Okeāns, flīģelis un aktieris

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra iestudējums 1900. Leģenda par pianistu kopš pirmizrādes pagājušā gada novembrī jau paguvis iegūt zināmu ekskluzivitātes statusu. Par ekskluzīviem tik tiešām var dēvēt vairākus izrādes elementus: pirmkārt, īpaša jau ir pati izrādes norises vieta uz Lielās zāles skatuves, kas gluži fiziski ierobežo skatītāju skaitu; otrkārt, galveno – Stāstnieka – lomu režisors Sergejs Golomazovs uzticējis Rīgas Krievu teātra jaunās aktierpaaudzes premjeram Maksimam Buselam, kuram šis ir pirmais tik nopietna mēroga aktierdarbs; treškārt, bet nekādā ziņā ne pēdējokārt, Muzikanta (sižetiski – stāsta centrālā «objekta») lomā – Uldis Marhilevičs, kura dalība iestudējumā pievilina arī latviešu publiku.

Izrādes pamatā ir itāļu rakstnieka Alesandro Bariko speciāli skatuvei (konkrēti – aktierim Eudženio Allegri un režisoram Gabriēlem Vačisam) 1994. gadā sarakstīts monologs Novecento, kura nosaukumu visbiežāk netulko. Itāļu vārds «novecento» jeb «deviņsimt» apzīmē šī stāsta varoni Tūkstošdeviņsimt, rakstnieka izdomātu kolorītu tēlu – 1900. gadā uz kāda kuģa klāja citronu kastē atrastu brīnumbērnu, kurš kļūst par leģendu ne tikai sava dabiskā talanta dēļ, bet arī tādēļ, ka visu savu dzīvi pavada uz kuģa klāja, ne reizi nenokāpdams krastā. Dramaturģiskajā materiālā Tūkstošdeviņsimt jeb Muzikants ir pasīvs tēls, kura balss ir viņa spēlētā mūzika, kamēr pašu monologu izpilda viņa draugs trompetists, kura stāstījumu veido subjektīvi atmiņu uzplaiksnījumi.

Stāstam piemīt gan komisks, gan melodramatisks potenciāls – no nedaudz ironiska skatpunkta atstāstīti komiski notikumi no Tūkstošdeviņsimt dzīves uz kuģa, netrūkst arī viegli filozofiskas apceres par cilvēka likteni, piedāvājot emocionāli daudzveidīgu vēstījumu.

Scenārijs jau savā struktūrā paredz divu dažādu mākslas veidu – teātra un mūzikas – dialogu, kurā atstāta iespēja mūziķa improvizācijai

Rīgas Krievu teātra izrādes ierosmes avots nenoliedzami ir 2016. gadā Spīķeru koncertzālē tapušais režisora Dmitrija Petrenko koncertuzvedums Novecento, kas tika spēlēts divās valodās: latviešu versijā Stāstnieka lomu izpildīja Kristaps Ķeselis, bet krievu valodā – Maksims Busels, piedāvājot divas mentalitātes ziņā atšķirīgas versijas; tikmēr Muzikanta lomā abos sastāvos bija harismātiskais pianists Vestards Šimkus. Kaut arī objektīva saistība starp abiem notikumiem pastāv, tomēr šeit tā arī beidzas, jo Rīgas Krievu teātra uzvedumam ir gluži cita intonācija, mērogs un uzdevumi. Dmitrija Petrenko iestudējums tuvinājās kamerkoncerta formai, abu aktieru monologiem izskanot kā intīmai sarunai ar skatītāju; liela nozīme bija arī Vestara Šimkus organiskajam aktieriskajam talantam, uz aktieru replikām reaģējot ne tikai caur mūziku, bet arī ar skatienu, mīmiku, ķermeņa valodu.