Izrādes, par kurām nevar pārstāt domāt

Esmu Starptautiskajā jaunā teātra festivālā Homo Novus ieinteresēta persona, jo ilgus gadus esmu bijusi tā rīkotāju komandā, to joprojām organizē man tuvi cilvēki un es pazīstu personīgi daudzus no šā gada festivāla māksliniekiem. Teātra Vēstneša lūgums uzrakstīt par festivālu mani pārsteidza, bet tad nodomāju, ka man pašai būtu interesanti mēģināt caur atsevišķajām izrādēm ieraudzīt festivālu kopumā un neatstāt šo pieredzi tikai sajūtu līmenī, bet pacensties to verbalizēt. Līdz ar to tas, ko lasīsiet, nav nedz recenzija, nedz kritika, bet ieinteresēta skatītāja pārdomas, kurš noskatījies gandrīz visas Homo novus izrādes. 

Festivāls vienmēr tiek veidots, balstoties noteiktos dramaturģijas principos. Tam ir atklāti postulēta vai citkārt ne tik acīmredzama caurviju tēma. Atsevišķas izrādes, kas oriģinālā ir patstāvīgi mākslas darbi, festivālā savstarpēji «sarunājas», veidojot asociatīvas saiknes. Arī festivāla ģeogrāfija mēdz būt apzinātas dramaturģiskās pieejas daļa. Šogad festivāla Homo Novus centrs bija pārvietojies uz Daugavas kreiso krastu, iemājojot Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzeja dārzā. Lielākā daļa izrāžu arī koncentrējās Pārdaugavā, atstājot dažus patālus satelītus Rīgas centra pusē. Man patiesi bija atklājums, cik daudz izrādēm piemērotu vietu ir Pārdaugavā, un nostiprinājās pārliecība, ka Dirty Deal Teatro pārcelšanās uz iepriekš Jaunā Rīgas teātra apdzīvotajām telpām Talsu ielā ir veiksmīgs risinājums, kas tandēmā ar LKA E. Smiļģa Teātra muzeja vadītāja Jāņa Siliņa atvērto un aktīvo politiku veidos jaunu un spēcīgu teātra centru Daugavas kreisajā krastā. 

Festivāla ģeogrāfija ikreiz ir gan apzināti veidotas festivāla dramaturģijas, gan nejaušību un iespēju sadursmju rezultāts. Taču pats par sevi darbs ar ārpus teātra telpām un pilsētvidi jau sen vairs nav tikai apstākļu spiests vai spītībā balstīts lēmums. (Pie 2001. gada Homo Novus tēmas – teātris ārpus teātra – toreiz lielā mērā nonācām institucionālo teātru neatsaucības dēļ un tai spītējot. Tā bija pirmā reize, kad festivāls principiāli izgāja pilsētā, atgūstot publiskai pieejai Daugavgrīvas cietoksni, Spilves lidostu un citas teritorijas.) Šodien darbs ar publisko telpu un īpašvietas (site-specific) izrāžu veidošana ir daudzu mākslinieku un festivālu apzināta stratēģija, balstīta sociālos, politiskos un filozofiskos apsvērumos. Homo Novus 2018 piedāvāja virkni projektu, kuros videi un telpai bija izšķiroša nozīme.

Operas pilsētā

Par festivāla atklāšanas notikumu bija izsludināta Annas Ķirses komponētā un Andra Kalnozola iestudētā Koku opera. Pilsēta, kas Rīgas versijā atrada mājvietu Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes pagalmā Zeļļu ielā. Mans prieks ir dubults – gan par to, ka samērā marginālais laikmetīgās kameroperas žanrs ir iekļuvis Homo Novus uzmanības lokā ar veseliem diviem projektiem, kas turklāt abi ir festivāla līdzproducēti, gan par to, ka Latvijā attīstās sadarbība starp laikmetīgās mākslas festivāliem un tie nekautrējas līdzdarboties vērtīgu mākslas pieredžu nodrošināšanā. Koku operas pirmā versija tika radīta Alternatīvās kamermūzikas festivālam Sansusī 2016. gadā, un man bija tā laime piedzīvot šo neaizmirstamo 15 minūšu performanci pusnaktī meža vidū zem zvaigžņu piebērtas augusta debess. Toreiz dziedātāji bija pilnībā saauguši ar kokiem un opera izskanēja kā pašsaprotamu dabas tiesību atgādinājums un tās varenības apliecinājums. Koki sarunājās savā starpā, un mums, cilvēkiem, ciemiņiem mežā, bija ļauts tajā noklausīties. Rīgas izrādē parka koki bija apbūvēti ar industriālām platformām, uz kurām atradās sitaminstrumentālisti un diriģents, un dziedātāji vairs nebija koku dziedošās dvēseles, tas drīzāk bija civilizācijas mēģinājums iejusties un iztēloties, «ko gan koki mums varētu teikt». Savukārt mēs, skatītāji, lai arī bijām samulsināti nepazīstamajā tumšajā parkā, nezinot, uz kuru pusi skatīties, tomēr apzinājāmies, ka «mūsējie» kontrolē situāciju un nekāda patvaļīga meža ienākšana pilsētā kā Imanta Ziedoņa Zaļajā pasakā mums nedraud. Apbrīnoju inscenējuma  un gaismu režijas (Susējā – Mārtiņš Feldmanis, Rīgā – Jūlija Bondarenko) nianses, kas savienojumā ar Annas Ķirses koncentrēto un iedarbīgo opusu, katrā no izpildījuma reizēm piedāvā pilnīgi atšķirīgi nolasāmus, lai arī līdzīgi strukturētus stāstus. Susējas mežā tika izgaismots kāds bērzs, kurš izrādes laikā bija it kā paklanoties noliecies, bet finālā pēkšņi izslējās. Tas bija satriecošs žests. Rīgas versijā viena no platformām, uz kuras atradās perkusionists, bija uzbūvēta uz LU fakultātes ēkas fona, aiz kuras logiem uz skaņdarba beigām iedegās un brīdi ritmiski pulsēja silta gaisma (pretstatā ārpusē dominējošiem aukstiem zibšņiem). Kaut kas glābjošs un mierinošs bija šīs iekštelpas siltās gaismas sirsnīgajā pulsācijā.