Tukšā telpa

No redakcijas. Latviešu valodā joprojām nav tulkoti daudzi nozīmīgi 20. un 21. gadsimta teātra praktiķu un teorētiķu teksti. Sākot ar svarīgiem Edvarda Gordona Kreiga rakstiem, kuros postulētas idejas, kuras tikai tagad iespējams iemiesot, jo vajadzīgo līmeni sasniegusi teātra tehnikas attīstība. Beidzot ar nozīmīgu mūsdienu teorētiķu, piemēram, Hansa Tīsa Lēmana un Ērikas Fišeres-Lihtes pētījumiem par laikmetīgā teātra izpausmēm. Angļu režisora Pītera Bruka (Peter Brook) grāmata Tukšā telpa (Empty Space, 1968) runā par joprojām svarīgo izšķiršanos – sekot Mirušajam, Svētajam, Rupjajam vai Tiešajam teātrim. Nodaļā par Mirušo teātri Pīters Bruks pievēršas arī tam, cik nozīmīga izrādes sastāvdaļa ir publika. Publicējot būtisku teātra tekstu fragmentus, redakcija cer rosināt tulkotājus un stiprināt profesionāļu un interesentu teorētisko zināšanu pamatus. No angļu valodas tulkojis Kārlis Vērdiņš

Kādu rītu es stāvēju [Ņujorkā] pie Modernās mākslas muzeja un skatījos uz cilvēkiem, kas spieto apkārt, lai tiktu iekšā par vienu dolāru. Gandrīz ikvienam no viņiem bija dzīvīga seja un labam skatītājam raksturīgais izskats, ja izmantojam vienkāršo personisko standartu, ko attiecinām uz publiku, kurai gribētos iestudēt lugas. Ņujorkā, iespējams, ir viena no labākajām publikām pasaulē. Diemžēl tā reti iet uz teātri. 

Tā reti iet uz teātri, jo cenas ir pārāk augstas. Tā, protams, varētu šīs cenas atļauties, bet pārāk bieži ir tikusi pievilta. Ne jau velti Ņujorkā kritiķi ir tik spēcīgi un sīksti kā nekur citur pasaulē. Publika gadu no gada ir spiesta pacelt vienkāršus, kļūdīties spējīgus cilvēkus augsti apmaksātu ekspertu statusā, jo, kad kolekcionārs pērk dārgu mākslas darbu, viņš nevar atļauties uzņemties risku viens pats: ekspertu, mākslas darbu vērtētāju, tradīcija ir sasniegusi arī teātru kases.

Publikas uzmanības kvalitāte izpaudās kā klusums un koncentrēšanās; šī sajūta zālē ietekmēja aktierus tā, it kā spoža gaisma apspīdētu viņu darbu

Tā nu aplis ir noslēdzies – ne tikai māksliniekiem, bet arī publikai ir vajadzīgi savi aizsargātāji, un lielākā daļa zinātkāro, inteliģento nonkonformistisko indivīdu no tā turas pa gabalu. Šī situācija Ņujorkā nav unikāla. Man bija līdzīga pieredze, kad mēs iestudējām Džona Erdena Seržanta Masgreiva deju Parīzē, teātrī Athenée. Tā bija īsta izgāšanās – gandrīz visas recenzijas bija negatīvas –, un mēs spēlējām gandrīz tukšām zālēm. Bijām pārliecināti, ka kaut kur pilsētā šai izrādei publika tomēr atrastos, mēs paziņojām, ka sniegsim trīs bezmaksas izrādes. Bezmaksas biļešu vilinājums izrādījās tik liels, ka valdīja īsts pirmizrādes drudzis.

Pūlis cīnījās par iekļūšanu teātrī, policija bija spiesta norobežot foajē ar metāla režģiem, un pati izrāde ritēja brīnišķīgi, jo aktieri, zāles siltuma iedvesmoti, tēloja kā vēl nekad, par to savukārt izpelnīdamies zāles ovācijas. Teātrī, kurš vēl vakar atgādināja caurvēja izpūstu morgu, tagad dūca sarunas un gaisā virmoja panākumi. Izrādes beigās mēs ieslēdzām gaismas zālē un skatījāmies uz publiku. Tā sastāvēja pārsvarā no jauniem cilvēkiem, viņi visi bija ģērbušies labi, visai formāli, uzvalkos un kaklasaitēs. Teātra direktore Fransuāza Spira uznāca uz skatuves.