Pārmaiņu jēdzieni jeb Neļaut valodai kļūt vecai
Ievads tēmai
Tieši patlaban Latvijas teātrī, neskatoties uz pandēmijas radītajiem ierobežojumiem, aktīvi ienāk pavisam jauna paaudze – režisori un aktieri, horeogrāfi un scenogrāfi. Tie ir jau atjaunotā Latvijas valstī dzimuši mākslinieki ar dabiski globālu mākslas uztveri, ar noteiktu vēlēšanos iet tālāk par priekšgājējiem, bet galvenais – noārdīt robežas. Starp žanriem, starp mākslu veidiem, starp dažādiem sabiedrības segmentiem, starp dzimumiem, starp … uzskaitījumam nebūtu gala.
Šajā bezrobežu mākslas un informācijas telpā ienākušas un turpina ienākt parādības, kam latviešu valodā ne vien nav sava vārda, bet bieži vien tās pat nav apzinātas un definētas. Vajadzības gadījumā tām tiek piemērots drusku latviskot citas – prasti jau angļu – valodas vārds, un viss. Tā, bez šaubām, ir ērtāk, jo angļu valoda patiešām jau ir kļuvusi par lingua franca – universālo starptautisko un starpkulturālo saziņas līdzekli. Taču ir kāds «bet», ko vienā no tēmas diskusijām uzsver režisors Mārtiņš Eihe, runādams par jaunu jēdzienu radīšanu: «Tas ir obligāti nepieciešams, jo bagātina valodu un tieši tās zinātnisko apjomu. Ja mēs visu saucam angliski, tad dzimtā valoda paliek aizvien mazāk nepieciešama, mēs pārāk vienkārši ļaujam savai valodai kļūt vecai un neiet līdzi jaunām parādībām.»
Kas tad ir šīs jaunās parādības, ko piemin Mārtiņš Eihe?
Rietumu kultūrtelpā dažādās variācijās pieņemts runāt par paradigmas maiņu teātrī, kas sakņojas 20. gadsimta 60.–70. gadu procesos. Kā populārākās teorijas, kas radušas atbalsi arī Latvijas teātra teorētiskajā domā, varētu minēt vācu teātra pētnieku Hansa Tīsa Lēmana postdramatiskā teātra un Ērikas Fišeres Lihtes performatīvā pagrieziena koncepcijas, kā arī franču teātra zinātnieka Patrisa Pavī pētījumus. Arī Latvijas laikmetīgajā teātrī ir aktuālas strapdisciplināras mākslinieciskās prakses, teātra pētnieciskās un dokumentālās komponentes pastiprināšanās, koprades pieeja, profesiju robežu un hierarhiju nojaukšana, postdramatiskajam teātrim raksturīgā atteikšanās no dramaturģiska teksta dominances, performativitātes aspektu pieaugums aktierdarbā un skatītāja lomas maiņa. Šobrīd ir uzsākti vairāki pētījumu projekti, kuru rezultātā jātop gan teātra teorijas tekstu tulkojumiem, gan skatuves mākslas terminoloģijas vārdnīcai latviešu valodā.
Teātra Vēstneša redakcija uzskatīja par nepieciešamu dot savu artavu šajā lietā, uzaicināt teātra teorētiķus un praktiķus uz sarunām un diskusijām, lai kopīgos strīdos un kompromisos tuvotos arī kopējai izpratnei par laikmetīgā teātra latviešu valodu. Šajā reizē par parādībām, kurām nav vārda, raksta Valda Čakare, bet Lauma Mellēna-Bartkeviča izlūkojusi, ko šajā lietā dara kaimiņi – lietuvieši un igauņi, kurus tāpat skar mazo valodu subjektīvie kompleksi un objektīvās problēmas. Par jauno un pārejošo režijas un dramaturģijas attiecībās diskusiju vadījis Ivo Briedis. Par laikmetīgumu un dejas robežām spriež horeogrāfi un teorētiķi Agneses Bordjukovas un Lāsmas Gobas vadībā. Mārtiņš Kalseris sarunā reflektē par jaunajiem izaicinājumiem, ar kuriem sastopas scenogrāfi, mainoties noteikumiem teātrī un ārpus tā. Saprotams, ka nav iespējams žurnāla vienas tēmas ietvaros apjēgt to, kas ir jauns, un dot tam vārd. Taču galvenais ir – sākt.
Tēma sagatavota Latvijas Republikas Kultūras ministrijas finansētā pētniecības projekta Kultūras kapitāls kā resurss Latvijas ilgtspējīgai attīstībai ietvaros. Projekta numurs: VPP-KM-LKRVA-2020/1-0003
