikaēla un Helēnes ierašanās uzrāda vien raksturu atšķirības un sīkas ķildas savējo starpā, kā jau tas mēdz būt visās ģimenēs. Pirmais simboliskais traģēdijas pieteikums parādās brīdī, kad Helges biznesa partneris Leifs uzdāvina viņam bisi. Šāda režisora izvēlēta dāvana (lugā tās nav) ir visai skaidra parafrāze par Antona Čehova teikto: ja uz skatuves ir bise, tad kādā brīdī tai ir jāizšauj. Visa turpmākā izrāde ir šāviena gaidas, un to laikā notiek daudz psiholoģisku un emocionālu sprādzienu, kas atklāj baisu patiesību par jubilāru un parāda jaunā gaismā svinību dalībniekus.