Viņas taipus režģim

Nobela prēmija literatūrā 2015. gadā tika piešķirta baltkrievu rakstniecei Svetlanai Aleksijevičai – autorei, kuras dokumentālā proza lielāko tiesu sastāv no militārajos konfliktos un katastrofās (Otrajā pasaules karā, padomju okupācijā Afganistānā, Černobiļas AES avārijā) ierauto atmiņu fragmentu mozaīkas. «Par viņas daudzbalsīgo daiļradi – pieminekli mūsu laikmeta ciešanām un drosmei,» piešķiršanas motīvu formulē Zviedrijas Akadēmija. Aleksijevičas prēmēšana iezīmē fundamentālu vēstures diskursa maiņu pēdējās desmitgadēs. Proti, līdzās kara un citu vadoņu biogrāfijām, līgumiem un protokoliem, diplomātiskajai sarakstei un spiegu ziņojumiem pelnīto vērību pievēršot arī «mazā cilvēka» eksistences liecībām – publicēšanai neparedzētām dienasgrāmatām, vēstulēm, atmiņu stāstiem. Līdztekus un sazobē ar šo notikusi vēl viena būtiska paradigmas maiņa – sievietes lomas iezīmēšana cilvēces likteņgaitās, tostarp militāri politiskajos procesos. Abu minēto ieviržu apliecinājums ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieces Sanitas Reinsones veidotais atmiņstāstu krājums Meža meitas – tekstuālais pamats Mārtiņa Eihes iestudējumam. 

Atmiņu stāstītājas ir divpadsmit sievietes, kuras pēckara nacionālo partizānu kustības periodā (1945–1957) ilgāku vai īsāku laiku pavadījušas meža slēptuvēs. Par iestudējuma varonēm kļuvušas sešas no viņām. Kā grāmatas ievadā liecina Sanita Reinsone, meža meitu vārds ir viņas dots, un stāstītājas to «pašas labprāt pieņem kā poētisku alternatīvu oficiāli skanošajam nacionālo partizānu nosaukumam». Romantizētas asociācijas raisošajam apzīmējumam ir etimoloģiska saistība ar mežabrāļu vārdu, kas Latvijā pazīstams jau kopš 1905. gada cīņām, un sarunvalodā tajā joprojām visbiežāk tiek saukti arī visi atkārtotās padomju okupācijas laikā mežā nonākušie – kā bruņotie, tā nebruņotie, kā cīnītāji, tā nogaidītāji, baiļu un izmisuma dzītie. Arī starp Meža meitu atmiņu stāstītājām ir gan tās, kuras mežā nokļuva kā bērni, kuru vietā lemj pieaugušie, gan tās, kuras neredzēja citu iespēju, gan tās, kam tas bija apzināts un idejiski motivēts lēmums.

Atļaujos pieņemt, ka par orientieri, veidojot iestudējuma kompozīciju, kalpojis pētnieces Ineses Dreimanes pēcvārds Sanitas Reinsones grāmatai. Vēsturniece secīgi aplūko procesu, kuru vairāk vai mazāk nācās piedzīvot visām, kas iesaistījās vai tika iesaistītas partizānu kustībā vai dzīvoja nelegāli. Līdzīgus ieraugām iemeslus šādai izvēlei, dzīves apstākļus, tāpat iespējamo noslēgumu – legalizēšanos, represijas vai bojāeju.