In memoriam 2018
Teātra Vēstnesis – 2018 IV
Ņina Oinase
(05.03.1926–09.01.2018)
Ņinas, jeb pareizāk sakot – Ninas (jo vecāki vārdu meitai izvēlējās, Ernesta Birznieka-Upīša Nīnas pasaciņu iedvesmoti) Oinases garā mūža galvenā aizraušanās bija dziedāšana. Ar skaņo balsi viņu pamanīja jau Jēkabpils komercskolā, un, sarīkojumos un koncertos padomju masu dziesmas dziedādama, viņa nereti tika prom no kādas garlaicīgas stundas. Pedagogu ievērota, viņa iestājās Rīgā īpaši apdāvinātiem bērniem pie Konservatorijas atklātā internātskolā, kas vēlāk pārtapa par slaveno Dārziņskolu, un no tās jau ceļš veda uz Konservatoriju. Azartiska pēc dabas, Nina Oinase paguva gan koncertēt tālu Ziemeļos, gan trāpīties Liepājā tai laikā, kad tur strādāja muzikālais ansamblis un uzveda pat operas, taču viņas galvenā darbavieta bija Operetes teātris. Skaista mecosoprāna balss īpašniece ar temperamentu un labu aktierskolu paša Nikolaja Mūrnieka režijās, viņa gan Liepājas teātrī, gan Operetē spēlēja un dziedāja, un dejoja nevis soprāniem domātās «gaišzilās», liriskās varones, bet ugunīgas sievietes, spilgtas raksturlomas, tēlus, kuros notiek pārtapšana, – kā Magdalēna Džuzepes Verdi operā Rigoleto vai Elīza mūziklā Mana skaistā lēdija. Dziedošā aktrise būdama, Oinase varēja dejot uz galda un uzbraukt uz skatuves ar motociklu, ja tas bija nepieciešams. Pēc skatuves karjeras beigām Nina Oinase strādāja par vokālo pedagoģi, un viņas audzēkņu vidū ir ne viens vien šodienas premjers.
Irēna Lagzdiņa
(26.07.1936–13.02.2010)
1959. gadā Irēna Lagzdiņa piepulcējās tiem jauniešiem, kuriem bija lemts mācīties Dailes teātra III studijā. Pēc studijas beigšanas viņa tomēr nekļuva par aktrisi, taču visu savu mūžu bijusi saistīta ar teātra mākslu. Vēl mācoties studijā, Irēna iestājās Maskavas Teātra mākslas institūta neklātienē un studēja teātra zinātni un kritiku. Turpmākajos gados viņa bijusi Operetes teātra literārās daļas vadītāja, vadījusi kultūras nodaļu laikrakstā Cīņa, bijusi laikrakstu Elpa un Brīvā Latvija korespondente. Viņas plašās, dziļās zināšanas un teātra mākslas mīlestība bija jūtama visās viņas publikācijās, kuru pa šiem gadiem sakrājies ļoti daudz gan laikrakstos, gan žurnālos, arī almanahā Teātris un Dzīve.
Daudz garīgā un dvēseles spēka ielikts grāmatā par aktrisi Olgu Dreģi, kurai Irēna devusi zīmīgu nosaukumu Izslāpums. Tajā līdzās izvērstam un izteiksmīgam Olgas Dreģes radošā darba aprakstam nojaušamas arī pašas autores slāpes pēc teātra mākslas, viņas uzskati par aktiera darbu, kuru Irēna pazina un saprata ļoti labi. Mīlestība pret aktieri jūtama arī pēdējā viņas monogrāfijā Lidojošā zirga mugurā, kurā izsekots aktiera Pētera Liepiņa ceļš Dailes teātrī. Irēnas Lagzdiņas devums latviešu teātra mākslā ir nozīmīgs un paliekošs.
Latvijas Teātra darbinieku savienība
Valentīna Freimane
(10.02.1922–16.02.2018)
Johanniterštrāse 3 – ceļu uz šo galamērķi joprojām zina daudzi, jo Valentīna Freimane, pēdējos gadus dzīvodama Berlīnē, gribēja zināt par visu, kas notiek Latvijā, gaidīja ciemiņus un kāri izprašņāja. Savā garajā mūžā Valentīna Freimane ir atstājusi dziļu nospiedumu neskaitāmu cilvēku domās un arī liktenī. Viņa apbrīnojami prata pievilkt cilvēkus un paturēt savā tuvumā.
Tā sagadījās, ka pēdējo sešu gadu laikā arī man bija gods un prieks sēdēt pusotristabas dzīvoklīša dziļajā dīvānā, dzert tēju – un noteikti arī drusku konjaku! – sarunāties, bet galvenais – klausīties. Reizēm ar mērķi sagatavot kādu publikāciju, citreiz ierakstot viņas stāstus nenoskārstai vajadzībai. Pa šiem gadiem ierakstu salasījies visai daudz. Šis tas, visticamāk, paliks tikai «iekšējai lietošanai» – viņas asredzīgie citu cilvēku vērojumi, to rīcības, reizēm cēlas, citkārt maziskas, analīze – nevis lai nosodītu, bet lai saprastu. «Ne tiesāt pasauli, tik viņu saprast,» šis Raiņa Jāzepa mērķis bija tuvs ari Valentīnas Freimanes, Valijas dzīves uzskatam.
Atvadoties no Valentīnas Freimanes, Alvis Hermanis rakstīja, ka viņa bijusi pasaules līmeņa cilvēks. Starp viņas draugiem bija Anatolijs Efross un Pīters Bruks, viņa piederēja pie Federiko Fellīni un Ingmara Bergmana paaudzes. Ar pirmskara Berlīnē un Parīzē iegūtu «kinderštūbi» viņa patiešām prata iederēties visur – tiklab padomju laika Maskavas disidentu un aizgājušās Pēterburgas aristokrātu, kā jauno laiku Berlīnes spožo intelektuāļu vidē. Valija kopā ar Liliju Dzeni bija 70. – 80. gadu kultūras domas aprites centra – Valodas un literatūras institūta Teātra sektora intriģējošie pretpoli, viņu prāta un uzskatu dueļi bija aizraujoši un neaizmirstami. Valijai Freimanei piemita divas kaislības – uzzināt un dot šīs zināšanas tālāk. No šīs kaislības piedzima arī leģendārais Teātra biedrības kinolektorijs – mūsu logs, pa kuru raugoties, nebija iespējams aizmirst, ka mēs bijām, esam un paliekam Eiropas un pasaules kultūras daļa.
Valentīnas Freimanes atmiņu stāsts Ardievu, Atlantīda daudziem pavēra pilnīgi nebijušu skatījumu uz Latvijas vēsturi. Dod die's, lai nu jau bez viņas prasīgās un katru faktoloģisko un intonatīvo sīkumu izsverošās redakcijas tomēr iznāktu nākamā atmiņu grāmata – par laiku pēc Otrā pasaules kara.
Vēlreiz atsaucoties uz Alvi Hermani: «Viņas biogrāfija, protams, ir unikāla, un žēl, ka mēs zinām tikai mazu daļiņu no tās. Par viņas mūžu varētu taisīt ne tikai operas un baletus, bet arī šausmu filmas, komēdijas un seriālus daudzās sezonās. Nu tas viss ir aizgājis, un vēl viena Atlantīda ir zem ūdens uz neatgriešanos.» Taču jebkura Atlantīda atstāj pēc sevis leģendas un ilgas pēc nesasniedzamā.
Edīte Tišheizere
Gunārs Zemgals
(12.09.1934–01.03.2018)
Gunāru Zemgalu mūžībā izvadīja no Latvijas Nacionālā teātra Baltās zāles, no teātra, kurā viņš kā scenogrāfs bija nostrādājis visu mūžu, vairāk nekā 50 gadus. Sācis 1960. gadā, jau 1962. gadā kļuvis par teātra galveno mākslinieku. Tomēr atvadu vārdos, kas izskanēja šai dienā, galvenais uzsvars tika likts uz vārdu «Skolotājs». Viņa izaudzinātas kopš 1971. gada ir vairākas scenogrāfu paaudzes, un viņš savā veidā ir tikpat nozīmīga personība un autoritāte jaunajiem kā Andris Freibergs.
Gunāra Zemgala profesionālais veikums savukārt nereti salīdzināts ar viņa skolotāju Arvīdu Spertālu, jo Zemgals atjaunotā veidā turpina gleznieciskās dekorācijas tradīciju, pats būdams lielisks gleznotājs. Tomēr viņa jaunradīts ir dažādu faktūru izmantojums dekorācijā, un īpaša nozīme pievērsta skatuves gaismai, meklējot aizvien jaunas tehniskās iespējas. Viņa režisori bijuši Alfreds Jaunušans, Mihails Kublinskis un Edmunds Freibergs, viņa nozīmīgākās izrādes, par kurām saņemtas Teātra darbinieku savienības balvas, – Žanna d’Arka (1962), Velnakaula dvīņi (1967), Tātad dzīvoju (1972), Lorencačo un Silta, jauka ausainīte (1973), Jaunības putns ar saldo balsi (1977), Jūlijs Cēzars un Emīls un Berlīnes zēni (1979), Princis un ubaga zēns (1983). Citas nozīmīgas izrādes – Aijā, žūžū, bērns kā lācis (1968), Ilgu tramvajs (1969), Laikmetu griežos (1977), Romeo un Džuljeta (1984), Mirabo (1987), Putni bez spārniem un Piecstāvu pilsēta (1970–1971), Lilioms un Santakrusa (1971), Indrāni (1988), Indriķa hronika (2000), kā arī Sarkanmatainais kalps, par ko viņam 1987. gadā piešķirta Arvīda Spertāla prēmija.
Drīzumā gaidāma arī viņam veltīta atmiņu grāmata un profesionālā mūža izvērtējums Ingrīdas Burānes sakārtojumā.
Andris Mekšs
(07.01.1941–02.03.2018)
Ilgus gadus Andris Mekšs bijis ne tikai Jaunatnes teātra aktieris, bet arī teātra direktora vietnieks (1982–1992), tomēr paliekošākais viņa veikums saistāms ar nospēlētajām lomām poētiskajos Jaunatnes teātra iestudējumos. Viņš bijis nevis romantiskais varonis, bet spilgts tā antagonists, ar traģiskiem, drūmiem vaibstiem tēla sejā un raksturā: Cilvēks melnā Leģendā par Pūcesspieģeli (1966), Svešzemnieks Raiņa Krauklītī (1971), Bagātais princis Zelta zirgā (1976), Ceturtais dzejas metrs – saniknots un lauzts – leģendārajā Spēlē, Spēlmani! (1972), egocentriskais Poēts Mistērijā par Cilvēku (1974), karjeras virtuozs Hansons Bastardā (1978). Pēdējie četri darbi tapuši Pētera Pētersona dzejas teātra izrādēs. Tomēr kā antitēze iepriekš teiktajam ir viņa Valdis G. Priedes Ugunskurs lejā pie stacijas (1972), Ļeščs Gorkija Pēdējos (1967) un Zaļais putniņš Goci tāda paša nosaukuma pasaku lugā (1970).
Ieva Struka
Velga Vīlipa
(04.02.1940–02.04.2018)
Velga Vīlipa piederēja pie aktieriem, kas spilgti iemieso noteiktu laikmeta tipu un pēc tam it kā… pazūd. Piecdesmito gadu beigās, kad māksla un kultūra tikko bija attapusies no Staļina ēras žņaudzošajiem kanoniem, latviešu kino lielākais romantiķis, režisors Leonīds Leimanis uzņēma filmas Nauris (1957) un Šķēps un roze (1959). Tās būtībā bija pasakas par jaunas dzīves iespējamību, kaut arī nav izgaisušas vecās ēnas. Tobrīd vēl pavisam jauniņie galvenie varoņi, aktiermākslas studente Velga Vīlipa un baletdejotājs Haralds Ritenbergs, iemiesoja sapni par jauno, brīvo cilvēku – skaistu, cēlu, pārgalvīgu un – pareizu. Sešdesmitajos gados pēc Konservatorijas Teātra fakultātes beigšanas Velga Vīlipa strādāja Jaunatnes teātrī, taču, mainoties laikam un izpratnei par mākslas patiesību, viņas romantizētais tēls vairs nebija vajadzīgs, un viņas aktrises karjera teātrī tā arī īsti neuzplauka. Velgas Vīlipas tēls un talants saskanēja ar nereālu un dzīvē neiespējamu sievietes ideālu, un Leonīda Leimaņa filmas ir palikušas latviešu kino vēsturē kā šāda noteikta laikmeta radīta sapņa apliecinājums.
Edīte Tišheizere
Antonija Apele
(21.03.1932–24.07.2018)
Latvijas Radio Antonija Apele nostrādāja vairāk kā 40 gadus, iestudējot vairāk nekā 200 darbu. Ilgus gadus strādāja Latvijas Valsts konservatorijas Kultūras un izglītības darbinieku fakultātē, Tautas teātru režisoru nodaļā, masu pasākumu režisoru nodaļā.
Pagājušā gadsimta 70. gados Antonija Apele strādāja Liepājas teātrī, daudziem tālaika jaunajiem aktieriem sniedzot psiholoģiskas tēla veidošanas stundas, liekot meklēt loģiku un cēloņsakarības savu varoņu rīcībā. Par ievadījumu turpmākajā daiļradē viņai varēja pateikties Aina Jaunzeme, kas nospēlēja Gunu izrādē Sudraba šķidrauts (1973), Anda Albuže par Gaivas lomu iestudējumā Uguns azotē (1972), Jānis Kuplais par Vecā lomu uzvedumā Striptīzs akmens sanatorijā (1973).
Antonija Apele regulāri strādāja ar redaktoru, diktoru un komentētāju grupām Latvijas Radio, Latvijas Televīzijā un LNT. Antonija Apele sarakstīja mācību grāmatu Runas māksla. Viņas vadībā tapa radioteātra izrādes bērniem Rasmuss klaidonis, Tims Tālers jeb pārdotie smiekli, Ripo, ripo, kamolīti, Pasaka gaišā dienas laikā, bet pieaugušajiem – Hansa Falladas romāna Dzērājs radiovariants Ulda Pūcīša satricinošā lasījumā. Viņas vadībā tapa radioserīāli ar iemīļotu latviešu aktieru piedalīšanos: Pērtiķēns, Munkitānas teika, Dziedoņi ērkšķu krūmā, radiouzvedumi Sarunas tiesas sēdes priekšvakarā, Robinsona sala, Magelāns, Pjērs un Marija Kirī, Sieviete dzintarā, Augšup pa lejupejošām kāpnēm un citi.
Antonijas Apeles ieguldījums Latvijas teātra mākslā, it īpaši Latvijas radioteātrī, ir izcils. Nepārvērtējams ir viņas darbs runas pedagoģiskajā jomā, gan gatavojot mācību materiālus (grāmatas un publikācijas), gan praktiski daudzu gadu garumā mācot runas mākslu jaunajiem aktieriem, žurnālistiem, sabiedriskajiem darbiniekiem.
Uģis Brikmanis
(02.10.1956–09.08.2018)
Cilvēka dzīve nav tikai sākums un gals, tomēr Uģi Brikmani kā profesionāli gribas atcerēties ar vienu no viņa pirmajiem un viņa pēdējo darbu. Ar izrādi Viesnīca sievietēm 1989. gadā Valmieras teātrī, kura tika spēlēta zālē, ko šodien pazīst kā Mansardu, bet tad bija tikko izveidota, lai Valmierā varētu spēlēt izrādes teātra pārbūves laikā, un viss teātris «dzīvoja» Vaidavas kultūras namā. Trīs O’Nīla, Ž. Kokto un F. Sagānas viencēlieni bija savienoti neparastā kombinācijā un palikuši atmiņā ar nevainojami īstenotu traģikomisko intonāciju, kāda jau arī piemīt visai cilvēka dzīvei. Arī Uģa Brikmaņa aiziešana mūžībā šā gada vasarā mēnesi pēc valsts simtgadei veltīto Dziesmu svētku režijas, bet patiesībā sākot cīņu ar nāvi jau nākamajā dienā pēc tiem, ir milzīgas pretrunas apvienojums – visskaistākais mirklis viņa dzīvē izrādījās uvertīra vistraģiskākajam.
Pa vidu – izrādes Jaunatnes teātrī: V. Gibsona ...kas brīnumu rada (1983), E. Ādamsona Čigānmeitēns Ringla (1985), A. Kronenberga Mazais ganiņš (1987). Kā kamerkora Sindi putnu dārzs režisors viņš veidojis muzikālus iestudējumus – K. Orfa Catulli Carmina (1986) un Raiņa/M. Brauna Daugava (1988). Tomēr īsto dzīves aicinājumu viņš atrada nevis teātrī, bet neskaitāmās lielo koncertu un pasākumu režijās. Tās izrādījās Uģa Brikmaņa ceļš mākslā. Katrā no tām bija gan lieluma elpa, gan dziļi latviska dzīves izjūta un uzmanība pret detaļām, kuras nedrīkstēja neīstenot, jo tikai lietu kārtība veido pareizo notikumu.
Ieva Struka
Ungars Savickis
(24.06.1952–9.10.2018)
«Katrs padarītais darbs dod prieku, ja tas izrādās kādam vajadzīgs.» Tā esot teicis Ungars Savickis. Viss viņa devums mūzikā bija veltīts šim «vajadzīgajam» darbam. Agrīno gadu skološanās vijoļspēlē Emīla Dārziņa skolā, pēc tam Ģederta Ramana un vēlāk Valentīna Utkina Konservatorijas kompozīcijas klasēs, kā arī sadarbība ar kori Sindi putnu dārzs, ansambļiem Eolika un Jumprava atraisīja teātra komponistam nepieciešamo reakcijas ātrumu, lai skaniski reaģētu uz skatuvē notiekošo, un viņa mūzika vienmēr bija asprātīgi trāpīga, kodolīga.
Jau kopš 1975. gada Ungars Savickis aktīvi darbojās Latvijas Radio, sacerēdams mūziku gan audioreklāmām, gan radioteātrim. Viņš radījis mūziku vairāk nekā 200 teātra izrādēm un radioteātra iestudējumiem, kā arī kinofilmām. Izrādes ar komponista mūziku iestudētas Leļļu teātrī, Dailes teātrī, kādreizējā Jaunatnes teātra krievu trupā, kā arī Ventspils, Balvu, Jelgavas tautas teātrī, Rīgas studentu teātrī, Skolēnu pils teātrī Zīļuks un leļļu teātros Tallinā un Kauņā. Viņa jaunākais devums bija mūzika Latvijas Leļļu teātra izrādei Naksitrallīši.
Latvijas Teātra darbinieku savienība
Mārīte Balode
(06.02.1952–25.10.2018)
Mārīte Balode ienāca Latvijas televīzijā pirms 45 gadiem un paliks Latvijas kultūrā kā leģendāra televīzijas žurnāliste. Tieši leģendāra, jo viņa atstāja unikālu mantojumu – vai tie būtu TV žurnāli par mākslu, vai filmas par izcilām Latvijas kultūras personībām – Vizmu Belševicu, Āriju Elksni, Ojāru Vācieti, Veltu Līni, Gunāru Birkertu, Olgu Dreģi, Alvi Hermani un citiem.
Mārīte Balode bija apbrīnojami gaišs, dziļš un iejūtīgs cilvēks. To varu apgalvot, jo viņa bija arī Teātra Vēstneša pirmā galvenā redaktore (1988–1989) un no tiem laikiem ļoti satuvinājos ar viņu. Daudz runājām par mākslu, bet nekad viņas paspārnē netenkojām. Viņai nepatika kritizēt, viņa mācēja cildināt talantu, taču jebkura jūsma par mākslinieku un viņa darbu tika analītiski pamatota. Varbūt tieši tāpēc katrā viņas TV raidījumā vai filmā bija ko klausīties, redzēt un dzīvot līdzi.
Kopš 2012. gada M. Balode bijusi projekta Teātris.zip redaktore. 2011. gadā Mārīte Balode ir saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni par nopelniem Latvijas kultūrā un lielo personīgo ieguldījumu izcilu Latvijas teātra dzīves notikumu dokumentēšanā un saglabāšanā.
Mārīte Balode aizgāja mūžībā ļoti negaidīti. Kaut zinājām, ka ir nopietni slima, tomēr viņa bija tik stipra, radošām idejām pārņemta, ka šķita – vēl daudz kas ir priekšā. Un šī ātrā aiziešana arī ir viņas dzīves stilā: kadrā, teica Mārīte, es nekad nelienu.
Arno Upenieks
(20.03.1933–28.11.2018)
Arno Upenieks ir viens no teātra ilggadējākajiem aktieriem, Nacionālajā teātrī strādājis kopš 1957. gada. Pēdējos gados Arno ir bijis arī viens no teātra aktīvākajiem senioriem, regulāri apmeklējis visus nozīmīgākos teātra pasākumus – gan sezonas atklāšanu, gan Ziemassvētku pēcpusdienu, gan, protams, Skroderdienas Silmačos. Jaunais, visādi apsviedīgais Teātra fakultātes absolvents sevi kā spilgtu raksturotāju pieteica ar Sutkas lomu diplomdarba izrādē Ugunī, kas tika spēlēta uz tagadējā Nacionālā teātra skatuves. Daži mēneši Liepājas teātrī, tad Arno atkal atgriezās Nacionālajā un skatītājus smīdināja kā slinkais kalps ar lielo muti – Krišs izrādē No saldenās pudeles, nabaga Taukšķi biedēdams ar centrifūgu un precībām ar Lavīzi. Azarts un izdoma jaunajam aktierim kabatā nebija jāmeklē. Uztaisīs tik ģīmi un… aiziet. Pārējo paveiks paša humora izjūta, organika un Blaumaņa teksts. Tā aiz viena komiskā personāža sekoja nākamais, un aiz šīm meistarīgi atdarinātajām savā ziņā izkropļoto personību maskām aktiera cilvēciskā būtība aizslēpās aizvien vairāk, līdz šķita – tās saaugušas jau ar viņa seju, tā ka ne noplēst.
Tiesa, Arno aktierisko izteiksmes līdzekļu arsenāls bija visai savdabīgs. Un tas tika ekspluatēts nežēlīgi. Jaunības azarts, prieks atrasties uz skatuves, skatītāju atsaucība uz katru komiskāku izdarību – arī tam bija sava nozīme Arno Upenieka aktiera biogrāfijas veidošanās procesā. Publika, kā teātra praksē saka, ņēma viņu pretī, un viņš reizēm tēlā tā sadullojās, ka gandrīz ar varu bija jāatgriežas dotajos apstākļos. Minēšu tikai dažus no viņa komiskajiem personāžiem: Lauri Alekša Kivi Septiņos brāļos, Poķis Annas Brigaderes Lolitas brīnumputnā, Klarnete Juhana Smūla Mežonīgajā kapteinī Kihnu Jenā, Bonifeiss Džordža Fārkera Kavalieru viltībā.
Un tad režisori Alfreds Jaunušans un Mihails Kublinskis piedāvāja viņam jaunu tikšanos ar Blaumani – atveidot zēnisko izdarību, niķu un stiķu pilno skroderēnu Rūdi 1969. gada iestudējumā, kas kļuva par tādu kā lūzuma punktu viņa skatuviskās eksistences izpratnē. Tas bija jau psiholoģiski daudz dziļāk tverts raksturs, caur kuru varēja jaust arī paša aktiera līdz šim slēpto cilvēcisko «es». Atšķirībā no dublanta Ērika Brītiņa Rūda Arno atveidotais bija tāds zemnieciskāks, smagāks, taču arī ar savā izpratnē noskatītu pilsētnieka švītību. Viņa Rūdim bez visiem zināmās «dricelēšanās» un «izrādīšanās», kā Blaumanis teiktu, bija dotas arī cilvēciski siltas strīpas. Un te nu atklājās, ka Arno arī šīs strīpas var ievibrēties siltos, liriskos toņos. Pēc Rūda viņš jauki atplauka Ištvānā Kādarā (Ferenca Molnāra Lilioms) vai Antonā un Oļģertā (Paula Putniņa Pasaulīt, tu ļaužu ēka un Pie puķēm, kur ģimenei pulcēties) un vēlreiz – Blaumaņa Mikus tēvā Pazudušajā dēlā. Arno Upenieka aktiera maska, gadiem ejot, ir it kā dilusi, kļuvusi caurspīdīgāka, aiz tās arvien jaušamāk iezīmējušās aktiera patiesās sejas līnijas. Tomēr aktiera meistarība visā visumā bija kaldināta īsajām distancēm – epizodēm, kur viņš bija suverēns un pārliecinošs meistars.
Rita Melnace
Pauls Putniņš
(12.11.1937–1.12.2018)
Dramaturgs pēc nodarbošanās. Režisors pēc profesijas. Piebaldzēns pēc izcelsmes. Sabiedrisks darbinieks pēc aicinājuma. Viens no trim populārākajiem un tautā mīlētākajiem dramaturgiem – līdzās Gunāram Priedem un Harijam Gulbim. Viens no trim dramaturgiem, draugiem, kas bija secinājuši, ka pieder trim «P», – tāpat kā Priede un Pēteris Pētersons. Raksta viņi visi padomju laikā, bet tieši viņu veiktais iezīmēja jauno latviešu dramaturģijas periodu pēc Staļina laika un ir te izteikti, te mazāk drosmīgi pretpadomisks, ar to saprotot nevis atklātu disidentismu, bet sistēmas absurda piefiksēšanu un izzobošanu. Laika garam neatbilstoša ir arī viņu romantisma deva un ideālisms. Putniņš kolēģu vidū izceļas ar humora izjūtu, labām novērošanas prasmēm un publicistisku garu, ilgāk nekā citi viņš uzkavējas tai savu lugu varoņu atrašanas teritorijā, ko sauc par laukiem un sadzīves notikumiem, kuros var sastapt ne tikai spilgtus tipāžus, bet arī smelties dzīvu valodu.
Putniņa pirmo lugu uz skatuves uzved Juris Strenga, un tā ir Kā dalīt Zelta dievieti? (1968) Dailes teātrī. Seko Paši pūta, paši dega (1972) Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī, pie zvaigžņu stundas noteikti pieder Ar būdu uz baznīcu (1987) Nacionālajā, pie radošās kulminācijas – incidents ar lugu Uzticības saldā nasta, kas Valentīna Maculēviča režijā Valmieras teātrī (1983) savukārt ir vienīgā aizliegtā izrāde padomju laikā (tāpat kā Priedes Smaržo sēnes – vienīgā aizliegtā luga). To Kultūras ministrijas komisija tā arī neizlaiž rādīšanai, jo Maculēvičs ir vēl vairāk izkāpinājis galvenā varoņa Bērtulsona principialitāti, pārvēršot to absurdā.
Tomēr gluži personiski starp savām mīļākajām lugām no Paula Putniņa plašā darbu klāsta gribu izcelt trīs – Gaidīšanas svētkus, adresētus bērniem, Pie puķēm, kur ģimenei pulcēties, kas, ej nu zini, arī ir adresēta bērniem, tikai jau pieaugušiem (un bērnu plašajā Putniņa dzimtā Reinkaļvos ap viņu ir bijis daudz!), Naktssargs un veļas mazgātāja, tajā ierakstītās smeldzes dēļ. Un, protams, Pusdūša, viena no labākajām latviešu komēdijām.
Tikpat personīgi gribu piebilst, ka Pauls Putniņš bija cīnītājs, arī man ir sanācis iesaistīties asos strīdos gan par dramaturģijas valodu, gan latviešu lugu vietu uz latviešu teātru skatuvēm, tomēr ceru, ka grūtajā dzīves beigu posmā, sekojot līdzi notikumiem latviešu teātrī no malas, viņš redzēja, ka viņa ideāli, mazliet citā formā, bet piepildās – latviešu tekstu uz latviešu skatuves netrūkst.
Ieva Struka