Varonis, kuram līdzināties

Nav pasaulē laikmetīgākas mākslas par teātri – tas ir tikpat mirklīgs, aizplūstošs un nesatverams kā laiks. Paliek laikabiedru sajūsmas pilnie stāsti, reizēm kāds kostīms, rekvizīts, skice vai fotogrāfija. Skatoties pirms vairākiem gadu desmitiem tapušu slavenu izrāžu videoierakstus, pietrūkst paša svarīgākā, teātra būtības esences: laikabiedru dzīvās elpas, vienotā garīgā kosmosa, kāds eksistē izrādes laikā. Ierakstā labi saskatāms, ka citāda nekā šodien bijusi aktieru spēle. 

Eduarda Smiļģa aktiera gaitām var izsekot gandrīz četrdesmit gadu garumā, no divdesmitā gadsimta sākuma, kad pasaules mākslā savu uzvaras gājienu sāk modernisms, līdz padomju laikam, kad kardināli mainās prasības mākslai. Viņa vadītajā Dailes teātrī tika izaudzinātas trīs aktieru studijas, un apmēram četrdesmit gadu tajā pastāvēja īpaša, no citiem teātriem atšķirīga, pat nespeciālistam viegli atpazīstama aktieru spēles skola, lai kā to mēģināja nivelēt pēckara standartizētās prasības teātriem. Kāda bija šīs skolas būtība un kā tā mainījās līdzi laikam? 

Ir saglabājušās nedaudzas Meistara rokas rakstītas vēstules, kaudzīte uz savdabīgi apgrieztām lapiņām rakstītu piezīmju. Tajās ir tikai atsevišķi vārdi, interpunkcijas zīmes, pasvītrojumi, veselu teikumu velti meklēt. Ir viņa zīmuļa svītrojumi iestudēto lugu eksemplāros, daži vārdi lomu sadalījumos. Nav biogrāfu «zelta bedres» dienasgrāmatas, nav piezīmju blociņa, nav plašas sarakstes. Ir tas, ko dažādi cilvēki sūtījuši Smiļģim, un uz rokas pirkstiem saskaitāmas viņa paša rakstītas vēstules. Nevar arī akli balstīties uz presē publicētiem rakstiem, jo ar viņa vārdu parakstītu darbu autori patiesībā ir gan Jānis Muncis, gan Kārlis Dziļleja, Elīna Zālīte, Valts Grēviņš vai vēl kāds cits. Protams, tie tapuši ar Smiļģa akceptu, taču šodien noteikt autorības procentu vairs nav iespējams.

Iesākums

Zināms, ka Smiļģa vecāki bieži apmeklējuši Rīgas Vācu teātri. Šā teātra ziedu laiki bija jau garām, tomēr nenovērtēsim par zemu amata līmeni tajā. Teātra tradīcija ļoti jutīgi attiecās pret teksta deklamāciju – tai bija jābūt jūtām bagātai, tomēr arī visemocionālākajos brīžos nedrīkstēja ciest dikcija un pazust dzejas ritms, nemaz nerunājot par stingru un mērķtiecīgu teksta struktūru. Aktieru trupa veidojās pēc ampluā principiem. Katrai norisei uz skatuves bija sava reglamentēta telpa – svarīgs monologs vienmēr risinājās priekšplānā, mazāk svarīgas epizodes otrajā plānā un masu ainai bija atvēlēts skatuves dziļums. Visu šo prasību ievērošana bija aktiera amats, tam vajadzēja noteiktu apmācību un treniņu, parasti pie privātskolotājiem. Atcerēsimies tomēr, ka Vācu teātra izrādes baudīja Smiļģa vecāki, toreizējie paradumi nekādi nepieļāva bērnu atrašanos teātrī. Varam tikai pieņemt, ka līdzīga bijusi arī Smiļģa pirmā teātra pieredze. 

Rīgas Latviešu teātri gadsimtu mijā vada Pēteris Ozoliņš, kas mācījies Drēzdenē, pēc tam strādājis Vācijas teātros. 1910. gadā Smiļģis pēc Pētera Ozoliņa uzaicinājuma debitē uz Rīgas Latviešu teātra skatuves. Ko viņš tur sastop? Ozoliņa nopelns, ka latviešu skatuve vairs neatšķiras no Eiropas teātriem repertuāra ziņā, tajā ir lielā pasaules klasika – Šillers, Gēte, Moljērs, Zūdermanis. Tomēr aktieru priekšnesums joprojām ir katra paša veidots un saspēle ir laimīga sakritība, ne obligāta prasība. Skatuves telpas izjūta un prasība pēc striktas mizanscēnu ievērošanas drīzāk tiek uztverta kā untums – tā sufliere Berta Āboliņa apraksta izcilās aktrises Daces Akmentiņas rīcību mēģinājumos: «.. ar dekorāciju izmēriem bija neapmierināta, jo viņa mēģinot skatuvi bija sadalījusi soļos un pussoļos, šis un tas zars ir par zemu, jo tas traucējot viņu šeit, taisni šeit nostāties vai paiet garām.»

Neko vairāk par izteiksmīgu teksta atrunāšanu un staltu augumu neviens neprasīja