Saruna krēslā uz robežas

Nav vēl bijis gadījums, kad Spēlmaņu nakts žūrijas izvirzītās nominācijas, tāpat kā gada balvu ieguvēji netiktu apšaubīti. taču šosezon nomināciju paziņojumiem sekoja īpaši asa reakcija sociālajos tīklos. Tāpēc redakcija rosināja «ieinteresētās puses» pārstāvi, aktrisi Daigu Kažociņu uzdot visus sasāpējušos jautājumus žūrijas priekšsēdētājam Atim Rozentālam.

Daiga Kažociņa. Ati, jūs esat kritiķis?
Atis Rozentāls. Nu jā. Ne tikai, bet arī. Pēc maģistra izglītības, jā.

Kas ir kritiķis?
Kritiķis ir cilvēks, kurš mēģina to, ko redz, ielikt kādā sistēmā un izvērtēt, kas ir tas, ko viņš ir redzējis. Mēģināt saprast ne tikai to, kas notiek, bet kāpēc notiek, un šo savu versiju piedāvāt lasītājiem.

Jūs izmantojat kādas konkrētas metodes?
Nav tā, ka tā būtu ķīmiska formula, pēc kuras visas izrādes tiek mērītas. Tā nav. Redziet, katra izrāde strādā uz kritiķi kā uz jebkuru skatītāju. Pirms Karaļa Līra intervēju Jakovu Rafalsonu, un man patika viņa doma – ja kritiķis, sēžot zālē, jau raksta recenziju, tad tajā brīdī viņš redz citu izrādi, nekā tā notiek uz skatuves. Un viņam var piekrist, tas ir jautājums par to, cik tālu laid izrādi sevī emocionāli un kā skatītājs vienkārši priecājies par to, ko redzi, vai garlaikojies. Vai arī uzreiz liec pa plauktiem. Protams, dažkārt ir skaidrs, kur kas jau ir izmantots vai ka izrāde, piemēram, skaidri ierakstās postdramatiskā teātra paradigmā vai, gluži otrādi, atgādina Rodes Ebelinga laika spēles manieri. Bet ir reizes, kad tu ļaujies izrādei un tikai pēc tam sāc domāt, kas tad tas īsti bija. Tad ir vērts aiziet otrreiz un analītiski skatīties, no kā tā māja sastāv, kādi tie ķieģeļi ir. Minēšu piemēru. Sēdēju jūsu teātra Pērā Gintā, un man ik pa brīdim uzmācās šausmas par to, ka man šī izrāde būs jāapraksta, jo zinu, kāds drīkst būt raksta apjoms, bet izrādes un teksta apjoms ir tāds, ka man ir skaidrs, ka visu, ko par izrādi vajadzētu pateikt, es nedabūšu tajā lapā iekšā. Tad es vairs neesmu parasts skatītājs, jo sāku jau domāt, kā sakoncentrēšu visu to, kas nāk no skatuves pār mani. Ir tādas izrādes, kuru informatīvais un estētiskais blīvums ir tāds, ka pārņem šausmas, jo saproti, ka te jau prasītos pēc bloknota. Lai gan ir viens paņēmiens, ko savā laikā arī maģistrantūrā izmantojām, – rakstīt izrādes protokolu. Bet tas ir pilnīgi nejēdzīgi un ellīgi, jo jāraksta tumsā, un vispār ļoti komiski. Mēs tā sēdējām Liepājas teātra viesizrādē Spēlē, spēlmani! Nacionālā teātra otrajā balkonā gar sāniem, kur neredz vai nu vienu, vai otru pusi, un, kad vēlāk protokolus salīdzinājām, vienai daļai bija pilnīgi pagājis garām tas, kas notiek kreisajā pusē, un otrādi. Tie protokoli izskatījās ārkārtīgi groteski, jo neatspoguļoja realitāti. Vieni redz, ka tur ir bedre, bet otri, kas sēž pretējā pusē, to neredz. Reizēm arī tehniski ir kaut kādi skatpunkti. Piemēram, to, ka izrādē Sieviete Nacionālajā teātrī ir titri, es uzzināju no kolēģu recenzijām, jo sēdēju tādā vietā, kur šos titrus neredz. Es varu uzrakstīt to, ko redzu.

Kā jūs teiktu, vai kritika ir izrādes, koncerta vai izstādes vērtējums, vai tas ir savpatīgs mākslas norises tvērums, kas tiek atspoguļots tekstā?
Tas ir sarežģīts jautājums, jo ir gan tā, gan tā. Mūs ļoti ierobežo apjomi. Zinu, ka teātros arī ik pa brīdim burkšķ par tā saucamajiem ābolīšiem, kur ir 1300 rakstu zīmes, kurās jāpasaka tikai absolūti galvenās lietas un jāieliek punkti. Tur, protams, nav nekādas mākslinieciskās refleksijas.