Būt īstajā laikā, nebūt īstajā vietā

Pēc piecpadsmit «klejojumu gadiem» Alvis Hermanis teicas atgriezies mājās – Latvijā un Jaunajā Rīgas teātrī. Kā liecina vēsture, neviens radošs studijas tipa teātris, lai cik veiksmīgs un saliedēts, nespēj atrasties virsotnē ilgāk par četriem gadiem. JRT tas izdevies daudz ilgāk. Tāpēc jo spēcīgāka ir cerība uz jaunu «restartu», līderim atgriežoties uz palikšanu. Pagājušā gada nogalē un šāgada sākumā notika pirmizrādes, kas uz ilgāku laiku būšot pēdējās, ko Alvis Hermanis iestudējis ārzemēs, – Aleksandra Ostrovska Līgava bez pūra Vīnes Burgteātrī un Mihaila Bulgakova Suņa sirds Cīrihes Schauspielhaus.

Krievu tēma, šodienas teātris

Savos starptautiskās karjeras gados Hermanis ieguvis nopietna, aktieru mīlēta dramatiskā teātra režisora slavu, operā ticis gan dziedātāju cildināts, gan kritikas pelts, bet skatītāji visai līdzīgi dalījušies kāju dimdinātājos un «bū» kliedzējos. Tas būtu normāli un pelnīti. Diemžēl, pēdējos pāris gados Alvim Hermanim vācvalodas zemju presē tiek smagi pārmetumi par nepareizu attieksmi pret Rietumeiropas piekopto «bēgļu politiku». Savā ziņā Hermanis kļuvis par tādu kā strīdus ābolu teātra izpratnes ziņā: nosacītās Austrumeiropas kritiķu vidē joprojām dziļi cienīts, viņš no Rietumu puses saņem vērtējumus, kas liecina, ka politika joprojām ir tā prizma, caur kuru tiek skatīti viņa darbi. Un vērtējums bieži vien attiecas uz to, kā tajos nav, proti, asas un nepārprotamas režisora sociālas vai politiskas nostājas, nevis uz to, kas tajos ir. Alvis Hermanis vienmēr ir pārprotams, pareizāk sakot, saprotams ļoti individuāli.

Alvis Hermanis turpina savu ceļu vismaz šķietami nesatricināmi. Krievu dramaturģija un literatūra joprojām ir viņa iestudējumu pamatā. Abi uzvedumi ir kā pakāpšanās soli atpakaļ, lai tiktu dzīvajā straumē, kuras būtību savulaik precīzi noformulējis Normunds Naumanis. Rakstot par Oblomova uzvedumu Ķelnē, viņš uzsvēra, ka tā ir izrāde «bērnu vai luboka stilistikā», kurā viss notiek «nežēlīgi, bet ar smaidu». Bet, saprotams, tas tomēr ir jau cits Hermanis – vairāk pieredzējis un arī rūgtāks.

Laiks – pirms Staņislavska

Ostrovska Līgavu bez pūra Hermanis iestudējis tieši pieminētajā luboka stilā: viss ir pazīstams un gandrīz īsts, tikai pavisam mazliet pārspīlēts – mēbeļu sablīvējums, frizūru čirkainība, matos iespraustu puķu lielums. Kristīne Jurjāne izveidojusi 19. gadsimta vidus interjerus gan mātes un meitas Ogudalovu, gan neveiksmīgā līgavaiņa Karandiševa namos ar garšu, izdomu un, jā, arī smaidu. Teiksim, pie Larisas istabas sienām ir visas sapņotājas jaunavas dzīvē nozīmīgās bildes: klasicisma portrejas ar daiļām sievietēm tilla plīvuros, dagerotipi ar tālām zemēm un skaistām aktrisēm romantiskās lomās, un starp visiem citiem iespraucies arī rāmītis ar… Aleksandra Bloka ģīmetni. Skaidrs, ka viņš vēl nav i dzimis, taču tik lieliski iederas ar savu augsto pieri un tālē vērsto skatienu. Tas smaids jaušams arī tērpos – sevišķi izprecināmās un tālab krāšņi izrādāmās Larisas tualetēs, kurās modeslapās ieraudzīts šiks bez problēmām savienojas ar kokošņika greznību.

Savukārt aktieru tēlojums ir pieskaņots laikmetam, proti, tāds, kāds valdījis pirms Staņislavska ar viņa prasībām pēc dzīves patiesības. Šeit valda skatuves patiesība, izturēta un pārbaudīta daudzās aktieru paaudzēs, un tādu to krietnais teātra pazinējs Aleksandrs Ostrovskis arī ir redzējis un iekodējis savās lugās. Frontālas mizanscēnas, lai ikviens aktieris kārtīgi apskatāms. Svarīgi sakāmie tiek teikti avanscēnā, lai ne vārds nepaliek nesadzirdēts. Jūtas tiek spēlētas ar mazu aizturi un drusku plašākiem žestiem, lai saprotamas un līdzizjūtamas. Taču, ja šajā paspilgtinājumā eksistē pilnīgi viss, sākot no aktieru spēles veida un tērpiem, un beidzot ar mēbelēm un rekvizītiem, tad proporcijas ir pareizas un notiekošais nešķiet ne nedabisks, ne pārspīlēts.