Nosvīst no kauna

Saruna sākas vakarā, pēc tam, kad filmēta Dvēseļu puteņa Ziemassvētku kauja, kurā zaldātiem pavēl un viņi iet un krīt, pa daļai neapzinādamies, kā vārdā.

Mantojums

Ieva Struka. Kas ir tas, kas liek klausīt pavēlēm? Arī deportāciju sakarā par to jādomā, vagonā ir daži sargi ar šautenēm un 40 vīri bez tām, bet mēģinājumu sacelties praktiski nav.
Vilis Daudziņš. Tas ir psiholoģisks fenomens, tu esi sasaistīts līdz pēdējam brīdim, jo tev liekas, ka tā ir kļūda, ļauns murgs, kas tūlīt atrisināsies, jo tu taču neesi vainīgs... Un cilvēki kopumā ir likumpaklausīgi, jo mums daudz kas nepatīk arī šodien, bet tāpēc jau mēs nedzīvojam anarhijā. Sabiedrības pašregulācija ir absolūta nepieciešamība, ja mēs dzīvojam tik blīvi, cits pie cita.

Tev esot ideja par Solovku nometnei veltītu izrādi. Vai tev nešķiet, ka tur ir arī otra puse – cilvēkam kā augsti attīstītai būtnei ne tikai vajag pašregulāciju, bet viņš ir arī tāds dzīvnieks, kas pulcējas barā, un, ja kāds viņam pasaka – ej, viņš klausa. Instinkts liek pakļauties spēcīgākajam.
Tā ir tēma, kas jau labu laiku neliek mani mierā. Vēsturnieki, kas ir pētījuši 1937. un 1938. gadu Krievijā, secinājuši, ka lielo represiju laikā nav nekādas pretošanās, kaut gan visi saprot spēles noteikumus. Mēs zinām, ka daudzus klasiskus bendes un noziedzniekus tieši 1937. gadā pirmos arī nošāva, tostarp daudzus mūsu tautiešus. Arī Solovkos. Tur viens nometnes grāmatvedis bija ar uzvārdu Mīļais. Papriekšu arestēja Mīļo, vīru; sievai viss ir skaidrs un viņa saka – beidziet ākstīties, vediet arī mani, tāpat pēc divām nedēļām jūs man atnāksiet pakaļ. Mani nepamet jautājums, kāpēc tik daudz latviešu iesaistījās kaimiņvalsts represīvo orgānu veidošanā. Ne tikai čekas fenomens, bet paši cilvēki, tas, ka 1918. gadā vidējais un augstākais čekas ierēdņu sastāvs 60 procentos gadījumu runāja latviski.

Viņi gan runāja krieviski.
Nu… es domāju, ka runāja gan latviski. Jo Sergejs Meļgunovs, kurš pārstāv balto emigrāciju, to ir pētījis un uzreiz pēc aizbēgšanas 1923. gadā sarakstījis grāmatu Sarkanais terors Krievijā. Viņš mēģina cīnīties ar, kā tagad mēdz teikt, «derīgajiem idiotiem» Rietumos, kuri skatās uz to, kas notiek PSRS, kā uz kaut ko brīnišķīgu. Viņš saka – nē, tas nav tas, ko jūs domājat, jo tur cilvēkus šobrīd likvidē. Seksuālā revolūcija, avangards, māksla, totāla brīvība – jā, tas viss tur ir, bet ir vēl kāda lieta, kuru jūs nesaprotat, jo neredzat, kas tur notiek. Viņš apkopo liecības, kas nonāk līdz viņam no PSRS vai no emigrējušiem cilvēkiem, – ka letiņi brauc uz turienes čeku strādāt apmēram tā, kā tagad brauc uz Īriju sēnes lasīt. Jo tur ir gan etniska štellīte – ka pie radiniekiem brauc radinieki, gan tur tiešām var nopelnīt, jo latviešu īpatnība ir tāda, ka viņi prot lasīt. Protams, daļa no viņiem neprot runāt krieviski, bet viņi nav analfabēti, atšķirībā no lielākās daļas kaimiņvalsts iedzīvotāju, līdz ar to viņi ļoti strauji veido karjeru un kļūst par izmeklētājiem un pratinātājiem. Bet – tā kā viņi vāji saprot, ko runā un saka pratināmais, piemēram, kāds krievu aristokrāts, tad gadījumos, kad galīgi neko nevar saprast, viņi rīkojas tā, kā viņiem ieteicis Mārtiņš Lācis, – lai runā šķiriskā sirdsapziņa! Un šķiriskā sirdsapziņa, protams, uzreiz prot noteikt vainas pakāpi. Mani interesē tieši Mārtiņš Lācis, kurš nodarbojas ar Sarkanā terora teorētiskās bāzes veidošanu blakusvalstī. Ļoti interesanta tēma. Ir psiholoģiski interesanti saprast, kā tas ir: tu pēkšņi nonāc šajā grandiozo iespēju zemē, kur viss tikko ir uzspridzināts, ir pilnīgi jauni nosacījumi, bet, ja vēl nav, tad tu esi tas, kurš noteiks, kādi tie būs. Tu pēkšņi kļūsti par «visu», kā slavenajā Internacionālē – «kto bil ņikem, tot staņet vsem».

Mums Nacionālajā teātrī ir līdzīga ideja, ko es izstāstīšu, lai būtu godīgi. Ja Kirilu Serebreņņikovu atbrīvos no mājas aresta, 2019./2020. gada sezonu mēs atklāsim ar Čaka Mūžības skartajiem, papildinot poēmu ar tieši šādu kontekstu – kā strēlnieki, kas 1917., 1918. gadā bija varoņi Krievijas izpratnē, pēc 20 gadiem kļuva par upuriem. Kā revolūcija, kurā nogalināja viņi, pēc tam transformējoties nogalināja viņus pašus.
Bet ņem vērā, ka kaimiņvalsts ir tikai placdarms planetārai revolūcijai. Un tas jau lietas maina. Tas atvēziens bija uz visu planētu.

Vai tā nav jebkurai impērijai? Mērķis ir planēta, bet realitāte liek aprobežoties ar konkrētu teritoriju.
Jā, Ļeņinam nācās apcirpt pasākumu un sociālismu veidot vienā atsevišķā valstī.

Bet Solovki tevi interesē tāpēc, ka…
... tur no kādiem sešiem komendantiem četri ir latvieši.

Zahara Priļepina romānā Klosteris ir tikai viens – Teodors Eihmanis.
Jā, viņš ir interesantākais no visiem, jo viņš ir mistiķis. Šis aspekts arī ir aizkustinošs, jo, tāpat kā Hitlers meklēja svēto Grālu, mistiskā spēka iedarbināšanu mūžīgā Reiha dibināšanai, tā arī sovjetiem bija vesels departaments, diezgan slepens, kas ar to nodarbojās. Tostarp Eihmanis. Viņš kopā ar ģeologiem un paleontologiem, ar augsta līmeņa cariskās Krievijas zinātniekiem...