Nēsāt uz muguras koka stādu
Eimunts Nekrošus (1952–2018)
Pavisam nesen sakarā ar kādu latviešu filmu projektu man bija vajadzība gandrīz vai ar varu pamodināt apziņā 90. gadus raksturojošas atmiņas. Un tad, salīdzinot daudzus svarīgus, daļēji svarīgus un nenozīmīgus notikumus mans «atmiņas dators» atvēra lielu, būtisku un neatkārtojamu failu (komplektu) Braucieni uz Viļņu – uz Nekrošus izrādēm.
Racionāli domājot, es nesaprotu plaši lietotu hiperbolu «mežonīgie 90. gadi». Man liekas, tie daudz vairāk bija dīgšanas gadi. Viss apkārt dīga, veidojās, pieteica sevi, grāva nepieņemamo, auga pāri un sintezējās ar radniecīgo. Kad mēs kopā ar Baibu Tjarvi, Zani Kreicbergu un citiem neprāšiem sākām Jaunā teātra institūta nozīmīgāko darbu – festivālu Homo Novus, mēs galvenokārt redzējām teātra iedzīvotāju duālajā pasaulē pavisam jaunus cilvēkus – jaunus teātra spēlētājus un jaunus teātra skatītājus. Mēs jau arī diedzējām, kopš Daugavpils pirmā Homo Novus festivāla mēs diedzējām jauno teātri Latvijā.
Mūsu pirmie sirojumi jaunā teātra meklējumos bija kaimiņu teritorijās un tautās – igauņi, somi, krievi un lietuvieši. Lietuva bija vilinoša zeme teātra iekarojumu ziņā. Pirmā Homo Novus izcilības balva tika tagad jau respektablam Lietuvas teātra un kino grandam Ignam Jonīnam.
Bet Lietuvā bija arī Eimunts Lielais. Tas nebija kaut kāds viens Viļņas teātris ar talantīgu režisoru priekšgalā. Nekrošus teātris vienmēr bija kā kontinents. Uz to vajadzēja braukt kā ar karavelām uz Ameriku. Tajā kontinentā dzīvoja citādi ļaudis, un viņi to darīja pilnībā pēc saviem likumiem. Viņu savstarpējā izpausme satricināja, domājot par savu, pašmāju, citādu izpausmes paradigmu kļuva nepanesami šauri un grūtsirdīgi. Nekrošus teātra kontinentā tu varēji ieraudzīt tēlus, cilvēkus, lietas, kuras tu tā kā pazīsti, bet pavisam citādus. Fotoaparāts, lēca, koks, pagales, zupas katls, putna spalva, krēsls. Viss bija citādāks. Un tēli...
Tagad es varu būt lepns, ka mūsu festivāla komanda atveda uz Rīgu trīs milzīgas Nekrošus izrādes – Šekspīra Hamletu , Otello un pavisam neatkārtojamos, brīnišķīgos Donelaiša Gadalaikus. Neslēpšu, ka katru reizi, izvēloties Nekrošus izrādi, mūsu Homo Novus komandā bija garas diskusijas par atbilstību festivāla galvenajai tēmai – «jaunais teātris».
Man liekas, ka Nekrošus Lietuvā kļuva par klasiķi jau pēc trešās, varbūt ceturtās izrādes. Bet ne tikai Lietuvā. Mums bija svarīgi parādīt šo kontinetu pārmaiņu procesos. Es atceros, kā mēs sēdējām Nekrošus teātrim Meno Fortas tikko iedalītajās telpās vecajā Viļņas kvartālā un saskaņojām līgumu ar Eimuntu un viņa producenti. Es jau biju aizsitis iespēju rādīt Hamletu uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, man tas likās izaicinoši un skaisti. Bet Eimuntam nebija nekādu emociju par šo izrādīšanas iespēju. Viņš tieši tāpat izturētos, ja mēs piedāvātu to rādīt kādā Rīgas sporta pilī. Telpa ir telpa. Izmērs un tehniskās iespējas. Operas grīdu mēs dabūjām pārkrāsot naktī pirms viesizrādes, man liekas, ka 11. aprīlī, jo tā par vienu pelēkā toņa gradāciju neatbilda oriģināla scenogrāfijai Viļņā. Protams, tās visas bija tikai menedžmenta detaļas. Mums galvenais notikums bija pats Hamlets un viņa tēvs Nekrošus izrādē. Šis dīvainais, pat neveiklais puika, kaut kāds lietuviešu rokgrupas dziedātājs. Un kā nevienā citā Hamletā tik nozīmīgais mirušā tēva rēgs, kurš – kā visās Austrumeiropas Asinszemēs (lietojot Timotija Snaidera grāmatas virsrakstu) – nāk mocīt, sist un mudināt uz atriebību savus liktenim pie-pamestos dēlus.
Arī Donelaiša Gadalaiki bija pārmaiņas izrāde. Viļņas draugi mūs brīdināja, ka neviens nezina, kas tur sanāks, vai sanāks un kas tas būs. Kad mēs to atvedām uz Rīgu, es sēdēju Dailes teātrī laimīgs un priecīgs kā bērns, jo uz milzīgās , skopi dizainētās skatuves plūda bildes, vienkāršas izdarības un robustas cilvēku attiecības kā vecu lauku māju bēniņos glabātu senu lietu smaržas. Man tā izrāde bija kā kinofilma, kā Pjera Paolo Pazolīni vēsturiskās kinoreminiscences ar brīnišķīgām, mūsdienu realitātē neiespējamām ļaužu sejām.
Nekrošus radīja savu aktiera izteiksmes veidu, un tā nav tikai skola, tā ir tēlu «dzemdēšanas» tehnika. Viņš katru savu izrādi radīja kā absolūti negaidītu senas un pat arhetipiskas skatītāja pieredzes apvēršanu. Nu, piemēram, es nekad neesmu nēsājis koka stādu somā uz muguras, bet redzot tā darām Makbetā, man uzreiz kļūst skaidrs dzīves izmisums. Viņš radīja teātra izrādes notikuma īpatsvaru kā katra skatītāja visdziļāko un personiskāko satricinājumu. Par tādu pieredzi grūti runāt, analizēt un definēt, bet viegli atcerēties un redzēt bildēs.
Raudimis, raudimis, šis vakariņis…
Tā rakstīja Uldis Pūcītis, Ojāram Vācietim aizejot. Tā jau sanāk, ka mēs izjūtam sevi kā garīgi radinieki mākslas grandiem – dzejniekiem, režisoriem. Un savā izvēlētajā ceļā izjūtam viņu klātbūtni kā piemēru atdevīgai kalpošanai savam aicinājumam, lai varētu saukt sevi par mākslinieku. Mēs viņus kā iedvesmas avotus turam cieņā, saucam sevi par skolniekiem – laikabiedriem tiem mākslas klimata uzturētājiem, ar kuriem ejam gan vienu mākslas ceļu, gan attālināti apbrīnojam citā mākslas valodā runājošos.
Kā svētceļnieki savā laikā, gan iesācēju statusā esot, gan pirmās uzslavas baudījuši, traucāmies skatīties lielo lietuvieti. Saskare ar tāda mēroga fantāzijas lidojumiem, ar dzīves redzējuma mērogiem, lika sapurināties, pārrevidēt savas personas varēšanas amplitūdu, atzīties sev, ka ikdienas pelēkā ierastība, iedzimtā slinkuma spilvens nav savienojami ar radošuma garu, bez kura tava nodarbe ir tikai «rāma, rāma panorāma».
Kā viņš to…? No kurienes..?! Kur robežas cilvēka radošumam? – Tādas jaunības maksimālismam piemītošas pārdomas skan piepacelti un patētiski, bet tās bija patiesas. Spēja sajūsmināties ģenerē spēju pilnveidoties, rada iedvesmu, kas liek mirdzēt taviem profesionālajiem ieročiem.
Iznākot no viņa izrādēm un kāpjot autobusā, radās tāds klusējošs, tremolīgs stāvoklis. Katrs no mums centās saglabāt izrādes pēcgaršu un paildzināt klātbūtni uz tās planētas, uz kuras šovakar uz dažām stundām bij piezemējies. Tad nāk sarunas, brīnīšanās, nesapratne, atklājumi, tēlu un zīmju atšifrēšana, viedokļu salīdzināšana…
Mēs atgriezāmies savā pasaulē, kur mums ar laiku atnāca savs «metr» – Kroders – personība, cilvēks, režisors ar sava psiholoģiskā teātra dziļumu, dzīves un cilvēka pētītāja lielumu. Viņiem – lietuvietim un latvietim – katram savs ceļš, katram savas debesis, sava neparastība un neprognozējamība. Abi – gara bruņinieki, kurus vieno griba kalpot savam aicinājumam – pētīt, meklēt, apšaubīt, provocēt… Ar vienu no viņiem bij laime iet soli solī, ar otru nekad neesmu runājies, vien izjutis klusuma kultu, kāds valdīja aktieru pusē starpbrīdī, tiekoties ar lietuviešu draugiem. No viņiem arī stāsti par mēģinājuma procesa līkločiem – mokošiem meklējumiem un atklājumiem, par viņa kā cilvēka spēku un vājumu. Un rodas leģendas…
Aktieriem patīk izpušķot faktus, apaudzēt ar detaļām. Mums vajag leģendas, tās atgādina un pauž cieņu pret saviem gara milžiem, saviem līderiem, no kuriem esam cēlušies, smēlušies un šo to paveikuši savā mākslinieka ceļā. Leģendas iedvesmo.
Un nerast atbildes uz visiem jautājumiem
Neaizmirstamu mirkļu ir daudz – izgāztās durvis milzīgajam Baltijas namam Pēterburgā, kad tur vēlējās iekļūt Nekrošus mākslas cienītāji uz Mazajām traģēdijām. Aļģirda Latena un Vlada Bagdona saspēle Mocarta un Saljeri lomās, flīģelis, kas skan klusumā, Saljeri kāja kā instrumentm, uz kura spēlē ģēnijs. Individuāli un kolektīvi svētceļojumi uz izrādēm Viļņā, Trīs māsu pirmizrāde, kuru apmeklējām divatā ar kursabiedreni Ilzi Matisoni, nakšņojot pie aktrises Birutes Marcinkevičutes, sēdējām pārpildītā Krievu teātra pēdējā rindā, rīdamas asaras fināla skatā, kad visas trīs māsas lec iekšā un ārā bērza pagaļu akā. Un šī pati izrāde, redzēta jau no priekšējām rindām, braucot kopā ar pasniedzējām Silviju Radzobi, Valdu Čakari un visu kursu. Kursa vārdā Nekrošum dāvātā krūzīte ar neaizmirstulēm. Un noteikti deja Otello, kur kādā mirklī starp Egles Špokaites Dezdemonu un Vlada Bagdona Otello parādījās zobens. Domāju, ka tā ir vienīgā reize manā skatītājas pieredzē, kad es iekliedzos izrādes laikā. Vismaz tā es šo sajūtu atceros. Kaut kas trausls un īsts tūlīt ies bojā.
Tās, protams, ir impresijas. Ja racionāli jānoformulē, kas tad mani tik ļoti saistīja Nekrošus izrādēs, tad – pirmā apzinātā, īstā un izcilā pieredze klātienē, ne televīzijas ierakstos, ka teātris ir kas vairāk par realitātes ticamu attēlošanu un attiecību risināšanu. Metaforu daudzslāņainība, noslēpuma un bezgalības taustāma klātbūtne, jaunas realitātes radīšana. Izrādes, par kurām var domāt visu mūžu un nerast atbildes uz visiem jautājumiem.