Kucīte Marija, «Jēzusbērniņš» Ome un moceklis Vlads

Izrāde aizķer sāpīgi, it kā kāds tev būtu stipri iespēris ar slidu. Vienlaicīgi rodas dibinātas aizdomas, ka režisoram tomēr jāsaņemas un savu māksliniecisko interešu radars jāpavērš kaut par milimetru prom no paša nabas.

Pirms trim gadiem, vēl Jaunā Rīgas teātra vecajās telpās Lāčplēša ielā 25, Vladislavs Nastavševs iestudēja izrādi Cerību ezers. Tajā režisors uz skatuves bija uzvedis savu mammu Gunas Zariņas un sevi Dailes teātra aktiera Intara Rešetina atveidā. Jaunajā izrādē Cerību ezers aizsalis JRT jaunajās telpās pie Dzemdību nama darbojas režisora Ome, par kuru mazdēls it kā mēģina uztaisīt izrādi. Izrāžu nosaukumi šķietami liek uztvert abus iestudējumus kā diptihu, tomēr realitātē, manuprāt, tie ir skatāmi kā neatkarīgi mākslas darbi. Skatītājs neko nezaudēs, ja Cerību ezerus (I un II) skatīsies apgrieztā secībā. Pirmajā izrādē vairāk izgaismoti Latvijas divkopienu sabiedrības sociālie motīvi. Otrajā – lielāks akcents uz režisora seksuālo identitāti, mīlestības un draudzības meklējumiem. 

Daudziņš kā aktieris ir advokāts savai ne visai simpātiskajai varonei

Tāpat nekādā gadījumā nevar teikt, ka Cerību ezers ir par Nastavševa mammu, bet Cerību ezers aizsalis – par Omi jeb Bumbi, kā viņu sauc režisors. Abas izrādes vispirms ir par Vladu pašu. Tikai un vienīgi. (Atļaušos lietot šo it kā familiāro saīsinājumu, jo tas savā ziņā jau teātra vidē kļuvis par režisora skatuves vārdu, un arī izrādē darbojas tieši Vlads, nevis Vladislavs Nastavševs). Par viņa radošajām mokām – ko, kā un kāpēc vajadzētu iestudēt situācijā, kad neiestudēt vienkārši nevar. Pārfrāzējot – gribu būt režisors, tātad esmu. 

Kādas tēmas būtu vērts celt priekšā skatītājam, kurš pēc izrādes, ieslēdzis telefonu, saņem īstu informatīvu sprādzienu? Kā saprast, kas pa īstam nodarbina pašu, un galu galā, vai maz vairs spējam, ar vienu pirkstu ik pa piecām minūtēm skrullējot ziņu lentes, pa īstam nodoties un apdomāt ko vienu? Ko patiešām ir svarīgi pateikt pasaulei/sev, kad visi reizē bļauj par visu? Tas, man liekas, ir ne tikai Nastavševa, bet 21. gadsimta mākslinieku kolektīvais apmulsums, kas būtiski atšķiras, piemēram, no Vudija Alena, Federiko Fellīni vai Ingmara Bergmana radošās krīzes ekshibicionisma viņu darbos 20. gadsimtā. 

Kucīte – Vlada alter ego 

Izrāde sākas ar Vlada – Kaspara Znotiņa elegantu slidojumu apkārt slidotavai. Horeogrāfe – Liene Grava, slidošanas trenere – Anda Medne. Viņš ir brīvs. Tas ir kā lidot sapnī. Bet tas ir īss brīdis. Kājas smagi vilkdama, tribīnēs tusnīdama ierīkojas Viļa Daudziņa Ome. Nezinu, cik daudz piepūles šajā lomā aktierim bijis jāieliek un kā viņš pats vērtē Omes aktiermeistarības izaicinājumu, bet man tas liekas kaut kas īpašs. Protams, precīzi iedotā forma palīdz un atbalsta. Pūkaina berete kā sēne, brūnais mētelis, soma – taša, tauku mētelītis. Varbūt ar to pat pietiktu, bet Viļa Daudziņa Omē ieraugu arī šīs sievietes dvēseli, jauno meiteni no 10. klases, kam visi klasesbiedri krituši karā, kas atbraukusi vīram līdzi uz svešu zemi un kļuvusi par «krieveni». Šķiet, ka režisors to nemaz īsti nav prasījis, bet aktieris piedāvā šo lomas pagarinājumu, vadoties pēc sava smalkjūtības uzstādījuma. Daudziņš kā aktieris ir advokāts savai ne visai simpātiskajai varonei, kura izrādē ar savu nebeidzamo «oi, oi, oi» izpilda groteska grieķu traģēdijas kora funkcijas, un liek kaut uz brīdi, bet ieraudzīt arī viņas pašas dzīves smeldzi.