Lielākas vai mazākas izšķiršanās

Kopš, sākot ar 2015./2016. gada sezonu, vienu no vācvalodīgo zemju nozīmīgākajām skatuvēm – Minhenes Kamerteātri (Münchner Kammerspiele) – vada Matiass Lilientāls (Matthias Lilienthal), te notikušas lielas pārmaiņas. Iepriekš viņš 10 gadus vadīja HAU (Hebbel-am-Ufer) teātri Berlīnē, izveidojot to par teātra karsto punktu ne tikai Berlīnē un Vācijā, bet arī daudz plašākā mērogā. Vēl pirms tam 90. gados Lilientāls bija vācu režisora Franka Kastorfa vadītā Berlīnes teātra Volksbühne am Rosa-Luxemburg-Platz galvenais dramaturgs, kurš ieveda tur tādus režisorus kā Kristofu Martāleru (Christoph Marthaler) un Kristofu Šlingenzīfu (Christoph Schlingensief). Viņu vienmēr ir interesējis mākslas politiskais potenciāls, kas brīnišķīgi atspoguļojas kādā sarunā Minhenes kamerteātra skates starplaikā. Iztaujājot poļu dramaturgu Pjotru Gruščinski (Piotr Gruszczyński) par jaunāko poļu režijas paaudzi, uz jautājumu, vai viņu interesē arī jaunie horeogrāfi, Lilientāls atbild: «Tad, ja tā deja ir politiska.» Daļa profesionāļu un auditorijas Minhenē (un, iespējams, visā Vācijā) uzskata, ka Matiasa Lilientāla iecelšana par Minhenes Kamerteātra intendantu ir nodarījusi šim teātrim vairāk ļauna nekā laba, jo tas no vairāk vai mazāk klasiska reprtuārteātra ar stabilām tradīcijām un spēcīgu aktieru ansambli nu pārvērsts par multidisciplināru platformu, kurā ne tikai tiek iestudētas izrādes, bet arī rīkoti dažādi diskursīvi pasākumi. Tiesa gan, šim teātrim joprojām ir ansamblis 19 aktieru sastāvā, starp kuriem ir bijis arī mūsu Gundars Āboliņš. Taču viesaktieru saraksts ir daudz garāks. Minhenes starptautiskā festivāla Spielart mākslinieciskais vadītājs Tilmans Brošats (Tilman Brozsat) savukārt uzskata, ka Lilientāla vadībā notiek secīga un loģiska Kamerteātra attīstība internacionalizācijas un sociāli aktīvas pozīcijas virzienā, kas uzsākta jau iepriekšējo divu intendantu – Franka Baumbauera (Frank Baumbauer) un Johana Simonsa (Johan Simons) laikā. Fakts, ka šogad divi no Minhenes Kamerteātra iestudējumiem – Kristofera Rūpinga (Christopher Rüping) Bundzinieks naktī un Antas Helēnas Rekes (Anta Helena Recke) Viduskaraliste (Mittelreich) – izvirzīti dalībai prestižajā vācvalodīgo zemju festivālā Theatertreffen, kas ik gadu atlasa 10 labākās izrādes no Vācijas, Austrijas un Šveices, liecina par šī teātra aktualitāti un kvalitāti. Viens no Matiasa Lilientāla jaunievedumiem ir Minhenes Kamerteātra skate (Showcase Kammerspiele), kas jau otro gadu uz trim dienām pulcē Minhenē ap 40 festivālu kuratoru un producentu no visas pasaules un tikpat studentu no apmēram 20 valstīm, kuriem ir iespēja noskatīties Kamerteātra jaunākās izrādes, kā arī piedalīties diskusijās un tikties ar māksliniekiem. 

Jaunavu pašnāvības: izrāde – instalācija

Varbūt šo starptautiski atzītās vācu režisores Suzanes Kenedijas (Susanne Kennedy) iestudējumu var dēvēt par izrādi – instalāciju. Skatuve iekārtota simetriski, atgādinot altāri, kura centrā dziļumā uz paaugstinājuma caurspīdīgā stikla kastē (zārkā vai izstādes eksponātu novietnē) guļ kails sievietes ķermenis. Tas izskatās dabisks, ik pa brīdim gribas pieķert to elpojam, bet patiesībā tā ir lelle. Abās pusēs un virs «altāra» simetriski izvietoti vismaz 13 ekrāni, kā arī tādi kā stikloti skapji, kuros atrodas augu un neona gaismekļu instalācijas. Skatuve kopumā ir krāšņa, krāsām un attēliem pārbagāta. Abās skatuves malās visu izrādi stāv divas neliela auguma lelles, ļoti līdzīgas četrām būtnēm, kuras darbojas uz skatuves izrādes laikā. Pieķeru sevi, ka ik pa brīdim pametu acis uz tām neskaidrā cerībā – varbūt izkustēsies. Izrādes pamatā ir amerikāņu rakstnieka Džefrija Eugenīda (Jeffrey Eugenides) romāns Jaunavu pašnāvības (The Virgin Suicides, 1993), kas vēsta par kādu fanātiski reliģiozu Ziemeļamerikas ģimeni ar piecām meitām, kuras visas izdara pašnāvību. Romāns sarakstīts daudzskaitļa pirmajā personā – no pusaudžu zēnu grupas viedokļa, kas pēc pirmās meitenes pašnāvības apmēram gadu vēro un tiecas uzturēt attiecības ar pārējām četrām māsām, kuras viņu vecāki arvien vairāk noslēdz no pasaules. Arī viņas izdara pašnāvību, bet romāna finālā jau pieaugušie vīrieši, kas joprojām atminas meitenes, apliecina, ka arī pēc daudziem gadiem netiek vaļā no šo seno notikumu neizskaidrojamības.

Caurspīdīgā stikla kastē guļ kails sievietes ķermenis. Tas izskatās dabisks

Izrādes struktūra veidota tibetiešu Mirušo grāmatas iespaidā, numurējot atstāstāmās romāna epizodes kā pēcnāves pieredzes aprakstus. Paralēli ieviests virtuāls bezdzimuma tēls, kas mūs ik pa brīdim uzrunā no viena vai vairākiem ekrāniem, citējot amerikāņu psihologa un psihodēlisko vielu terapeitiskā potenciāla pētnieka un aizstāvja Timotija Lerija (Timothy Leary) tekstus ar aicinājumiem nebaidīties un atraisīties jaunai pieredzei acīmredzot nāves valstībā. Gan virtuālais ceļvedis gan četras lielas lelles atgādinošās būtnes, kas visu izrādes laiku pārvietojas uzsvērti lēnā tempā, veicot tādas kā rituālas darbības, runā datora ģenerētās balsīs, bet izrādes atmosfēru palīdz veidot ievelkoša, maigi meditatīva elektroniskā mūzika. Ienāk prātā doma, ka cilvēka auguma lelles droši vien izmaksātu pārāk dārgi pat Minhenes kamerteātrim, bet tādā gadījumā būtu ievērota pilnīga konsekvence un visdzīvākie tēli uz skatuves šķistu dažos videoekrānos pa laikam redzamās pusaugu meitenes, kuras, atdarinot kaut kur medijos redzētus tēlus, fimē pašas sevi, lai ievietotu sociālajos tīklos. Uz brīdi man šķiet, ka izrāde ir tieši par to – par absurdu cilpu, kurā tehnoloģiju un mediju dominētās vides ietekmē iekrīt nepieredzējušas dvēseles, izliekot tūkstošiem svešu ļaužu apskatei savas vientulības apdvestās klišejas. Tomēr viena no māsām parādās bez maskas, un mēs redzam sirmu garmatainu cilvēku kleitā, kas tiklab varētu būt kā vīrietis, tā sieviete. Kad izrādes beigās uz aplausiem aktieri atsedz sejas, izrādās, ka zem visām meiteņu maskām ir bijuši vīrieši. Vai tie ir romāna stāstnieki, izrādes pasaulē nolemti mūžīgam nāves pielūgsmes rituālam? 

Izrādes struktūra veidota tibetiešu «Mirušo grāmatas» iespaidā