«Contemporary dance»: laikmetīgs vai mūsdienīgs

Dejas nozares profesionāļi 2007. gadā vienojās, ka ir nepieciešams skaidrāk iezīmēt robežas starp to deju, kas arvien straujāk attīstījās pēc laikmetīgās mākslas principiem, un visnotaļ plašo amatieru dejas mākslas kustību (tostarp šova deju un ielu dejām). Profesionāļu vidē konsekventi lietojot jēdzienu «laikmetīgā deja», šķiet, kā tās sinonīmi netiek lietoti apzīmējumi «mūsdienu» vai «modernā deja». Taču jēdziens «laikmetīgs» ietver noteiktas mākslinieciskās kvalitātes un tāpēc ir gana iekārojams arī citos dejas žanros. Kādā diskusijā izskanējis pat tāds vārdu savienojums kā «laikmetīgā skatuviskā tautas deja». Lai gan savā patiesajā būtībā laikmetīgā deja (tāpat kā laikmetīgā māksla vispār) tiecas būt arvien atvērtāka un iekļaujošāka, profesionāļu vidū nereti pavīd arī bažas par to, kā nosargāt profesionalitātes kritērijus. Kad 1999. gadā Olgas Žitluhinas iniciatīvas rezultātā tika radīta izglītības programma laikmetīgās mākslas izpildītājiem un horeogrāfiem, viens no svarīgākajiem mērķiem bija dot iespēju iegūt izglītību savas trupas dejotājiem un līdz ar to – laikmetīgajai dejai sasniegt profesionālas mākslas statusu. Jāpiebilst, ka gadsimtu mijā un jaunās tūkstošgades sākumā ar laikmetīgo deju praktiski bija saistāmas tikai Olgas Žitluhinas dejas kompānijas aktivitātes.

Aizvadīto divdesmit gadu laikā LKA programmu nu jau absolvējuši daudzi desmiti jauno mākslinieku, kuri strādā visos dejas žanros, un pat skatuvisko tautas deju studijās un kolektīvos tiek strādāts ar laikmetīgās dejas tehnikām, nemaz nerunājot par mūsdienu deju studijām, kas bērniem un jauniešiem piedāvā visplašāko deju žanru un stilu pamatprasmes. Arī baleta repertuārā savulaik bija viena īsta laikmetīgās dejas izrāde (Aplam), kā arī tapuši vairāki laikmetīgie baleti (Bīstamie sakari, Smilšu vīrs, Pērs Gints u. c.)

Šajā žurnāla numurā Tēmas lappusēs tiek piedāvāts fragments no profesionāļu diskusijas Cik laikmetīga ir laikmetīgā deja Latvijā, kas norisinājās 2021. gada 20. aprīlī tiešsaistē Zoom platformā sarunu cikla Kas ir kas dejā? ietvaros. Sarunā piedalījās Kristīne Brīniņa, Dita Jonīte, Valts Miķelsons, Krišjānis Sants un Olga Žitluhina, moderatores Agnese Bordjukova un Lāsma Goba.

Agnese Bordjukova. Vēlos aicināt sarunas dalībniekus iepazīstināt ar sevi.
Olga Žitluhina. Esmu dejotāja, horeogrāfe. Man ir 61 gads, 58 kilogrami, trenējos katru dienu. Mēģinu celties ar sauli. Pēdējā laikā neizdodas, jo dzīvoju Rīgā. Kas ir laikmetīgā deja, es nezinu. Iespējams, nezinu arī, ko es šeit daru, bet paldies, ka uzaicinājāt.

Agnese. Olga ir aizsācēja ļoti daudziem procesiem Latvijas dejā, ko šobrīd dēvējam par laikmetīgo deju. Laikā, kad Olga tikai sāka savu darbību, to dēvēja par moderno deju. Olga Žitluhina ir dibinājusi Olgas Žitluhinas modernās dejas trupu, kas vēlāk izauga par Olgas Žitluhinas dejas kompāniju. 1999. gadā dibinājusi dejas programmu Latvijas Kultūras akadēmijā Modernās dejas horeogrāfija, ko patlaban sauc Laikmetīgās dejas māksla. 1998. gadā Olga sāka veidot skatuves mākslas vakarus, kas vēlāk pārauga laikmetīgās dejas festivālā Laiks dejot.

Olga. Iesāku arī Dejas dienu tradīciju.

Agnese. Īsāk sākot, lielākajai daļai dejas procesu, ko uzskatām par laikmetīgās dejas aizsākumiem Latvijā, iniciatore un īstenotāja ir bijusi Olga. 

Krišjānis Sants. Esmu bijušais Olgas students Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas mākslas programmā. Kopš 2016. gada darbojos apvienībā IevaKrish un visus darbus veidoju kopā ar savu partneri Ievu Gaurilčikaiti-Santu. Esmu horeogrāfs, arī scenogrāfs, dejotājs un izpildītājs. Četrus gadus esmu studējis Briselē, kur arī veidojusies mana izpratne par laikmetīgo vai nelaikmetīgo, moderno un postmoderno. Piemēram, patlaban es atrodos Lietuvā, kur nupat ierados no Vācijas. Tur strādāju kopā ar horeogrāfiem no Norvēģijas un Japānas, kas pamatā dzīvo Beļģijā.

Kristīne Brīniņa. Esmu kustību māksliniece, horeogrāfe, dejotāja. Aizvadītos sešus gadus dzīvoju mežā, Cīravā. Vairāk darbojos Kurzemē.

Dita Jonīte. Īsumā sevi definēju kā teātra un dejas kritiķi. Ja Krišjānis minēja, ka ir Olgas skolnieks, es varu teikt, ka esmu Olgas pētniece un vērotāja. Biežāk uz deju skatos kā uz teātra notikumu, bet jēdzienu «laikmetīgais» vislabāk esmu iepazinusi, saskaroties tieši ar laikmetīgo deju.

Agnese. Dita 2020. gadā pabeidza Latvijas laikmetīgajai dejai nozīmīgu darbu – Laikmetīgās dejas hroniku, kas ir daļa no izdevuma Neatkarības laika teātris. Hronika. Tajā hronoloģiski apkopoti Latvijā no 1996. līdz 2020. gadam tapušie laikmetīgās dejas notikumi. Šī ir pirmā vēstures liecība, kurā šeit tapušie darbi fiksēti vienkopus.

Valts Miķelsons. Šajā reizē izvēlēšos sevi dēvēt par mākslas kritiķi. Tostarp esmu apmeklējis arī daudzas laikmetīgās dejas izrādes. Pamatdarbs man ir Zuzeum mākslas centrā. Iepriekš esmu bijis kurators vairākām izstādēm Mūkusalas mākslas salonā un dažām ārpus tā. Tomēr daudz būtiskāk ir tas, ka jau diezgan ilgu laiku cenšos apmeklēt lielāko daļu mākslas izstāžu Rīgā un arī izstādes ārpus Latvijas. 

Lāsma Goba. Lai turpinātu sarunu, šajā vietā es vēlētos lūgt Valtu pastāstīt par to, kā uz jēdzienu «laikmetīgs» iespējams paskatīties caur vizuālās mākslas prizmu.
Valts. Svarīgi atzīmēt, ka vizuālās mākslas jomā nav šaubu – Latvijā laikmetīgā māksla eksistē. Lai gan šis vārds reizēm tiek lietots nekonsekventi un tiek attiecināts arī uz lietām, kas īsti nav laikmetīgas. Neskatoties uz to, notiek procesi, kas ir samērojami ar mākslas dzīvi Eiropā. Būtiski atzīmēt, ka laikmetīgā māksla ir nevis tas viss, kas notiek šodien, bet tā ir parādība, kas ir pastāvējusi (protams, versijas ir dažādas) jau vismaz 50 gadu. Līdz ar to patlaban vārds «laikmetīgs» jau kaut kādā mērā ir novecojis. Tā notika arī ar «moderno mākslu», kas pastāvēja un bija aktuāla pirms teju vai simts gadiem. Svarīgi uzsvērt, ka laikmetīgā māksla ir daļa no tradīcijas. Lai gan tam, ko šodien redzam izstāžu zālēs, šķietami nav burtiska sakara ar renesansi vai akadēmismu, daudzas lietas kļūst saprotamas, ja šo iepriekšējo tradīciju zinām.

Lāsma. Kristīn, kā tu izproti laikmetīguma jēdzienu tieši dejas mākslā?
Kristīne. Domājot par laikmetīgumu, domāju par laikmetu, konkrēti par šo laiku. Jo vairāk es darbojos nozarē, jo vairāk aptveru, ka robežas ir atkarīgas no šī brīža pārdzīvojuma un pieredzes. No tā, kas mani visvairāk uzrunā – vai uz ko es kā Kristīne reaģēju. Piemēram, ja iztēlojos RIXC galeriju un Rasu Šmiti, kas strādā ar zinātniekiem, ievācot datus par mežu un kokiem, es pilnībā spēju to pieskaitīt laikmetīgajai mākslai. Savukārt, guļot mežā un praktizējot savu kustību, jūtos neveikli tajā brīdī, kad man jāsaka, ka es kā laikmetīgās dejas dejotāja atrodos mežā un tur guļu. Konstatēju, ka pēdējā laikā vienkārši izvairos no šā vārda lietošanas, jo tas mani atsvešina no vienkāršās, cilvēciskās eksistences formas, kuru meklēju savos darbos. Redzu, ka Olga piekrītoši māj ar galvu. Diezin vai viņa, kad veido savu #pijamadancepractice, domā, ka viņa tajā brīdī rada laikmetīgo mākslu. Viņa drīzāk vadās pēc kāda iekšēja impulsa. Tāpēc ir tik brīnišķīgi, ka ir tādi kā Valts, kas iezīmē teritorijas un palīdz saprast, kurp šis virziens, ko mēs kopā kā indivīdi izvēlamies, iet un kādas robežas tas sevī veido vai neveido. Es vienkārši apzinos, ka laikmetīgā deja ir virziens, kuram es piederu, bet par kuru es aizvien mazāk domāju un definēju. Man daudz interesantāk ir domāt un definēt, kas ir deja. Un katru dienu atklāt, kas vēl var būt deja. Ne velti mēs arvien biežāk sevi definējam kā kustību māksliniekus, jo kustību valoda ir mazliet citāda nekā deju soļi (konkrētā horeogrāfijā). Skatoties laikmetīgās dejas izrādi, var pieredzēt cita veida cilvēka eksistences formas vai tēmas slāņus. Var redzēt, ka kustību valoda ir izpētīta. Laiks, kādā top darbs, ir pilnīgi cits. Būtisks ir mērķis, motivācija un pētījums. Tiek domāts, kur es to rādīšu un kas ir mana mērķauditorija. Pēc tam attiecīgi tiek meklēta darba forma atkarībā no tā, kur ir dejas definīcijas robežas. Te man patīk atsauce uz Valta teikto, ka laikmetīgā deja pārslāņojas un aprij dažādus paņēmienus un prakses. Es esmu horeogrāfe, bet es gribu apgūt vēl arī citus rīkus, ar kuru palīdzību veidot darbu. Tāpat būtiski ir sociālie un sociālpolitiskie aspekti. Atbilde, reakcija – viss, kas attiecas uz situāciju un reaģēšanu, veidojot sarunu un pieredzi ar skatītāju kopīgi. Kas ir kustību valoda? Arī tas, ko mēs sagaidām, kad runājam par deju. Laikmetīgās dejas darbos var pieredzēt dažādus skatījumus par to, kas vispār ir ķermenis, cik daudz tas spēj kustēties, kurā brīdī tas vispār vēlas veikt kustību un kāpēc tā ir vajadzīga.

Lāsma. Kāds ir Krišjāņa skatījums uz laikmetīgumu, ņemot vērā arī starptautisko pieredzi?
Krišjānis. Kristīne jau minēja, ka, veidojot savus darbus, viņa nevis domā «es nu būšu laikmetīga», bet gan izveido darbu, un darbs tad arī definē to, kas ir laikmetīgs. Tajā pašā laikā gribas uz terminu paskatīties pragmatiski – ka tam ir nepieciešamība būt un tas arī tiek lietots pēc nepieciešamības. Es pats šo terminu lietoju, kad man ir vajadzība uzstādīt robežas vai sevi nodalīt no kaut kā. Interesanti, ka to biežāk lietoju Latvijā un Austrumeiropā, bet praktiski nemaz nelietoju Rietumeiropā. Atminos, ka Briselē, kur mācījos, ikdienas sarunā netika lietots contemporary dance. Kad tiek runāts par deju, saka «deja» (dance). Protams, tur ir vēsturiski iemesli tam, kāpēc Briselē ir vienkārši deja. Ielas deju viņi specifiski sauc par street dance un baletu par baletu, bet Briseles operas namā 20. gadsimta otrajā pusē darbojās Bežāra kompānija (Maurice Bèjart, Ballet XXe Siècle), kas vairs nebija gluži balets. Pēc tam, kad tie pārcēlās uz Šveici, viņu vietā nāca Rosas, kas sevi pozicionē kā laikmetīgo deju. Līdz ar to par galveno rezidējošo kompāniju operas namā kļuva laikmetīgās dejas kompānija. Tāpēc turpināt lietot «laikmetīgs» vairs nebija nepieciešams. Vairs nebija vajadzības iezīmēt robežas, jo viņi ir centrs. Ja cilvēki iet skatīties deju, tad viņi iet skatīties laikmetīgo deju. Latvijā deja ir tas, ko dara visi...

Kad mācījos akadēmijā, kopā ar citiem puišiem bija aktuāls joks: kad kāds jautā «ar ko tu nodarbojies?», atbilde ir «esmu dejotājs». «Jā, es arī, bet ar ko tu pelni iztiku?» Latvijā visi ir dejotāji, jo visi dejo skatuvisko tautas deju. Tāpēc arī rodas nepieciešamība vilkt robežas, lai mēs varētu teikt: «Pastāv laikmetīgā deja, un tā ir laikmetīgās mākslas sastāvdaļa.» Mēs esam laikmetīgās mākslas daļa, lai gan īstenībā – vai mēs mēģinām ietilpt tajā kastītē? Droši vien, ka nē. Drīzāk ir otrādi – mēs kaut ko darām, un iznāk, ka tas ir laikmetīgi. Vai tas ir laikmetīgs, tāpēc ka iet kopā ar to, ko citi laikmetīgie mākslinieki pasaulē dara, vai arī tas ir kaut kas unikāls, citādāks un tāpēc laikmetīgs, vai gluži godīgi – reizēm tas ir vienkārši moderns, nevis laikmetīgs, tomēr to saucam par laikmetīgu, tāpēc ka to darām tagad? Lai gan nekas slikts jau nav arī veidot darbus, kas ir postmoderni vai moderni. Piemēram tad, kad tiek kaut kas dekonstruēts vai tiek strādāts ar gleznas rāmi un audeklu, nevis krāsām.

Savā ziņā vārds «laikmetīgs» jau kļuvis par zīmolu, turklāt tādu, ko pārņēmusi pat populārā kultūra. Kad ārzemēs saki contemporary dance, parasti asociācijas ir ar to, ko var redzēt deju šovā So You Think You Can Dance?, vai ar to, ko var iemācīties deju studijā (kādu no contemporary dance tehnikām). Iespējams, arī šā iemesla dēļ profesionālajā laikmetīgās dejas pasaulē no vārda contemporary, vismaz man rodas tāda sajūta, mēģina distancēties. Bet varbūt tā ir tikai man zināmo mākslinieku burbulī Briselē?

Lāsma. Vai un kā, Olga, jūs sev definējat laikmetīgā jēdzienu?
Olga. Man ir pārdomas gan par starptautisko kontekstu, gan par mežu... Kas man ir vai nav laikmetīgais? Es to izjūtu līdzīgi kā iepriekš runājušie – ja tu nodefinē kaut ko, tas droši vien vairs neeksistē. Definēt gan ir diezgan sarežģīti. Man ir kāds moto, par kuru es biju aizmirsusi: darīt to, ko nedara citi. Tas, iespējams, tā ir tikai man. Es dejā darīju lietas, ko nedarīja citi, tāpēc ka nebija informācijas, laika vai citu cilvēku, kas to dara. Tāpēc man laikmetīgais asociējas ar to, ko nedara citi, vai ar darīšanu citādāk – savā veidā. 

Lāsma. Labprāt dzirdētu arī Ditas skatījumu, ņemot vērā to, ka viņa veidoja hroniku. Noteikti vajadzēja domāt par šo jēdzienu, jo vajadzēja atlasīt, ko iekļaut hronikā un ko ne.
Dita. Protams, pētniekiem un arhivāriem vajag definīcijas, lai saprastu, kā visas kastītes sakārtot. Tev taisnība, Lāsma, veidojot šo hroniku, man pašai arī vajadzēja saprast, kur Latvijā ir robežas laikmetīgajai dejai, kurš ir atskaites punkts un ko ietvert hronikā. Īsumā – šajā gadījumā hroniku audzēju ap LKA radītās laikmetīgās dejas mākslas programmu, sākot ar programmas vadītājas Olgas Žitluhinas pirmajām aktivitātēm šajā jomā 1996. gadā.

Kad runājam par laikmetīgo kultūru, kurā cilvēki pēta sevi, pēta pasauli un sevi šajā pasaulē un runā par aktuālām un sāpīgām, cilvēkiem svarīgām lietām, laikmetīgā deja pasaka – šajā virzienā cilvēki runā ar ķermeni un tā ir kustību valoda, ko viņi lieto šajā laikmetīgās kultūras laukā. Protams, robežas ne vienmēr ir notveramas, bet praksē tas arī nav tik sāpīgi. Laikmetīgā deja ir ārkārtīgi atvērta dažādiem mākslas veidiem, sadarbības formām. To mēs redzam katrā jaunā projektā, ka tā nav vienkārši kustība, tā ir saruna ar vēl citiem medijiem, citām mākslas formām un māksliniekiem. Man personīgi tas vienmēr ir pats interesantākais un aizraujošākais – redzēt dejas un kustības dialogu ar citiem fenomeniem un parādībām. 

Lāsma. Agnese bija Dejas balvas žūrijas sastāvā. Izvērtējot iesniegto darbu klāstu, noteikti nācās vienoties ar pārējiem žūrijas dalībniekiem par to, kas būtu vai nebūtu nominējams laikmetīgās dejas kategorijās.
Agnese. Protams, sarunas un mēģinājumi novilkt šīs robežas vai vismaz domāt par tām bija. Tika izvirzīti zināmi kritēriji, pēc kuriem vērtēt darbus un izrādes. Es nezinu, vai robežas ir jāvelk ļoti stingras, bet reizēm ir skaidrs, ka nepieciešams to noformulēt vismaz sev. Tomēr Latvijā joprojām dzirdu lietojam jēdzienus «laikmetīgā deja», «mūsdienu deja», pat arī «modernā deja» kā sinonīmus. 

Kolēģi jau minēja, ka jēdzienu «laikmetīgā deja» mēs Latvijā lietojam specifiski. Es diezgan skaidri atceros, kad notika pārmaiņa jēdzienu lietojumā. Es arī esmu studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā, otrajā paaudzē. Tajā laikā to, ko es mācījos, sauca par moderno deju, modernās dejas horeogrāfiju. 2007. gadā vairāki dejas speciālisti, tajā skaitā Olga, sanāca kopā un sāka runāt par to, kā iedalīt šeit pastāvošos dejas virzienus, tad arī mūsdienu deja kļuva par mūsdienu deju un laikmetīgā deja kļuva par laikmetīgo deju.

Olga. Ja skatos atpakaļ uz savu dzīvi, es vēl joprojām nespēju neko arhivēt, jo tas man ir ļoti grūti gan fiziski, gan emocionāli. Tāpēc, ka redzu kļūdas un nepilnības. Ja runā par to, ko un kā saukt… Kā vajadzēja nosaukt kompāniju, ko izveidojām 1996. gadā? Kas tas bija? Modernā deja. Contemporary jau vēl neeksistēja. Eksistēja laikmetīgā mūzika un māksla. Nezinu, vai mana vaina vai ne, ka es jau tad deju nenosaucu par laikmetīgo. Tobrīd vienkāršāk bija ieviest «moderno deju». Jo tas bija saistīts arī ar tiem cilvēkiem, kas bija līdzās, – piemēram, modernās dejas pārstāve Šārona Perija (Sharon Perry) no Amerikas. Arī Latvijas Kultūras akadēmijā saprotamāk bija veidot modernās dejas programmu. Ar laiku nosaukumu tomēr mainījām, jo pēc astoņiem gadiem to, ar ko nodarbojāmies, vairs nevarējām saukt par moderno deju.

Nezinu, vai mana vaina vai ne, ka es jau tad deju nenosaucu par laikmetīgo

Kāpēc ieviesām sadalījumu mūsdienu un laikmetīgā? Vienojāmies, ka street dance un hip-hop būs mūsdienu deja (tajā laikā show dance nebija vēl tik populārs vai tik redzams), bet laikmetīgai dejai līdz ar izglītības programmu LKA gribējām panākt profesionālās dejas statusu. Tas bija svarīgs solis. Bet kas notiek patlaban? Ja mūsdienu dejas kolektīvs vēlas sevi saukt par laikmetīgās dejas kompāniju, varbūt tad laikmetīgajai dejai atkal jāmaina nosaukums? Es nezinu, piemēram, liquid dance. Varbūt tagad mēs te veidojam vēsturi? Es nezinu. (Smejas.) Šis viss vienmēr būs saistīts gan ar vēsturi, gan ar to, kurš maksās par darbu.

Krišjānis. Atceros to dienu, kad Olga ienāca deju zālē Ludzas ielā un paziņoja, ka no šīs dienas mēs esam laikmetīgā deja. Mēs bijām pirmā kursa studenti, un mūsu studiju programma tobrīd vēl saucās «Modernās dejas horeogrāfija», bet no tā brīža mēs bijām laikmetīgā deja...

Man ir ļoti svarīgi kaut kur «piederēt». Varbūt nav tik svarīgi piederēt tieši laikmetīgajai dejai, bet mums jau īstenībā nav izvēles. Mēs labprāt piederētu, piemēram, laikmetīgās vizuālās mākslas pasaulei, bet, kad mēs Rīgas Starptautiskajā mākslas biennālē RIBOCA uztaisījām instalāciju, Purvīša balvas pārstāvji to nevērtēja. Mēs uztaisījām izrādi, ko parādījām Valmieras vasaras teātra festivālā, Spēlmaņu nakts žūrija noskatījās pilnā sastāvā, bet nevērtēja. Nevērtēja arī pozīcijas, kuras viņi varētu vērtēt, piemēram, komponista darbu vai scenogrāfiju. Beigu beigās vienīgie, kas izvēlējās darbu novērtēt Dejas balvas kontekstā, bija dejas eksperti, nominējot laikmetīgās dejas kategorijā. Un šī ir skaidra izvēle no Dejas balvas ekspertu puses, kas mūs tajā mirklī ieliek laikmetīgās dejas «kastītē». Ka tā jocīgā māksla, ko mēs radām un kurā vairs nav arī nekā daudz no dejas, ir laikmetīgā deja un daļa no laikmetīgās dejas kopienas...

Es personīgi «deju» lietoju konservatīvā izpratnē, savukārt horeogrāfijā ar Ievu esam ārkārtīgi liberāli, jo jebkas var būt horeogrāfija. Piemēram, Rīgas biennāles kuratore uzsvēra, ka instalāciju ir veidojuši horeogrāfi. Tur ir objekts – puzurs, bet tas ir horeografēts objekts. Tam ir kustība, kinētika. Objektam ir ēnas, kuras veido konkrētu horeogrāfisku loģiku. 

Bet realitātē Latvijā laikmetīgā deja ir tā, ko finansē KKF Teātra nozares ietvaros. Izklausās pēc mazas provokācijas. Taču abstraktajam konstruktam «laikmetīgā deja» ir ļoti reālas sekas reālā telpā un finansējumā, kā arī cilvēku dzīvēs un ilgtspējībā. Kāpēc, piemēram, kāds mākslinieks, kas atbrauc no ārzemēm un mēģina šeit strādāt, kādā brīdī tomēr pārtrauc to darīt?

Agnese. Diskusijas laikā radās spēcīga sajūta par vajadzību piederēt un pašai ļāva atbildēt uz jautājumu, kāpēc man reizēm ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tas, ko mēs darām, ir laikmetīgā deja. Un arī to, kas mūs veido un apvieno kā grupu vai kopienu. Kopienas sajūta manā izpratnē ir viena no iezīmēm, kas nozari spēj padarīt redzamāku, kas piešķir tai vienotu formu vai ķermeni, ko arī citi redz kā kaut ko, ar ko saistās konkrētas vērtības. Aktivitāte un iekšējā iesaiste māksliniekos un cilvēkos, kas darbojas šajā nozarē, ir daudz lielāka nekā, piemēram, pirms desmit gadiem, kad cilvēki, kas to virzīja un veidoja, bija tiešām tikai daži. Tas ir iepriecinoši un droši vien vienkārši jāturpina. Tāpēc domāju, ka pasākumi, kuros tiek runāts par jautājumiem, kas notiek mūsu nozarē, ir būtiski. Uzdodot jautājumus Dance.lv žurnāla ekspresintervijās, Elīna Gediņa uz jautājumu «Kāda izmaiņa būtu vajadzīga dejas nozarē?» atbildēja, ka viņa labprāt praktizētu arī sarunāšanos, ne tikai dejošanu kopā ar citiem skatuves māksliniekiem, kas liek domāt, ka mūsu savstarpējā mijiedarbība un vienam otra jušana ir ļoti būtiska.

Publicēšanai sagatavoja Dita Jonīte

Tēma sagatavota Latvijas Republikas Kultūras ministrijas finansētā pētniecības projekta Kultūras kapitāls kā resurss Latvijas ilgtspējīgai attīstībai ietvaros. Projekta numurs: VPP-KM-LKRVA-2020/1-0003