Dabūt uzvārīšanās temperatūru

Teātra Vēstneša redkolēģijas ideja sapulcināt uz kopīgu interviju Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus programmas veidotājus Pēteri Krilovu, Gundegu Laiviņu un mani, Zani Kreicbergu, izvērtās sirsnīgā sarunā, kas man atjaunoja pleca sajūtu. Ņemot vērā, ka gados jaunākai auditorijai mūsu teātra nesenās vēstures fakti var nebūt zināmi, dažus no tiem minēšu ievadā.

1988. gadā tika atjaunots Daugavpils teātris un, lai nodrošinātu tā darbību, 1988. un 1989. gadā Latvijas Valsts konservatorijā (tagad – Latvijas Mūzikas akadēmija) tika uzņemti divi latviešu un divi krievu aktieru kursi, kuri tika apmācīti Daugavpilī. Latviešu aktieru galvenie pedagogi bija režisori Pēteris Krilovs un Anna Eižvertiņa. No 1994. līdz 1996. gadam Pēteris Krilovs bija Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs un uzaicināja par literārās daļas vadītāju Baibu Tjarvi, tolaik Latvijas Universitātes teātra kritikas studenti Silvijas Radzobes pirmajā kritiķu kursā, ar kuru kopā iecerēja un sarīkoja pirmo Starptautisko jaunā teātra festivālu Homo Novus Daugavpilī 1995. gada martā. Sākot ar 1997. gadu, festivāls notiek Rīgā katru otro gadu, bet kopš 2015. gada kļuvis par ikgadēju notikumu. Kopš 1999. gada festivāla rīkotājs ir 1998. gadā dibinātais Latvijas Jaunā teātra institūts (LJTI), kuru līdz 2004. gadam vadīja Baiba Tjarve. Pēteris Krilovs bija Homo Novus direktors no 1995. līdz 2004. gadam, kad viņš pameta šo posteni, turpmāko festivāla vadību uzticot šo rindu autorei un Gundegai Laiviņai. Es šobrīd joprojām esmu LJTI valdē, bet kopš 2015. gada festivāla organizēšanā un citos projektos nepiedalos, jo pieaudzis pienākumu apjoms Latvijas Kultūras akadēmijā, kur vadu Skatuves mākslas katedru un Teātra mākslas maģistrantūru. Līdz ar to divos pēdējos festivālos esmu bijusi vērotāja no malas, un šajā intervijā arī neviļus ieņēmu vērotāja lomu, baudot Homo Novus dibinātāja un pašreizējās kuratores sarunas līkločus.

Zane Kreicberga. Ko jums festivāls Homo Novus nozīmēja sākumā, kad tu, Pēteri, to iecerēji pagājušā gadsimta 90. gadu vidū un tu, Gundega, pievienojies tam 2003. gadā, un ko tas jums nozīmē tagad?

Pēteris Krilovs. 90. gadu sākumā mēs Daugavpilī dzīvojām izmisīgā un absolūti eksistenciālā situācijā, lai gan nevar teikt, ka dzīvojām bez perspektīvas. Mums likās, ka kaut kāda perspektīva Daugavpils teātrim un jaunam Latvijas teātrim kopumā veidojas, taču tā bija ļoti nekonkrēta. Bija sajūta, ka pietrūkst ārpasaules. Mēs no Daugavpils braucām uz Viļņu skatīties izrādes, tur tajā laikā bija starptautiskais teātra festivāls LIFE. Ar izrādi Velni pēc Dostojevska romāna 1993. gada vasarā viesojāmies festivālā Sevastopolē, no kurienes man bija jāatgriežas Rīgā agrāk, lai uzņemtu jūsu kursu. Tad jau mēs ar Baibu Tjarvi sākām spriest, ka vajag kaut ko tādu darīt arī pie mums, un nolēmām 1995. gadā rīkot festivālu. Tā bija vēlēšanās izrauties ārpusē. Vajadzība uzzināt, apliecināt, sastapties ar cilvēkiem un runāt. Domāju, ka tagad lielās līnijās nekas nav mainījies, izņemot to, ka Homo Novus ir ieguvis stabilu vietu Eiropas festivālu reitingā, tas ir pazīstams festivāls ar savu seju, kas ir kļuvis arī ārkārtīgi svarīgs Latvijas teātrim.

Gundega Laiviņa. Mēs sākām draudzēties 2001. gadā, sadarbojoties Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas mēneša projektā, kuru toreiz vadīju, bet Latvijas Jaunā teātra institūts atveda uz Rīgu zviedru režisora Larša Rudolfsona iestudējumu Orionteatern pēc Raiņa lugas Jāzeps un viņa brāļi. 2003. gada festivālā es strādāju ar presi un pie mūzikas sadaļas, kas pēc tam atmira dabiskā kārtā. Mani ļoti aizrāva tas, ko biju pieredzējusi festivālā, tajā skaitā vairākas sarunas, piemēram, ar somu režisoru Kristianu Smedsu. Es nezinu, vai tu, Pēteri, juti, ka vari mums ar Zani uzticēt festivālu, vai arī gluži vienkārši tev gribējās iet prom – to mēs nekad neesam izrunājuši. Bet man bija sajūta, ka mana ieplūšana festivāla komandā notiek gana organiski. Toreiz, 2005. gadā, kad bija mūsu pirmais patstāvīgi veidotais festivāls, šeit vēl joprojām varēja pārsteigt publiku un teātri gandrīz ar jebko. Tagad gan profesionāļiem, gan skatītājiem ir pilnīgi cits zināšanu līmenis, viņi ir daudz vairāk redzējuši gan dzīvē, gan internetā, arī Latvijas teātris ir stipri mainījies. Cilvēki reizēm nostalģiski saka, ka pirmajos festivālos bija tā-ā-ā-das izrādes... Arī tagad ir tā-ā-ā-das, tikai informācijas apjoms un konteksts ir cits.

Pēteris. Tas ir recepcijas jautājums.

Gundega. Es jūtu, ka no mums joprojām gaida pārsteigumu, taču mans uzdevums nu jau ir cits – iet dziļumā. Pēdējā laikā aizvien lielāku uzmanību pievēršu festivālam kā formātam, kas glabā ne tikai māksliniecisku, bet arī sociālu un politisku potenciālu. Es vēlos to pētīt un pārbaudīt praksē – festivāls kā asambleja, kā pulcēšanās, kas ne ar vienu nav jāsaskaņo. Ķermeniska un emocionāla kopā būšana, kas sevī slēpj lielu spēku. Mūsu festivālu ainā neviens vēl nav uzdrošinājies tā pa īstam palaist tās slūžas vaļā. Kad sāku strādāt pie festivāla, es neskatījos uz programmu kā uz vienotu veselumu, bet tagad man kā programmas veidotājai tieši tā ir šī darba jēga. Mēģināt ieraudzīt festivālu kā izrādi, kas izstāsta stāstu ar sākumu, kulmināciju un beigām. 

Zane. Es gan atceros, ka mēs diezgan apzināti veidojām sava pirmā patstāvīgā festivāla programmas dramaturģiju izrāžu un notikumu atlases ziņā, kā arī festivāla ģeogrāfijas un socializācijas procesu ziņā. Centrā bija franču laikmetīgā cirka mākslinieka Žoana Legilerma (Johann Le Guillerm) ceļojošā cirka Cirque Ici izrāde Noslēpums, kuru mēs noskatījām Aviņonas festivālā. Un tad nolēmām visu programmu veidot ar māksliniekiem, kuriem viņu nodarbošanās ir kas vairāk par profesiju – tas ir dzīvesveids un dzīves filozofija. Šajā festivālā notika režisoru apvienības Rimini Protokoll meistardarbnīca un speciāli festivālam radītā izrāde Cameriga bijušajā Rīgas domes ēkā, kā arī iniciējām platformu jaunajiem latviešu māksliniekiem PROVE, no kuras izauga umka.lv. Varbūt pašam festivāla programmas izkārtojumam nebija striktas dramaturģijas, bet atlasei gan. 

Pēteris. Es noteikti gribu pieminēt divus aspektus, kāpēc aizgāju no festivāla Homo Novus. Redzēju, ka jūs strādājat ārkārtīgi profesionāli, un baidījos, ka es varētu nepareizi izjust laika garšu. Sapratu, ka man jāļauj jums izpausties. Bet man bija arī viena ļoti konkrēta problēma. Iespējams, tāpēc ka jau pašā sākumā precīzi trāpījām ar Homo Novus filozofiju un tēlu – festivāls Austrumeiropā ar savu tendenci, savu zīmi, izvēli un interesēm –, mūs ļoti labvēlīgi uzņēma starptautiskajā vidē, bieži minēja kā piemēru un ar mums rēķinājās. Festivāla sakarā braukājot pa semināriem un konferencēm, ap 2000. gadu sajutu, ka es, šādi rotēdams, varu kļūt par festivālu haizivi. Atceros konkrētus brīžus, kad apspriedēs ar citu festivālu direktoriem kāda izrāde, pateicoties arī manam pozitīvajam viedoklim, nokļuva starptautiskā apritē. Nobijos un sapratu, ka neesmu tam gatavs un arī neuzskatu to par labu parādību, ka apmēram 20–25 cilvēku loks nosaka klimatu Eiropas teātrī. Es sev teicu: nē, Krilov, es sevi tur neredzu, es to negribu.