Kāpjam pāri robežām

Mans šīs vasaras spilgtākais teātra piedzīvojums notika Valmieras vasaras festivāla laikā. Kristapa Pētersona Purva bridējs. Ciltskoks mierīgi kāpa pāri viena mākslas veida robežām, ņēma par partneri pašu dabu, ainavu, satumstošo nakti. Blaumaņa noveles vārds, mūzika, kas kā atbalss seko aktieru intonācijām, bet palaikam aizplūst savā straumē, pelēka mākoņu plēve, kas aizvelkas pāri debesīm, kamēr Kristīne cenšas iet pret savu gribu, un pirmā zvaigzne, kas parādās kādā brīvā laukumiņā, kad atskan Edgara balss. Bet mūzika neļauj noticēt, ka būs laime, brīdina, šaubās. Kāds to visu režisē – ar iztraucēta putna pārlidojumu, vārnas ieķērkšanos, lietus smīņāšanu īstajā brīdī, un skaņām, kas plūst tieši no zemes..

Tas viss iekļaujas manās sezonas sākuma sajūtās: kaut kur dziļumā sākas jauna kustība, iet tev cauri, izsit no pierastās, ērtās uztveres zonas. Kā studentu, bakalauru un maģistru darbi Patriarha rudens skatē vai Homo Novus aizvien no jauna izaicinošā pieredze. Top jauna skatuves valoda, kas kāpj pāri meinstrīma robežām, reizēm aizķeras un klūp, bet biežāk pārsteidz ar negaidītu, līksmu drosmi. Kā Elmāra Seņkova Trīne, par kuras pieredzi runā Arturs Krūzkops. Vai kā Reiņa Suhanova Džeina Eira, kura liek analizēt neierastās uztveres paradigmās, un tāpēc ir vērts padomāt tālāk par pirmo noliegumu. Lai iegūtu papildus skata punktu, šajā numurā pirmoreiz uzaicinājām viesredaktori Intu Balodi, kuras vadībā tapa tēma par ķermeni, laikmetīgo deju, kustību un – par to pašu robežu pārkāpšanu.

Jau tagad domājam, kā nākamajā gadā Teātra Vēstnesis bīdīs tālāk mūsu pašu nospraustās robežas: meklēs veidu, kā ne tikai sekot aktualitātēm, bet prognozēt nākotni, modelēt to, kas latviešu teātra valodā varētu būt bijis, bet pārtraukts vai samīdīts pirmsākumos. 

Man ļoti gribas, lai Teātra Vēstnesis ir tas, kurš norāda un liek atskatīties, un paraudzīties citādāk. Un varbūt pat ar spēku aizsper pāri zināmajam.