Viens pret četri. Laiks pret naudu

Rakstu rubrikai Baltijas pieredze biju nodomājusi veltīt tikai jaunākajam Tallinas Pilsētas teātra darbam – Čehova Ķiršu dārzam Elmo Nīganena režijā, kam spēles telpu iekārtojis Reinis Suhanovs, bet Igaunijas simtgades pasākumi Latvijā ļauj pieskarties ne tikai LJTI organizētajām LATEST izrādēm Pirmie, kas aiziet Valtera Sīļa režijā un Sapņotāji Juhana Ulfsaka režijā, bet pat Igaunijas opernama izrādēm – baletam Naudas gars un operai Kardijaks. Savukārt šos tik dažādos notikumus veiksmīgi palīdz apvienot Paula Raudsepa intervija ar Igaunijas Atmodas laika līderi, eksministri un Tartu Universitātes profesori Marju Lauristinu žurnālā IR (22.02.2018).

Skaitīt naudu vai lasīt grāmatas

Taujāta par trim būtiskākajiem igauņu kā skaitliski nelielas nācijas apdraudējumiem mūsdienu Eiropā, Lauristina kā otro nosauc paradigmas maiņu, kas intelekta kā indivīda kapacitātes un vērtības vietā liek naudu – «antiintelektuālisms, pret kultūru vērsta attieksme izplešas». Lingvistiski viens un tas pats vārds igauniski apzīmējot gan naudas skaitīšanu, gan grāmatu lasīšanu. Baletā Naudas gars, ko sacerējis Eduards Tubins Otrā pasaules kara gados, teksta, protams, nav, un jaunais Marinas Kesleres iestudējums vairāk raisa asociācijas gan ar nule redzēto Izvirtības hroniku LNOB versijā, gan Skalbes Pasaku par vērdiņu. Bet, ja ņem talkā igauņu kultūru, tad, protams, pirmais, kas nāk prātā, ieraugot sudraba grasim līdzīgo plastisko Naudas garu (izcils Patrika Fostera sniegums) un viņa pavēlnieku Velnu, ir Tammsāres asprātīgais un viegli didaktiskais romāns Aizpekļu jaunais velns, kas nereti nonāk uz igauņu dramatiskā teātra skatuves. Baleta galvenais varonis, atbilstoši laika garam, cīnās un uzvar kārdinājumu pēc sudraba graša, bet paradigmas maiņa ļoti spilgti iezīmē problēmu līdzīga satura darbu interpretācijā. Brīdī, kad mēs atzīstam, ka vēlme labi nopelnīt ir cilvēciska, pašsaprotama un pat uzteicama, jo neba katrs prot sekmīgi apgrozīt naudu, mēs domājam, ka esam naudas pavēlnieki, bet patiesībā nauda valda pār mums. (Nu, vai zelts Vilpu Kiljunena režisētajā Paula Hindemita Kardijakā.) Un šis, visticamāk, ir viens no lielākajiem šķitumiem laicīgajā pasaulē. Šādā kontekstā to var identificēt arī kā vienu no centrālajām tēmām Čehova Ķiršu dārzā, atliek lielāku uzmanību pievērst Lopahina patiesībai, bet Raņevskas un Gajeva pašsajūtu un pasaules izjūtu ignorēt.

Ideālo Baltijas teātri veido lietuviešu režija, igauņu aktierspēle un latviešu scenogrāfija

Skatoties otram cauri

Elmo Nīganena izrādēs vienmēr liela nozīme bijusi telpai, un lielākoties viņš strādājis kopā ar Andri Freibergu, laiku pa laikam atgriezdamies pie joka, ka ideālo Baltijas teātri veido lietuviešu režija, igauņu aktierspēle un latviešu scenogrāfija. Nu Andri Freibergu aizstājis viņa audzēknis Reinis Suhanovs, un Pilsētas teātra Elles jeb pagraba zālē tapusi telpa, kuru veido rūpīgi pārdomātos leņķos izvietoti dažāda kalibra spoguļi, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet vien noplukušās provinces muižas mēbeļu daļa, jo arī to telpā netrūkst. Taču patiesībā spoguļi veido visu muižas vidi un kļūst par poētisku tēlu. Jo spogulī, kā zināms, var gan ieskatīties, gan tieši pretēji, un kur nu vēl acis kā dvēseles spogulis, un atstarotā gaisma gan spogulim no spoguļa, gan prožektora stars, kas liek novērst skatienu, jo kļūst vēl intensīvāks par izstaroto gaismas kūli. Kaut arī izrādē skan jūtīgi smalkā Jāka Jirisona mūzika, spoguļi un vēl Tallinā, protams, liek domāt par Spoguli spogulī jeb Spiegel im Spiegel un Arvo Pērtu, kā arī Aizspoguliju, kurā sastopams ne tikai Cepurnieks, bet arī Nāve. 

Laiks, zudis un aizgājis laiks, ir Čehova vadmotīvs, un tāds tas ir arī Nīganenam. Pati izrāde ir smalkjūtīgs Čehova lasījums, priekšplānā izvirzot klasisku un arī tālab droši vien neatrisināmu konfliktu starp Raņevsku un Lopahinu, ne tikai starp veco un jauno laiku, ne tikai starp divām sociālām šķirām vai diviem dzimumiem, bet arī starp spēju un nespēju dzīvot šeit un tagad. 

Spoguļi un vēl Tallinā, protams, liek domāt par Spiegel im Spiegel un Arvo Pērtu, kā arī Aizspoguliju, kurā sastopama Nāve

Sandras Ūsbergas vēl gados ļoti jaunā Raņevska dzīvo pasaulē, kuru pati uzkonstruējusi savās iedomās. Vienalga, vai tā ir Parīzē izdomātā muižas vide, vai te, Krievijā, izsapņotais sapnis par Parīzē palikušo mīlu, no kā viņa gaida telegrammas, vai atmiņas par bojā gājušo dēlu, kas mātei, protams, ir joprojām dzīvs, vai ilūzija, ka izdosies sakārtot abu pieaugušo meitu dzīves.