Pasaule, kas manā galvā

Ar Oskara Vailda un Riharda Štrausa Salomi noslēgta režisora Viestura Kairiša pieteiktā lielinscenējumu triloģija Nacionālajā teātrī. Tā bijusi Viestura Kairiša atgriešanās dramatiskajā teātrī pēc piecu gadu pārtraukuma, ar nopietnu un veiksmīgu operrežijas pieredzi. Galvenais – ar Riharda Vāgnera pieredzi un domāšanas mērogu. «Man ir jātaisa Rainis un Vāgners, Hamlets un Boriss Godunovs. Tikai tajos es jūtos labi. Es nemāku iestudēt izrādes par mūsu cilvēku sadzīves problēmām,» viņš saka intervijā Inesei Lūsiņai. Un apliecina to ar trim Nacionālā teātra uzvedumiem, kam gribas pievienot arī ceturto, kas iestudēts Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Iznāk tāda secīga rinda: Raiņa Uguns un nakts (2015) – Henrika Ibsena Pērs Gints (2016) – Viljama Šekspīra Karalis Līrs (2017, RKT) – Oskara Vailda Salome (2018) – tetraloģija, Kairiša «gredzens», kas, tāpat kā Vāgneram, sākas ar lielām cerībām un milzīgu atvēzienu uz ideālas pasaules iedibināšanu, bet beidzas ar ilūziju un radītās pasaules krahu. Līdzība ar Vāgnera pasauli ar to vien nav izsmelta. Kā sekojot viņa idejai par (nu jau diemžēl lieti un nelieti valkāto) Gesamtkunstwerk jeb vienoto, dažādas mākslas sintezējošo artefaktu, Kairišs šos iestudējumus rada ciešā kopdarbā ar telpas un kostīmu māksliniekiem Reini un Kristu Dzudzilo, horeogrāfi Elīnu Lutci un gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu (tikai Karalī Līrā gaismas ir Mārtiņa Feldmaņa ziņā). Šajos iestudējumos patiešām no svara ir viss: telpa ap aktieriem, kostīmus, grimu vai kailumu šajā telpā ieskaitot; izrādes izplatījuma koordinātas un mērogi, to maiņa un zīmes; gaisma un tumsa, un ēna; aktieru runātais vārds un kustība, kas turpina tēla vēstījumu ārpus vārda. Turklāt šajos iestudējumos skan noteikti vadmotīvi, kas pārplūst no vienas izrādes otrā, mainās, attīstās vai deformējas – tiklab kā idejas, tiklab kā noteikti skatuves dzīves organizēšanas paņēmieni. Visbeidzot – mūzika ir šo iestudējumu nozīmīga sastāvdaļa, gandrīz vai tikpat svarīga, gribētos teikt, kā aktieru spēle. 

Četru gadu garumā šie inscenējumi ir bijuši ļoti gaidīti kā piederīgi sezonas smaguma centram. Tāpēc man liekas interesanti paraudzīties uz tiem kopumā, cenšoties atšifrēt un sekot to kopējam uzstādījumam, atstājot malā iemiesojuma kvalitātes novērtējumu. Turpmākais būs mēģinājums sameklēt un saprast šā «gredzena» nozīmīgos caurviju motīvus.

Telpa – slēgta un vaļā. Spoguļa realitātes

Par izcili svarīgiem Viestura Kairiša domubiedriem kļuvuši Reinis un Krista Dzudzilo. Kopš aizsākusies mākslinieku sadarbība ar Kairišu, viņu kopdarbi ir spilgti vizuālā teātra paraugi – eleganti, tīri, ar neskaitāmiem nozīmju un norāžu slāņiem. Reinis Dzudzilo attieksmē pret telpu savā ziņā turpina Ilmāra Blumberga ceļu. Proti, rada telpu, kas pati ir process un virziens, un aktiera līdzspēlētāja. 

Ugunī un naktī Dzudzilo radījis telpu, kas ir vienlaikus noslēgta un… vaļēja. Ikvienu darbības vietu ietver sienas – vai tā būtu Aizkraukļa pils istabiņa, Burtnieku ezerā nogrimusī tautas gudrību krātuve ar kūdrasbrūniem – kā arheoloģiskajos atsegumos – mūriem, vai Nāves salas celtniecības aizsargtīkls ar uzzīmētu fasādi, kas var slēpt kaut ko brūkošu, remontējamu vai tikai kalpot acu aizmālēšanai. 

Taču šajā slēgtajā telpā ir izejas, kas to savieno ar pavisam citām dimensijām. Spogulis kā laika portāls – tajā, Raiņa prologu lasīdams, raugās Laika Vecis (Astrīda Kairiša), tajā skatās Spīdola (Guna Zariņa), no tā, raganu aicināti, izlec velli. Un gulta, zemēm pilna, ir otrs atvērums – kaps, vārti uz nāvi. Kapa smiltīs saldkaislē vārtās raganu meitas, riekšavām met tās pret spoguli, preciniekus aicinādamas. No kapa parādās Melnais bruņinieks (Arturs Krūzkops) un top par Lāčplēša (Uldis Anže) alter ego.