Saruna Pagalmā

Uz kafejnīcas Pagalms galda, gaidot Reini un Kristu Dzudzilo, nolieku nesen pārlasīto Morisa Merlo-Pontī eseju grāmatu Acs un gars. Atnāk Reinis un Krista, kura ierauga grāmatu un smaida. Krīt ozolzīles. Kristai trāpa pa roku. Sarunas mērķis – runāt par poētiskā teātra telpu. Sarunas pieturas punkti – viņu kopdarbs ar Viesturu Kairišu izrādēs Uguns un nakts, Pērs Gints, Salome Nacionālajā teātrī, Karalis Līrs Krievu teātrī un Baladīna Valmieras teātrī, tomēr galvenokārt saruna vērpjas ap Reiņa un Kristas pirmo patstāvīgi veidoto izrādi Patētiskā. Par redzamo valodu, kas izrādīta tieši pirms gada festivālā Homo Novus un kurā piedalījās vājdzirdīgā aktrise Jolanta Znotiņa un divi bērni – Elfrīda un Frīdrihs Geidmaņi. 

Ieva Struka. Pirms jautāju, kas ir poētiska telpa, es sākšu ar vienkāršāko – kas jums ir telpa?

Reinis Dzudzilo. Es uzreiz neatbildēšu. Šodien, nākot uz sarunu, mēs vēlreiz noskatījāmies Patētisko un izlasījām tavu recenziju Kultūras Dienā par Homo Novus – tai daļā, kas bija veltīta mūsu izrādei, tu diezgan daudz ko precīzi pasaki. Mēs paņēmām līdzi tev parādīt apslēpto dramaturģiju, kas bija Patētiskajā. Mēs toreiz par to nestāstījām, un daudzi tā arī neuzzināja, kas ir zem zīmju valodā rādītajiem vārdiem. Droši vien arī tajā apslēptībā slēpjas poētisms.

Ieva. Varbūt tu tomēr atbildēji, jo kas tad ir dzeja? Arī tas ir apslēptais, kas caur vārdiem izlaužas ārā, un tu mēģini noķert to mirkli un fiksēt iespēju robežās. Bet tas nenozīmē, ka tā, kā redzi tu, redz arī citi, tāpēc tas ir tikai tavs skatījums. Arī par to es gribēju runāt – kas ir vizuālā mākslinieka īpašā redze, iekšējā redze, kas piešķir skatījuma iespējamību – ka trauciņš, kas stāv mums uz galda un kurā ir melnas salvetes, nav tikai trauciņš ar melnām salvetēm, bet tu spēj tam piešķirt citu nozīmi un citu jēgu, un tas sāk funkcionēt citādāk. 

Reinis.Mēs no rīta runājām, kāpēc mums tik ļoti patīk un gribas runāt caur vizuālām zīmēm – tā ir daudz vairāk apslēptā.

Krista Dzudzilo. Šobrīd apslēptas ir arī manas atbildes.

Ieva. Uzkritīs mums uz galvas kāda zīle, atleks vaļā domas... Tās zīles krīt ar tādu regularitāti, tik ritmiski, es šoruden par to domāju, klausoties krītošajos ābolos – tie krīt tik daudz, ka nav jābūt Ņūtonam, lai, sēžot zem ābeles, kaut ko saprastu par pasauli. Būkš, būkš, būkš. Maģisks ritms. Viņš saprata vienu lietu, citi citu – bet nozīme ir tieši krišanas ritmam, nevis ābolu smagumam, kā likās skolas laikā. Atslēga ir nevis fiziskā saskare, bet mistiskā pieredze, kādā pārvēršas ābolu krišanas troksnis un ritms. Arī tagad zīles krīt tā, ka mēs sapratīsim.

Krista. Mēs ieiesim melanholijā, atsaucoties uz Larsa fon Trīra Melanholijas ainu ar krītošajām zīlēm. 

Reinis.Ja mēs turpinām par izrādi Patētiskā, tur arī bija «zīļu» alfabēts, kas krita. Cik reizes krita?

Krista. Vairākas. Atgriežoties pie tevis minētā salvešu trauciņa, par to, kā kaut kas top par kaut ko. Nozīmju maiņa uztverē vai nu notiek, vai nē. Tu vari tikai mēģināt – izvēlies būt dzejnieks, bet tik vienkārši tas nav. Tas nav saistīts tikai ar gribu. Tā ir iekšēja prāta telpa, kas ir izvērsta uz āru, un caur rīcību tā iekšējās pasaules doma atspoguļojas ārpus tava prāta. Tas ir tas, ko tu nevari nedarīt. Es ticu, ka mēs primāri esam vizuālie mākslinieki, un tāpēc neizbēgami telpa vai telpas dramaturģija mums galvā rodas un tiek risināta vizuāli. Tā ir dzejas forma, kādā mēs runājam, tā ir valodas forma.

Ieva. Tieši tādu atbildi es gaidīju.

Reinis. Un tad var mēģināt attaisnot, kāpēc tas tā ir. Ja mēs atgriežamies pie Patētiskās, tā sanāca tāda, jo mums ir bērnības pieredze ar nedzirdīgo pasauli. 

Krista. Mēs esam domājuši, kādi varētu būt apstākļi, iemesli, kāpēc mēs esam tādi, kādi esam. Kaut kas ir mūsu pašu ietekmēts, bet vienlaikus cilvēks ir kā koks – kāda sēkla ir iesēta, tāds viņš izaug. Un vienlaikus ir arī nenovēršamības, kas notikušas ārpus tavas gribas, bet ar tevi. Tas ir kaut kas neparasts, ka mums abiem ir nedzirdīgo valodas pieredze bērnībā – tieši tad, kad veidojas izpratne par pasauli. Nedzirdīgo valoda ir zīmju valoda, tā ir vizuāla, un mēs abi dzīvojam vizuālajā mākslā un domājam radniecīgi. Nenoliedzami tas ir arī tāpēc, ka mēs visu laiku sarunājamies.

Rakstot nereti ir vieglāk saprast, ko tu pats domā. Tas ir tiešs dialogs pašam ar sevi, jo tad ir laiks uzdot sev jautājumu

Ieva. Mazliet provokatīvs jautājums – vai jums pietiktu līdzekļu saziņai, ja jums atņemtu verbālo valodu?

Reinis. Droši vien, ka mēs izdzīvotu. Bet saruna ir ļoti būtisks instruments, mums tas ir nepieciešams. Bez tā būtu ļoti grūti... 

Krista. ... jo mēs visu laiku sarunājamies. Dialogs ir ārkārtīgi svarīgs, jo arī tas var būt mākslas forma, tikpat veidojams māls kā jebkurš mākslas darbs. Ja to atņemtu, būtu briesmīgi. Varētu sarakstīties. Lai gan rakstot nereti ir vieglāk saprast, ko tu pats domā. Tas ir tiešs dialogs pašam ar sevi, jo tad ir laiks uzdot sev jautājumu, vai tas, ko es domāju domājam, ir patiesi tas, ko es domāju. Ir brīnišķīgi saprast, ka ar vārdiem var darīt lietas – veidot cita cilvēka domu vai ļaut kādam veidot tavu.