Starp oriģinālu un klišeju

Lūgums vienā rakstā aprakstīt Dirty Deal Teatro sezonas sākumā iestudēto Dvēseļu uteni un Latvijas Nacionālā teātra Apsolu kā oriģināldramaturģijas iestudējumus izrādījās smags uzdevums. Kā apvienot izrādes, kam tik maz kopīga? Abi darbi tapuši, balstoties jaunu dramaturgu lugās. Abi autori ir latvieši. Bet vai tad tas ir pietiekams pamats, lai salīdzinātu nesalīdzināmo? Kam vispār šodien vajadzīga oriģināldramaturģija un ko ar to iesākt? Bet vispirms – īsi par iestudējumiem.

Būt vientuļiem kopā

Dvēseļu uteni veidojusi režisore Inga Tropa, un tā pamatā ir Justīnes Kļavas luga, kam dots pašironisks žanra apzīmējums «kara drāma virtuvē». Šai birkai ir dubulta nozīme. Pirmām kārtām, izrāde tiešām ir par karu, kas risinās virtuvē – studentu komunālo dzīvokli kaut kur Avotu ielā nakts vidū pārņem nepārvarama tieksme noskaidrot, kurš ne tajā ledusskapja plauktā ielicis netīru katlu. Skandāls, kā jau tas ar skandāliem mēdz notikt, iegūst fantasmagoriskus apmērus un brīžam līdzinās cīņai uz dzīvību vai nāvi, ja arī ne gluži fiziskā, tad emocionālā nozīmē.

Oriģināla nekā nav, vienas klišejas. Latvietis kliedz par okupāciju, krievs par fašismu

Bet karš «kariņu» caurstrāvo arī pamatīgāk – proti, runa ir par Otro pasaules karu un tā mantojumu. Divdesmitgadīgo strīdnieku vidū ir divi latvieši, krievs, poliete, čigāns, austrietis, un katram ir no iepriekšējām paaudzēm, šķiet, ar mātes pienu vai, mazākais, no vecvecāku sarunām virtuvē uzsūktas traumas un sāpes, kas sadzīviskā strīdā ielaužas ar eksplozijai līdzīgu spēku. Oriģināla nekā nav, vienas klišejas. Latvieši kliedz par okupāciju, krievs par fašismu, austrietis visus kušina, jo par «savu» pagātni konceptuāli nevēlas runāt. Savukārt čigāns un poliete, kuru ciešanas (vēsturiskās patiesības vārdā jāpiemetina – krietni «krutākas» nekā citiem klātesošajiem) pārējiem, šķiet, ir tumša bilde, reaģē katrs pa savam: viņš ironiski smīn, viņa – savelk ķermeni kā sāpīgu stīgu un aizgūtnēm raud.

Ko ar to visu – pagātnes mantojumu, savstarpējām attiecībām un sadzīvi – iesākt, jauniešiem nav ne jausmas, un nekas lugā arī netiek atrisināts. Skandāls izčākst pats no sevis, fiziska pārguruma, alkohola un seksa pieklusināts. Traumas paliek. Līdz nākamajai reizei, kad atkal izlauzīsies. Skatītājiem atliek tikai skumji pasmaidīt, saprotot neatrisināmās dilemmas dzīles – cieš visi, visi gribētu atbrīvoties, visi jūtas pazemoti. Un varbūt arī to, ka tā var izrādīties vienīgā kopīgā Eiropas identitātes stīga – ciešanas, vientulība, sajūta, ka tevi nesaprot. Ka varbūt tas ir pat pozitīvi, jo vai tad nav patīkamāk būt vientuļiem kopā? Un noteikti apjēdzot arī to, ka viss notiekošais, lai cik traģiska arī būtu vēsture, kaut kādā ziņā ir arī stipri komisks.