«Tev jāpietiek ar manu atzīšanos…»

Latviešu režisore Anna Lācis (1891–1979) un viņas dzīvesbiedrs, vācu režisors un teātra teorētiķis Bernhards Raihs (Bernhard Reich, 1894–1972) savu profesionālo darbību teātrī sākuši pagājušā gadsimta 20. gadu sākuma Eiropas modernisma laikmetā Latvijā un Vācijā. Tomēr privāto un profesionālo attiecību ceļi viņus abus jau 20. gadu otrajā pusē aizved uz Padomju Savienību, ar kuras ideoloģisko iekārtu un praktisko teātra pieredzi abi paliek saistīti līdz pat mūža beigām. 

Viena no smagākajām un līdz šim maz aplūkotajām lappusēm viņu dzīvē ir staļiniskās represijas, kas tieši skar abus māksliniekus. Anna Lācis tiek arestēta Maskavā un notiesāta pēc panta «par kontrrevolucionāru darbību», un no 1938. gada februāra līdz 1948. gada janvārim atrodas Karagandas labošanas darbu nometnē jeb tā dēvētajā Karlagā. Par šo Asjas dzīves periodu oficiālos avotos, arī viņas pašas grāmatās, var atrast, augstākais, informāciju, ka viņa bijusi Kazahstānas klubu teātru režisore. 

Bernhards Raihs tiek apcietināts vēlāk, 1943. gada martā, jau kara laikā Taškentā pēc Uzbekistānas PSR Krimināllikuma 66. panta II daļas, viņam inkriminē «pretpadomju aģitāciju kara laikā», bet faktiski to pašu kontrrevolucionāro darbību. Viņš līdz 1951. janvārim atrodas nometnē Aktjubinskas apgabalā Kazahstānas teritorijā. 

Asja un Raihs faktiskās partnerattiecībās dzīvo kopš 1922. gada, un izsūtījums viņus fiziski izšķir uz 13 gadiem. Ne uzreiz, bet, sākot ar 1948. gadu, nometņu pieredze fragmentāri parādās Bernharda Raiha vēstulēs, kas līdz šim nav tikušas publiskotas. Latvijas arhīvos par izsūtījuma laiku ir saglabājušās 25 Raiha vēstules Asjai uz Rīgu vai Valmieru. No Asjas neviena izsūtījuma vēstule Latvijas muzejos nav saglabājusies, taču par viņas rakstīto šo to iespējams izsecināt no Raiha teiktā.

Zivju zupas un boršča hibrīds

Raiha vēstules no Aktjubinskas ir pilnībā rakstītas krievu valodā, ar kļūdām. Kaut krievu valoda līdz pat mūža beigām paliek galvenā Asjas un Raiha saziņas valoda, tomēr vācu valoda Raiham ir dzimtā un visdabiskākā, tā vienmēr ir klāt sirsnīgās uzrunas un atvadu formās Asjai. Fakts, ka no izsūtījuma rakstītais ir tikai krieviski, ir skaidra liecība, ka viss tiek rūpīgi caurskatīts un lasīts. Vēstulēs vācu valoda atgriežas tikai 1957. gadā, kad Raihs jau ir oficiāli reabilitēts.

Viena no sarakstes tēmām ir sadzīviskie jautājumi, kas skar Raiha dzīves apstākļus, sūtījumu gaidīšanu, saņemšanas iespējas un saziņas iespējas vispār. «Es nedzīvoju slikti. Baro pietiekami, no decembra mani pārcēla pie invalīdiem, bet pēdējā laikā esmu kļuvis stiprāks un izskatos labi. Bet ja tas ir Tavos spēkos… mazliet atbalsti mani… atsūti paciņu… Man tas būs patīkami, ja arī es saņemšu paciņu. Bet ziepes mums iedeva un es dabūju arī vilnas zeķes, to nevajag. Bet vispār vislabāk man atsūtīt mazliet naudas, jo tagad var šo to nopirkt,» Raihs 1948. gada 14. februārī raksta Annai Lācis, kas pati tikko atbrīvota no nometnes.