Jaunas teātra metavalodas meklējumos

Nav noslēpums, ka teātrī prakse skrien soli pa priekšu teorijai. Proti, vispirms rodas kāda parādība, paņēmiens, metode vai tamlīdzīgi, un pēc tam tiek dots vārds, kas ar laiku, nostiprinoties lietojumā, iegūst jēdzienisku nozīmi. Nozīmes, protams, var būt mainīgs lielums, atkarībā no konteksta, lietojuma kultūrtelpas, kopienas vienošanās un valodas. Atceros, kā savulaik mocījos, mēģinot latviski tulkot konferences nosaukumu kādam Valsts kultūrkapitāla konkursa pieteikumam, kur atslēgvārds bija immersion saistībā ar operu. Toreiz paliku pie «līdzpārdzīvojuma», kas joprojām liekas precīzākais kontekstuālais tulkojums. Mazās valstīs un valodās jēdzieni un jauni termini nereti tiek aizgūti no kādas lielākas valodas. Diezgan droši var apgalvot, ka 21. gadsimta otrajā desmitgadē laikmetīgā teātra terminoloģijā tāpat kā citās humanitārajās zinātnēs lingua franca drīzāk ir angļu nekā jebkura cita valoda, par spīti tam, ka teātra tradīcija, metodes un līdz šim lietotie termini nākuši gan no franču, gan vācu un krievu valodas. Attīstoties jaunām teātra radīšanas un rādīšanas metodēm, arvien aktuālāks kļūst jautājums par terminoloģijas bāzes papildināšanu arī latviešu valodā, lai teātra procesu analītiskais diskurss veidotos pilnvērtīgs un visaptverošs, sasniedzot pēc iespējas plašāku auditoriju, taču pirmām kārtām ļautu bez pārpratumiem komunicēt nozarē strādājošajiem teorētiķiem un praktiķiem. 

Tradicionāla metode šauras nozares terminoloģijas bāzes fiksēšanai ir skaidrojošās vārdnīcas veidošana. Mūsdienās visdrīzāk runa ir par datubāzi, kurā tiek apkopots un regulāri papildināts nozarē lietoto un jaunieviesto terminu krājums. Tieši tādu ceļu izvēlējusies Igaunija, kurā jau kopš 2017. gada sešu cilvēku sastāvā strādā darba grupas, kuras uzdevums ir apkopot teātra terminus igauņu valodā. Darba grupas mērķis ir analizēt Igaunijas teātra pētniecībā un studijās lietotos terminus, veicināt esošu, bet maz izmantotu vārdu lietošanu un veidot apvienotu terminu glosāriju. Runa ir par definīciju veidošanu dažādiem ar teātri saistītiem terminiem. Veidojamais «produkts» ir publiski pieejams tiešsaistes resurss, kuru uztur Igaunijas Teātra aģentūra. Ik gadu darba grupa saņem nelielu finansiālu atbalstu no Igaunijas Izglītības un pētniecības ministrijas terminoloģijas programmas, kuru koordinē Igauņu valodas institūts. Tallinas universitātes Teātra studiju profesore un Tartu universitātes emeritētā profesore Lūle Epnere (Luule Epner) stāsta, ka darba grupas atspēriena punkts ir Igauņu valodas institūta vispārējie noteikumi par terminoloģijas veidošanu, kas pieejami institūta vietnē Sõnaveeb (https://sonaveeb.ee/?lang=en) un paredz, ka katram ierakstam jāsatur termina definīcija angļu un igauņu valodā, kā arī piemēri angļu un igauņu valodā, iekļaujot atsauces uz avotu. Teātra terminoloģijas datubāze pašreizējā stadijā igauņu valodā pieejama, meklējot caur Igaunijas Teātra aģentūras mājaslapu šeit: https://teater.ee/teater_eestis/teatriterminoloogia. 

Lietuvā turpretī pašlaik teātra terminoloģijas vārdnīcas pagaidām vēl nav, taču tapšanas procesā ir veseli divi izdevumi. Lietuvas skatuves mākslu kritiķu asociācijas vadītāja Kristīna Steiblīte (Kristina Steiblyte) kopā ar kolēģiem no asociācijas veido teātra vārdnīcu tiešsaistē, kas būs pieejama elektroniski, savukārt līdzīgu izdevumu drukātā formā veido Lietuvas Kultūras pētniecības institūts. Tiesa gan, pandēmijas dēļ darbi pie šā projekta uz kādu laiku esot apstājušies. Taču agrāk vai vēlāk lietuviešiem tātad būs vismaz divi izdevumi, tieši saistīti ar laikmetīgā teātra terminoloģiju.

Visticamāk, mūsdienās ikvienam parocīgāks būtu digitāls instruments, kuru turklāt var papildināt procesā. Drukāto izdevumu aktuālais mūžs, ja vien tā nav daiļliteratūra vai mākslas grāmatas, bet kaut kas ar tagadnes procesiem saistīts, ir labākajā gadījumā pieci gadi. Turklāt virtuālā formātā iespējams papildināt vienu un to pašu terminu ar dažādiem piemēriem vai laika gaitā ieviestām un aprobētām dažādām nozīmēm. Terminu bāzes veidošanas process nav viegls un nav arī bez grūtībām. Baltijas kaimiņvalstīs viena no abu aptaujāto teātra pētnieču minētajām problēmām ir grūtības adekvātu, atbilstošu terminu atrašanā dažādām laikmetīgā teātra parādībām. 

Lūle Epnere min vienu no klasiskākajiem piemēriem, par kuru joprojām nereti tiek lauzti šķēpi arī starp angļu un franču valodām, proti, terminu «performance». Darba grupā, cenšoties izstrādāt definīciju, tiek diskutēts par jēdziena robežām un ar to apzīmēto parādību saturu, kas ne vienmēr ir skaidrs. Igauniski ir vārds etenduskunst, kas visai vispārīgi apzīmē laikmetīgo performances žanru. Angliski teātra un performances jēdziens tiek nošķirts, bet igauniski šis nošķīrums esot neskaidrs. Tikpat izplūduši jēdzieni igauņu valodā esot «vizuālais teātris», «imersīvais teātris», koprade (devising) utt. 

Lietuvieši tādus terminus kā site-specific, peformance art un devised theatre pat netulkojot, pagaidām lietojot aizguvumus, jo tos vismaz visi saprot vienādi. Kristīne Steiblīte saka: «Lietuviešu valoda teātra jomā ir diezgan metaforiska, tādēļ saskaramies ar grūtībām, mēģinot nofiksēt kādu konkrētu terminu, lai tas nebūtu tikai kāda autora trāpīgi lietota metafora. Tāpat būtiski ir domāt, ko darīt ar aizguvumiem no svešvalodām, kurās es un mani kolēģi lasām. Neviļus vai tīšām aizgūstam terminus no angļu, krievu, franču un vācu valodas, tāpēc allaž rodas dažādi pārpratumi, mēģinot definēt vienu un to pašu lietu ar dažādiem terminiem.»

Teātris attīstās procesā, un par to ir jādomā, jārunā un jāraksta kā par procesu, pamazām būvējot valodas instrumentāriju

Latviešu valodā arī teātra jaunvārdi iedzīvojas lēnām, taču nupat jau tādi jēdzieni kā «koprade» vai «īpašvietas teātris» vismaz teātra zinātnieku lokā neraisa neticīgu uzacs pacelšanos, sak, vai maz tāds vārds ir. Taču esam pašā ceļa sākumā, turklāt, tāpat kā citas mazās valodas, nepārtraukti svārstāmies starp vieglāko ceļu – lietot starptautiski pazīstamus apzīmējumus, tos netulkojot, vai tomēr mēģināt darināt nozīmes un satura ziņā analogus latviešu vārdus, kas, protams, var būt gan veiksmīgi, gan neveiksmīgi.

Igauņi pēc iespējas mēģina neaizgūt jēdzienus no svešvalodām. Tomēr, ja termins jau iegājies lietojumā, neesot jēgas ar varu to «igauniskot». Taču te ir runa par atsevišķiem konkrētiem terminiem, piemēram «dokumentālais teātris» (documentaalteater), «multimediāls iestudējums» (multimeedialavastus), starpkultūru teātris (interkultuuriline teater). Radot jaunus jēdzienus, tomēr primāri tiek domāts par igauņu terminiem. Tā darināts «līdzdalības teātris» (kaasamisteater), pastaigizrāde (rännaklavastus) un vēl citi termini. Teātra profesionāļi, sevišķi kritiķi un pētnieki, tos arī aktīvi lieto savās publikācijās. 

Lietuviešu kritiķi ironizē, ka parasti, kad parādās adekvāts termins lietuviešu valodā, aizgūtais jau tiek lietots kā pašsaprotams un jaunais šķiet lieks, tādēļ lielākoties sabiedrība, tostarp arī plašāks teātra profesionāļu loks, jaundarinājumu nepieņem. Tajā pašā laikā gadoties kuriozi, kad valodas redaktori pirms rakstu publicēšanas piedāvājot kādu terminu ekvivalentus lietuviešu valodā, kuri ir vairāk asprātīgi, nekā atbilst būtībai. Skatuves mākslu kritiķu asociācija savam projektam speciāli piesaistījusi arī lingvistu, lai efektīvāk rastu viegli lietojamus un viennozīmīgi saprotamus terminus lietuviešu valodā. 

Valoda ir dzīvs organisms, un tā attīstās lietojumā. Atcerēsimies, kā kādreiz vīpsnājām par «zīmolu» vai «mēstuli». Tagad padzīvojušiem radiniekiem jāskaidro, ko nozīmē «banot» (no «to ban» – nobloķēt, piem., sociālajos tīklos), kas, protams, ir soctīklu žargons, nevis termins, tomēr ikdienas lietojumā gana iegājies, lai būtu pašsaprotams. Teātris tieši tāpat – attīstās procesā, un par to ir jādomā, jārunā un jāraksta kā par procesu, pamazām būvējot adekvātu valodas instrumentāriju un tiecoties pēc skaidrības jēdzienos. Protams, gluži tāpat kā ikdienas autobraucējam būs sveši servisa meistaru lietotie termini, arī teātra skatītājs ne vienmēr spēs pieņemt un saprast «īpašvietas teātri» vai «kopradi», lai gan šie konkrētie, iespējams, nav spilgtākie piemēri. Aktieri, piemēram, joprojām nereti brīnās, kas par zvēru ir «postdramatiskais teātris» – Hansa Tīsa Lēmana savulaik radītais termins, kuram 2019. gadā apritēja trīsdesmit gadu. Liekas, ļoti vērtīgi būtu paplašināt diskusijas ar teātra praktiķiem. Jo nereti arī režisoru, scenogrāfu, gaismu mākslinieku, horeogrāfu un citu skatuves mākslas profesionāļu leksikā nostiprinājušies jēdzieni, kurus būtu vērts apsvērt pārvērst stingros terminos vai tieši pretēji – aizstāt ar kaut ko labskanīgāku, atbilstošāku būtībai. Igaunijas pieredzē šādas tikšanās starp pieminēto darba grupu un teātra veidotājiem ir notikušas, sevišķi leļļu teātra kontekstā, kur vairāki ieteikumi ņemti vērā un iestrādāti topošajā vārdnīcā. Tāpat arī uz sarunu aicināti scenogrāfi, kuri telpas aspektā nodarbojas ar kaut ko vairāk nekā skatuves noformējumu, «vizuālo dramaturģiju», ja atkal piesaucam Lēmanu. Šobrīd ir visas iespējas būvēt jauno teātra metavalodu arī latviski, vienlaikus saliedējot teātra teorētiķu un praktiķu, un vispār kultūras profesionāļu kopienu.

Tēma sagatavota Latvijas Republikas Kultūras ministrijas finansētā pētniecības projekta Kultūras kapitāls kā resurss Latvijas ilgtspējīgai attīstībai ietvaros. Projekta numurs: VPP-KM-LKRVA-2020/1-0003