Uzdrīkstēties izraut govs mietu

Poētiskā telpa – jā, tādu uzrakstu es tiešām redzēju muzejā un izmantoju izrādē Klūgu mūks, tomēr

vai manas izrādes būtu poētiskas, es neņemos spriest, jo radošais nemiers un vēlme iestudēt sākas pavisam citā teritorijā. Bet runāt ar Viesturu Kairišu par šo tēmu labprāt piekritu. Saruna gan mazliet atgādina interviju, varbūt arī tā ir poētiskā teātra iezīme – viens konkrēts autors.

Indra Roga. Kas ir poētiskais teātris?

Viesturs Kairišs. Tas, kur lielākā daļa sēž un nesaprot, kāpēc tas jāskatās. Bet, ja nopietni, es nekad nedomāju – tagad es taisīšu poētisko teātri. Tu taisi teātri, kā nu tu taisi vai, precīzāk, kā tas rodas. Poētiskā teātra jēdziens nez kāpēc visvairāk saistās ar Pēteri Pētersonu, kaut arī poētiski vai vismaz ne-reālistiski ir strādājuši vairāki Latvijas režisori. Droši vien tāpēc, ka Pētersons pats rakstīja lugas baltajā pantā un pats pietiekoši poētiski tās režisēja. Mēs nevaram noliegt, ka arī Bekets ir poētiskais teātris, tā ka man arī absurds šķiet ceļš uz poētisko. Viss, kas iznīcina reālismu, ir ceļš uz poētisko. Un mēs zinām, cik reālisms arī var būt poētisks. Respektīvi, jebko var uztaisīt poētiski. Varbūt poētiskais teātris ir tas, ar ko māksla atšķiras no vienkārši izrādes kā produkta.

I. R. Man pašai arī nekad nav bijis mērķis vai sajūta, ka būtu jātaisa speciāli poētiskais teātris, lai arī Klūgu mūkā uz skatuves ir pat plāksnīte ar uzrakstu Poētiskā telpa, bet tas ir ļoti reāls fakts no Maskavas. Poēzija vai poētika visu laiku ir reālai dzīvei paralēli, jautājums, vai mēs to saskatām vai ne, vai mēs to uztveram vai ne. Tās realitātes viena otrai blakus līdzās pastāv un sadzīvo. Un, ja kāds to nesaprot, tad tā uztveres zona vienkārši ir aizsērējusi. Tātad tev šķiet, ka jebkura izrāde ir poētiska?

V. K. Man joprojām liekas, ka pati teātra daba ir poētiska un maģiska, jo tas, kas man patīk teātrī, – tu ieej melnā telpā jebkurā gadalaikā un zaudē orientāciju, jo tevi izņem ārā no ierastās koordinātu sistēmas. Kad strādāju Nacionālajā operā vai Nacionālajā teātrī, es ļoti reti zinu, kurā pusē ir kanāls un kurā pilsēta. Un es ļoti ilgi nostrādāju operā, līdz konstatēju, ka tur kanāls ir otrā pusē. Vai, piemēram, tad, kad ir auksts, pretīgs laiks un cilvēkiem negribas iet uz darbu, teātrī ir vienalga. Un vēl lielāks pārbaudījums ir karstais laiks. Es šovasar filmēju, un tas bija briesmīgi, bet tu ieej teātrī un tur arī karstumā ir forši, respektīvi, gadalaikiem teātrī nav nozīmes. Pašos pamatos tas ir teātra maģijas kodols. Tāpēc man ārkārtīgi patika Valmieras izrāde Lūcis, ko skatījos Rīgā: kad beigās viņi atstāj skatuvi, kur ielikts tik daudz jēgas un dzīves, un tā paliek tukša, es sapratu, kāpēc strādāju teātrī. Pēteris Lūcis un es, visticamāk, ir ļoti dažādi dotumi, bet tajā vietā mēs visi esam vienādi – tajā milzīgajā tukšajā telpā, kas ir radīšanas jeb Kosmosa sākums, kur tu vari uztaisīt jebko un iznīcināt to, kur tu vari radīt. Tur jau ir tā teātra ambivalentā daba, ka tu tiešām esi radītājs. Kas, kā zināms, ir tikai Dieva funkcija, un cilvēkam nevajadzētu ar to aizrauties. 

I. R. Nepiekrītu.

V. K. Nu, tas tomēr ir tā divdomīgi, ja tu sev uzkrauj demiurga funkcijas. Bet pašos pamatos tas tā ir. Es arī kādreiz aizrāvos ar netradicionālas teātra telpas meklējumiem, staigāju pa Homo novus izrādēm, un man patika, ka teātris ir dažādās telpās, tur ir arī tas kinematogrāfiskais pieskāriens, ka tu ej dažādās vietās un arī tur var būt teātris, bet... tagad mani aizvien vairāk interesē melnā kaste. Melnās kastes maģija. Reizēm liekas, nu, cik var ar to nodarboties, viss ir izdarīts, bet tā melnā kaste ir maģiska, un tas ir tas poētiskais kodols. Es nezinu, kā šodien rakstnieks jūtas pie datora, bet līdzīgi viņš noteikti jūtas pie tās baltās lapas. Tā jau ir filozofijas kategorija – tu esi tajā tukšumā un tagad ej un piepildi. 

I. R. Par radīšanu: pareizticīgo priesteris Antonijs Surožskis raksta – un to es izlasīju pirmoreiz mūžā –, ka tas, ko mēs, kas nodarbojamies ar teātri, darām, ir ļoti labi, jo mums ir uzdrīkstēšanās kā Dievam un atbildība. Skaidrs, ka tā robeža ir jāpārkāpj, lai tu katru dienu ieietu šai teritorijā. Katru dienu, iesākot mēģinājumu, tu nomaini realitāti. Pat taisot t.s. reālistisko lugu, tu jau netaisi fotogrāfiju. Ja sadzīve nav apaugļota ar augstāku saturu, tad tas būs seriāls, nevis māksla.

Kas ir cilvēka daba? Tas ir aizrakties līdz ļaunuma saknei vai arī līdz kaut kādam svētumam

V. K. Manuprāt, ja mēs vienkāršoti gribam pateikt, kas ir teātris, tad tas iedalās divās grupās – šekspīriskais un čehoviskais. Tiem, kam patīk Čehovs, ne tik ļoti patīk Šekspīrs, un tie, kam patīk Šekspīrs, nepanes to mūžīgo pļāpāšanu pie galda. Es pats noteikti esmu šekspīriskais cilvēks. Tie ir dažādi modeļi, kā tu strādā. Populārākais, protams, ir čehoviskais, kur ir viss par cilvēku attiecībām, un ne tik daudz par cilvēka attiecībām ar Dievu, nāvi vai kaut ko noslēpumainu, vai kur tu nemaz tā nevari definēt, kas tās ir par attiecībām. Un šekspīriskais – arī Šekspīru ir iespēja taisīt čehoviski, jo tur tas viss par cilvēkiem un viņu attiecībām arī ir, tomēr viņš iedod modeļus, kas, kā es teicu, ir tukšās skatuves jeb pasaules radīšanas modeļi. Tas nāk no antīkā teātra. Šekspīrs, Vāgners. Galu galā arī Nīče raksta par mūzikas dzimšanu no traģēdijas gara.