Meklēt... Autorizēties
Riharda Jakovela Krustiņš Valmieras Drāmas teātra 2017. gada iestudējumā. Foto: E. Smiļģa Teātra muzejs, RMMM, no M. Čehova Rīgas Krievu un Valmieras Drāmas teātra arhīva
Riharda Jakovela Krustiņš Valmieras Drāmas teātra 2017. gada iestudējumā. Foto: E. Smiļģa Teātra muzejs, RMMM, no M. Čehova Rīgas Krievu un Valmieras Drāmas teātra arhīva
Leģenda

Rūdolfs Blaumanis. «Pazudušais dēls»

Viena luga gadsimta garumā

Jānis Siliņš, mākslas zinātnieks 2018/I (129)

Riharda Jakovela Krustiņš Valmieras Drāmas teātra 2017. gada iestudējumā ir tagadnes jauns cilvēks, kurš cenšas, bet nespēj «atrast vietu pasaulē, kurā ir tik daudz citu radītu dīvainu un apšaubāmu noteikumu. Bieži vien, domājot par sevi, savām problēmām, neesam spējīgi redzēt sev blakus cilvēku, kurš iet bojā. Vai arī pamanām, kad jau ir par vēlu», saka izrādes režisors Reinis Suhanovs. Precīzu, psiholoģiski un emocionāli iedarbīgu Ažas tēlu radījusi Ieva Puķe. Foto: E. Smiļģa Teātra muzejs, RMMM, no M. Čehova Rīgas Krievu un Valmieras Drāmas teātra arhīva

Latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns un pirmais profesionālais latviešu aktieris Pēteris Ozoliņš, kurš bija Rūdolfa Blaumaņa bēdu lugas «Pazudušais dēls» pirmuzveduma (1893) režisors un Krustiņa lomas atveidotājs Rīgas Latviešu teātrī. (Foto ap 1910)

Oļģerts Kroders un Rihards Rudāks 1970. gada Valmieras Drāmas teātra iestudējumā vēlējās lauzt tēlu traktējumu ierastos priekšstatus. «Krustiņš, manuprāt, ir pirmais talantīgais Roplaiņos, kas paceļas pāri vidusmēra spējām,» Oļģerts Kroders sacīja skatītāju konferencē, kas acīmredzot bija sarīkota arī tāpēc, ka par jauno iestudējumu valdīja stipri pretēji uzskati.» (Silvija Freinberga, «Oļģerta Krodera laiks», 1996) Roplainis – Roberts Zēbergs

Māra Ķimele, neakcentējot lugas vēsturisko fonu, radīja izcilu laikmetīgu drāmu, kurā profesionāli pārliecinoši un emocionāli iedarbīgi atbilstošās lomās darbojās gan Valmieras Drāmas teātra aktieri, gan Latvijas Kultūras akadēmijas topošie aktieri ar Kaspara Zvīguļa Krustiņu centrā. «Viņa gribai un stājai, un vīrišķībai ir piemaisīts klāt zināms gribas trūkums, nesavāktība, trauslums.» (Ieva Zole. Grāmatā: «Latvijas teātris 20. gs. 90. gadi un gadsimtu mija», 2007)

Eduarda Smiļģa 1954. gada iestudējums Dailes teātrī ar Hariju Liepiņu Krustiņa lomā nebija vienkārši psiholoģiska drāma, bet daudzu varoņu iekšējo kaislību virpulis, kas ietverts precīzā, Smiļģim raksturīgā, reizē arī ārēji pieklusinātā formā un lieliskos aktieru darbos. Mikus – Eduards Pāvuls

Oļģerts Kroders «Pazudušo dēlu» 2000. gadā inscenēja Rīgas Krievu teātrī ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Andri Keišu Krustiņa lomā: «Krustiņš ir grimis cilvēks a priori. Liels, būdīgs, bet ļaunais gars – viņā trūkst tās mazās lietiņas, ko sauc par dievišķo dzirksti. Viņš ir liekais cilvēks – bet ne savas inteliģences vai sirsnības, vai rakstura vājuma dēļ. Viņš vienkārši ir lieks. Andris Keišs ļoti labi iemieso Krustiņa «liekumu» – ne mirkli nepamet sajūta, ka viņa, Krustiņa, uz skatuves ir par daudz.» (Normunds Naumanis.

«Jānis Kubilis rādīja Krustiņu kā patiešām pazudušu cilvēku. Savā laikā Žanis Katlaps šajā lomā izmisīgi tiecās izrauties no ierastās dzīves, brīžam droši cerēja, ka varēs saņemties, taču Jāņa Kubiļa Krustiņam viņš šos cerības mirkļus nepiešķīra» (Lilija Dzene. «Aktiera Jāņa Kubiļa atbildes», 1984). Drāmas teātris, 1962. Aža – Anta Klints

Valentīna Maculēviča iestudējumā Ģirta Ķestera Krustiņš bija «mūsdienu mesija, kas upurē sevi grēcīgās cilvēces morālai attīrīšanai» (Silvija Radzobe). Valmieras drāmas teātris, 1990

Žurnāli

2024 Teātra Vēstnesis