Mainīties uz augšu

Šis ir atjaunotā Teātra Vēstneša 20. numurs. Pagājuši pilni pieci gadi, kopš labas gribas vadīti un Valsts Kultūrkapitāla fonda balstīti, sākām šo ceļu. Pieci gadi ir ilgs laiks. Lai neapniktu vispirms jau paši sev, esam mainījuši redkolēģijas sastāvu, jaunu ideju ģenerēšanai uzaicinot Māru Ķimeli, Elmāru Seņkovu un Reini Suhanovu. Kopā ir radies lēmums veikt izmaiņas ne tik daudz žurnāla saturā, cik virzībā. Iznākot četras reizes gadā, Teātra Vēstnesis nevar pretendēt uz aktuālo izrāžu izvērtēšanu un acumirklīgu kritiku. Tāpēc esam izvirzījuši sev tālākus mērķus un sarežģītākus uzdevumus. Ne ziņot, bet analizēt tik pamatīgi, cik tas iespējams ar Latvijas kritiķu un pētnieku spēkiem. Pārvērtēt vēsturi un meklēt tajā modeļus, kas derētu arī tagad un turpmāk. Ļaut «runāt» ne tikai tekstiem, bet attēliem, jo arī teātris aizvien vairāk kļūst par mākslu redzei un citiem jutekļiem. 

Šajā numurā publicēts pirmais no četriem pētījumiem, kas ir mūsu izloloti. Agra Straupeniece raksta par Eduarda Smiļģa radīto aktiermākslas stilu, tā ģenēzi, saknēm un kodolu, kas palicis un attīstījies arī pēc tam, kad sociālistiskā reālisma prasības to «ķemmējušas» dzīveslīdzības virzienā. Sekos nākamie pētījumi. Tie ļaus no šodienas viedokļa paraudzīties uz to, kas tapšanas brīdī, iespējams, uztverts kā dīvains vai margināls. Taču pēc tam būtiski ietekmējis Latvijas teātra tālāko gaitu. Šī vērtību pārvērtēšana ir mūsu veltījums valsts simtgadei.

Esam atjaunojuši reiz, tūlīt pēc žurnāla dibināšanas, uzsākto mēģinājumu tulkot nozīmīgus 20. un 21. gadsimta teātra tekstus un publicēt šobrīd svarīgus to fragmentus. Sākam ar Pītera Bruka Tukšo telpu un viņa pārspriedumiem par publiku. Jo skatītājs un viņa vieta teātra procesā ir arī numura tēma.

Pārveidots arī žurnāla izskats. Mēs nākam pie lasītājiem citādi un mainīsimies arī turpmāk. Tas nu ir skaidrs.