Par vārdu pietrūkumu

Ik semestri, teātra vēstures kursā pirmo reizi sastopoties ar jaunu studentu grupu, vienu nodarbību veltām teātra terminoloģijai. Lielākoties lietišķajai, kura nozares iekšienē apgādā teātra praktiķus ar profesionālās saziņas instrumentiem – priekšmetu, struktūru un tehniku nosaukumiem. Noskaidrojam, kas ir skatuve, proscēnijs, kulises, šņorbēniņi, ko teātrī dara režisors, aktieris, scenogrāfs u. t. jpr. Ar lietišķo terminoloģiju problēmu parasti nav. Sarežģītāk ir ar teorētisko terminoloģiju, kura akadēmiskās disciplīnas ietvaros piedāvā veidus, kā uzlūkot, raksturot un nosaukt vārdā noteiktus fenomenus.  

No vienas puses – varētu jau laiku lieki netērēt, jo biezu sējumu, kuros atrodamas teātra terminu definīcijas, netrūkst. No otras – jaunas parādības un līdz ar to arī nepieciešamība pēc jauniem terminiem nāk klāt daudz ātrāk, nekā tiek izdotas grāmatas. Bez tam teātra terminu skaidrojošās vārdnīcas visas ir svešās mēlēs un, taujājot pēc latviska vārda, tikai retā veiksmes gadījumā labs padoms ienāk prātā uz līdzenas vietas, biežāk pat pēc ilgas galvas lauzīšanas nākas palikt pie aizguvuma, lai cik nejēdzīgi tas izklausītos. 

Performance

Tā, piemēram, ir noticis ar vārdu «performance», kas Latvijas teātra telpā parādījās reizē ar «dzelzs priekškara» krišanu. Katrs mēģinājums atrast vienu atbilstošu latviešu valodas ekvivalentu atduras kā pret sienu, jo angļu valodā (Rietumu pasaules lingua franca!) vārdam «performance» piemīt tik liela semantiskā ietilpība, ka citām Eiropas valodām vajag vairākus atsevišķus terminus, lai aptvertu kaut vai tikai galvenās nozīmes, kas potenciāli piemīt angļu vārdam. Krievu valodā atrodami pat divi desmiti vārdu, kuri «apkalpo» angļu «performance» plašo nozīmju lauku. 

Performance var nozīmēt kaut kā iepriekš sagatavota izrādīšanu publikai. Tas var būt teātra iestudējums, mūzikas atskaņošana, veids, kā aktieris spēlē lomu, cirka trika vai kara mākslas, respektīvi, tehniskas meistarības publisks demonstrējums. Tomēr, kamēr runājam konkrēti par teātri un t. s. izpildītājmākslām, ar nozīmju repertuāru itin labi var tikt galā, izmantojot tādus vārdus kā «izrāde», «spēle» vai dažkārt snobiski apnicinātais, bet dažādus izpildījuma veidus aptverošais «priekšnesums».

Grūtāk risināms uzdevums rodas tad, ja vārdu «performance» lieto ļoti plašā nozīmē, attiecinot to uz visu sociālo uzvedību, tostarp arī ikdienas uzvedību. Tieši tā rīkojas Ričards Šehners – amerikāņu avangarda režisors un teātra teorētiķis. Savā 1966. gada esejā Pieejas teorijai/kritikai (Approaches to Theory/Criticism) viņš piedāvā performances konceptu, kas sniedzas tālu pāri tekstā balstītas izrādes robežām. Šehnera atzinums, ka mūsu dzīves ir strukturētas saskaņā ar sabiedrībā akceptētiem uzvedības modeļiem, kuri arvien atkārtojas, ļauj izteikt pieļāvumu – visas cilvēku aktivitātes vai vismaz tās, kuras ir apzinātas, iespējams uzlūkot kā performanci. Arī Mārvins Karlsons (līdzīgi kā Kenets Bērks un viņa sekotāji) uzsver, ka atšķirība starp darīšanu un «performēšanu» ir rodama nevis reālās dzīves un teātra pretstatījumā, bet attieksmē – mēs varam kaut ko darīt, par to nedomājot, bet tad, kad mēs par to domājam, parādās apziņas klātbūtne, kas darbībai piešķir performances kvalitāti.

Turpmākajos gados Šehners daudzās publikācijās demonstrē koncepta starpdisciplināro potenciālu. Definējot performanci sociālo zinātņu parametros, notiek attālināšanās no estētiskajām un vēsturiskajām paradigmām, kas līdz šim bija dominējušas teātra pētniecībā. Par performanci sāk interesēties sociologi, antropologi un filozofi, sociālajā uzvedībā identificējot atkārtotu un restaurētu uzvedību, kas, pēc Šehnera domām, ir būtisks performances raksturlielums. 

Šāds vārda «performance» lietojums, kas aizsākas 1980. gados, ar teātra un performances mākslas pētniecību tiešā veidā nav saistīts. «Performance» šķiet izmantota drīzāk kā metafora, nevis termins ar savu kritiskās domāšanas instrumentāriju. Kādā latviešu vārdā visprecīzāk ietvert šo ļoti plašo nozīmi? Izpausme? Uzvedība? Rīcība? Joprojām «spēle», ja respektējam antropologa Edvarda Šīfelina atzinumu, ka performativitāte tiklab rituālā darbībā kā teātra izklaidē vai ikdienišķu cilvēcisku situāciju izpausmē ir iztēlota pasaules radīšana?

Arī tas vēl nav viss. Angļu valodā vārdu «performance» iespējams attiecināt ne tikai uz cilvēcisku būtņu darbību, piemēram, bērna sekmēm skolā vai sportista veikumu arēnā, bet arī uz mašīnas funkcionēšanu vai ķīmiska elementa reakciju. Kāds vārds te būtu iederīgs? Sniegums? Veiktspēja?

Un visbeidzot, lai saprast gribētājam galīgi sajauktu galvu, vārds «performance» tiek lietots kā sinonīms performances jeb dzīvajai, jeb procesa mākslai, kas vēsturiski attīstījusies nevis no teātra, bet no tēlotājas mākslas.

Ja paskaita, sanāk gandrīz ducis vārdu, kuri latviešu valodā nepieciešami, lai «noklātu» vārda «performance» plašo nozīmju lauku. Šķiet, tieši tāpēc latvieša mēle drīzāk gatava mežģīties ar «performanci», kas skan gaužām neveikli, toties vienlaicīgi dara pieejamas daudzās nozīmes, kuras latviešu valodā katra pieprasa atšķirīgu vārdu. Un pie reizes atbrīvo lietotāju no rūpēm par precīzu termina izvēli

Environmental un Site-Specific teātris

Vēl viens Šehnera popularizēts un 21. gadsimtā arvien intensīvāk praktizēts teātra veids, ko angliski apzīmē ar vārdkopu «environmental theatre», ir teātris, kurš atsakās no tradicionālās teātra arhitektūras – proscēnija skatuves, dodot priekšroku telpai, kas speciāli paredzēta vai pielāgota konkrētas lugas uzvedumam vai priekšnesumam. Šā teātra veida apoloģēti ir pārliecināti, ka telpiskās attiecības ne vien organizē izrādes notikumu, bet arī nosaka publikas reakciju. Šehners savulaik brīdināja no proscēnija arkas ļaunumiem, jo bija pārliecināts, ka telpas sadalījums starp publiku un aktieriem ir mākslīgs. Ja to lauztu, publika būtu reizē dalībniece un skatītāja un katrs notikums pats pieprasītu savu telpu, kas arī ir vides teātra pamatprincips. Latviskojums «vides teātris» šķiet viegli nācis, atbilstīgs un latviešu valodas telpā labi iedzīvojies. 

Latviskojums «vides teātris» šķiet viegli nācis, atbilstīgs un latviešu valodas telpā labi iedzīvojies

Ne tik gludi veicies citam ar telpu saistītam terminam – «site-specific», kas vēl joprojām nereti tiek lietots angļu versijā, neuzticoties latviešu valodas spējai pārraidīt vārda jēgu. «Site-specific» izrādes ienāca teātra apritē 20. gadsimta beigās, un šis termins tika attiecināts uz ne-teātra telpām un vietām, kurās tika izspēlēts izrādes notikums. «Site-specific» izrāžu veidotāji tiecās balstīties uz konkrētu vietu vēsturi un lomu sabiedrības dzīvē, kā arī piesaistīja tādu publiku, kura nav regulāra teātra apmeklētāja. Šis teātra veids dod iespēju noteiktā vietā dzīvojošiem cilvēkiem redzēt sevi tā, kā viņi sevi redz paši. Latvijā «site-specific» izrādes vismērķtiecīgāk praktizē Krista Burāne.

Latviešu valodā alternatīvi parādās apzīmējumi «vietas teātris» vai «īpašvietas teātris». Pēdējais norāda uz izvēlētās vietas īpašo raksturu un/vai piemērotību izrādes notikumam. Šo rindu autore dotu priekšroku latviskojumam «vietas teātris»/«vietas izrādes» viena iemesla dēļ – šajā teātra veidā būtiskāka par telpas īpašo raksturu ir tās spēja formēt darbību un kļūt par aktīvu izrādes notikuma dalībnieci. Citiem vārdiem – vieta kļūst par spēlējošu «aktieri».

Apspriešanas vērts šķiet arī jautājums par to, kurš jēdziens ir plašāks – vide vai vieta. Pirmajā mirklī liekas, ka hierarhijas virsotnē jābūt videi – tā ir nenoteikta, bez stingri novilktām robežām, kurpretī vieta vienmēr ir konkrēta. Tomēr, ja runājam par teātri, par izrādes darbības vidi, tad tieši izvēlētā vieta ir tā, kura veido skatītāja vizuālo pieredzi, palīdzot viņam iztēloties un izdarīt secinājumus par darbības vidi.

Starp citu, latviešu valoda nav vientuļa savā neizlēmībā, kādu terminu lietot, lai izteiktu vārdkopas «site-specific» jēgu. Arī citas valodas mēdz piesardzīgi izlīdzēties ar angļu versiju. Tiesa, ir arī pārcelšanas mēģinājumi. Vācu «Ortsspezifisches Theater», franču «art en site spécifique», krievu «театр со специфической площадкой» vai lietošanai parocīgāka hibridizēta forma «сайт-специфический театр».

Devised teātris

Teātris, vienalga, pirmsmodernā vai modernā izpratnē, ir kolektīva māksla. Pēc definīcijas. Par to 19. gadsimta nogalē atgādina gan Riharda Vāgnera Gesamtkunstwerk jeb totāla mākslas darba koncepts, gan Gordona Kreiga 20. gadsimta sākumā formulētā ideja par sintētisko teātri. Bet 1980. gados priekšstats par teātri kā visu mūzu svētkiem, kuros mūzas bez ierunām pakļaujas viena cilvēka, proti, režisora gribai, tiek satricināts un izpratne par teātra kā kolektīvas mākslas dabu mainās. Notiek aptverošs pavērsiens no attieksmes pret pasauli kā tekstu uz attieksmi pret pasauli kā performanci.  

Tas nozīmē pavērsienu no nemainības, nozīmes klātbūtnes un lasāmības uz mainību, nozīmes gaistošumu un skatāmību. Citiem vārdiem – tāda teātra, kur vienīgais/galvenais izrādes nozīmes radītājs un autors ir režisors, vietā nāk teātris, kas top uz paritātes principiem, teātris, kur visi dalībnieki visā izrādes tapšanas gaitā līdzvērtīgi sadarbojas, nebūdami hierarhiski pakārtoti un pakļauti viena cilvēka gribai. Angļu valodā to apzīmē ar vārdkopu «devised theatre». Darbības vārdam «to devise» ir divas nozīmes – izgudrot, izdomāt un salikt kopā. Vārdkopā «devised theatre» klātesošas ir abas. 

Šāda kolektīvi tapusi izrāde bieži nav balstīta tekstā, un radošā grupa visos iestudēšanas etapos un visos izrādes komponentos sadarbojas, sākot no scenogrāfijas maketa līdz tekstam, gaismām, skaņām un galu galā – izrādes koptēlam. Kopīgi radīta izrāde var piedzimt no kāda atsevišķa impulsa, vienalga, vai tas būtu kāds objekts, tēma, noskaņa, tēls vai kustība, no kā tālāk tiek attīstīta izrādes matērija. Šīs matērijas radīšanai tiek izmantotas visdažādākās metodes – etīdes, improvizācijas vingrinājumi, skices, filma, spēles, pētniecība un diskusijas. Tātad katram ir iespēja izdomāt, izgudrot kaut ko, kas vēlāk tiek salikts kopā kā puzle vai mozaīka. Latvijā gandrīz visa jaunā režisoru ģenerācija šķiet strādājam ar šādu pieeju.

Šis termins dažādās valodas telpās ieguvis atšķirīgus ekvivalentus. Vācu valodā tiek izmantots angliskais variants. Franču valoda izlīdzas aprakstoši – «la création collective»; «théâtre élaboré». Krievu valoda savukārt izmanto pavisam negaidīta veida «tēlainību», kura par atskaites punktu ņem novietojumu telpā – «горизонтальный театр». Acīmredzot, lai uzsvērtu visu izrādes komandas dalībnieku atrašanos «vienā plaknē», bez hierarhiskas pakļautības kādam galvenajam spēkam, līderim – režisoram. Varbūt arī šis termins liecina par vēlēšanos domāt nevis Rietumu iedibinātās, bet tieši krievu teātrim specifiskās kategorijās.

Latviešu valoda var uzsist sev uz pleca – vārdkopa «koprades teātris» vai «kopradīšanas teātris» liekas esam trāpījums nozīmes desmitniekā, jo ietver norādi gan uz kopīgu darbu, gan arī uz radošo aspektu.

Immersive teātris

Pavisam jauna un 21. gadsimtam piederīga parādība ir teātra forma, ko angļu valodā sauc par «immersive theatre». Tas ir tik jauns, ka Pola Alleina un Dženas Hārvijas 2006. gadā izdotajā teātra un performances vārdnīcā šāds šķirklis vēl nav atrodams. Burtiski tulkojot, «immersive theatre» nozīmē iegremdējošais, ievelkošais (pārnestā nozīmē varbūt arī hipnotiskais) teātris. 

Savā ziņā šī teātra centieni ir līdzīgi Vāgnera iecerei nosēdināt skatītāju tumšā zālē un likt viņam lūkoties cauri proscēnija arkai izrādes notikumā, tiekot iegremdētam mākslas realitātē no papēžiem līdz matu galiem. Tomēr ir arī būtiska atšķirība. Tas ir teātris, kurš paredz ne tikai garīgu, bet arī fizisku skatītāja iesaistīšanu, iegremdēšanu izrādes realitātē. Varētu iebilst, ka tādas teātra formas pazīstamas jau kopš 20. gadsimta sākuma avangarda laikiem. Tomēr šodien iedvesmas avoti ir citi – vistiešākajā veidā saistīti ar modernajām tehnoloģijām, konkrēti – ar datorspēlēm un kvestu kultūru. (Uzziņai: kvestu jeb meklēšanas spēles dalībniekiem, kuri atrodas slēgtā telpā, atbildot uz jautājumiem vai veicot dažādus uzdevumus, jāspēj ierobežotā laikā atrast izeju no telpas.) Tas ir teātris, kas nevar notikt, ja skatītājs nav gatavs aktīvi piedalīties. 

Šķiet, tāpēc vācu valodā šīs teātra veids tiek saukts par «interaktives Theater», arī par «immersives Theater» vai «eindringliches Theaterstück», kur «eindringen» nozīmē iegremdēties, iedziļināties, iesūkties, bet arī uzmākties, uzbrukt, kas norāda uz darbības intensitāti. Franču valodā ir vārds, kura nozīme tiešā veidā atbilst angļu «immersive theatre» – «le théâtre immersif». Savukārt krievu valodā adaptējies no angļu valodas aizgūtais «иммерсивный театр».

Latviešu valodā pagaidām īstas skaidrības nav. Līdzās pastāv tādi formulējumi kā «imersīvais teātris» un iesaistošais vai iekļaujošais teātris. Varbūt nozīme būtu atklāta precīzāk, ja tiktu lietota dīvainā un ne visai labskanīgā vārdkopa «iegremdējošais teātris»? 

Play-Back teātris

Teātra pasaule 21. gadsimtā ir kļuvusi tik fragmentēta un savrupos strāvojumos sadalījusies, ka liekas – katrai izrādei iespējams pielāgot savu klasifikācijas plauktiņu atkarībā no iztēles. Tas arī tiek darīts. Fiziskais teātris; neredzamais teātris; apspiesto teātris; partizānu teātris; liecinieku teātris un vēl, un vēl. Tomēr Dita Lūriņa pat šajā eksistējošajā piedāvājumu bagātībā nespēj atrast atbilstošu nišu savai Nacionālajā teātrī tapušajai izrādei Ferdinands un Luīze un ieceļ to noslēpumainā kvintesences teātra kategorijā, par ko skatītājs tiek informēts programmas grāmatiņā. 

Lielākoties gan nosaukumā ietverto konkrēta teātra veida nozīmi un funkcijas iespējams ja ne saprast, tad nojaust. Kaut vai «promenādes» teātris. Ja ņemam vērā, ka promenāde ir smalkāks vārds tai pašai labi zināmajai pastaigai, tad skaidrs, ka ar to domāta, piemēram, izrāde-ekskursija, ko Valteram Sīlim un Jānim Balodim izdevās realizēt aizraujošajā projektā Mārupīte. Kaut gan – laiku pa laikam iznirst arī neatbildēti jautājumi. Piemēram, kas ir «play-back teātris», kura priekšā vācu, franču un krievu valoda kapitulē, paliekot pie angļu termina «play-back».

«Playback teātris» ir improvizācijas teātra veids, kur aktieri dara to, ko skatītāji viņiem liek darīt – izspēlē viņu dzīves notikumus, situācijas, attiecības. Varbūt kāds, kurš dzimis pagājušajā gadsimtā, vēl atceras, ka 1990. gados Latvijā ar Jura Rijnieka gādību kādu brīdi tika praktizēta līdzīga improvizācijas teātra forma – teātra sports, ko bija attīstījis improvizācijas teātra meistars un pedagogs Kīts Džonstouns. Atšķirībā no «play-back izrādēm teātra sportā tika izmantots sacensības elements: skatītāji vai speciāli izveidota žūrija izlēma, kura no divām aktieru komandām skatītāju piedāvāto situāciju izspēlē labāk. Neesmu informēta par Latvijas improvizācijas teātru pašreizējo pieredzi, bet jādomā, ka tajā ietilpst arī «play-back» un teātra sporta tehnikas. Savukārt valodas jautājums ir aktuāls, vienalga, vai šī teātra forma tiek vai netiek praktizēta Latvijā.

Kā latviskot «play-back»? Atgriezeniskais? Atgriezeniskās saites teātris? Saspēles teātris? Varbūt šī teātra entuziastiem jau ir kāds termins, kurš tiek lietots savstarpējā saziņā?

Atliek steberēt nopakaļ 

Domājot par teātra terminoloģiju, jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Pārmaiņas mūsdienu globalizētajā pasaulē kļūst arvien straujākas – tik straujas, ka turēties ar tām vienā solī gluži vienkārši nav iespējams, atliek vien steberēt nopakaļ. Arī teātrī jaunas formas aug kā sēnes pēc lietus. Varētu jau teikt, ka tas ir skaisti un iedvesmojoši, tomēr neizdodas tikt vaļā no sajūtas – lai kā gribētos par šīm formām parunāt, vārdu arvien būs par maz.

Tēma sagatavota Latvijas Republikas Kultūras ministrijas finansētā pētniecības projekta Kultūras kapitāls kā resurss Latvijas ilgtspējīgai attīstībai ietvaros. Projekta numurs: VPP-KM-LKRVA-2020/1-0003