Mums ir kaut kas kopīgs

«Paldies, visu labu, veiksmi darbā!» es steidzīgi aiztaisu taksometra durvis. Līdzko esmu pie vārtiem, izdzirdu saucienu: «Luīz!» – mamma piebraukusi un grib vēl kaut ko teikt, bet attraucu, ka nav laika, atstāju vārtus aiz sevis vaļā un, izlaižot pakāpienu, skrienu augšup pa mājas kāpnēm. Jau šajā brīdī jūtos mazliet vainīga, bet ir grūti divos vārdos paskaidrot, ka palikušas trīs minūtes līdz izrādes «Tūkstoš veidu. Pirmā daļa: telefona zvans» sākumam, un noteikumi ir tādi, ka man jāatrodas vienai pašai klusā telpā, jāievada telefona numurs un jāzvana. Tieši trijos. Šīs norādes uztveru ļoti nopietni, jo tā ir pirmā izrāde, ko šogad apmeklēju Homo Novus teātra festivālā, un būtu muļķīgi lielo notikumu iesākt ar kavēšanu. Turklāt e-pastā tika pieteikts, ka zvans jāveic precīzi norādītajā laikā, jo līnijai būs pieslēdzies vēl kāds skatītājs, ar kuru mēs, šķiet, sarunāsimies; attiecīgi, ja nebūšu tur, nekas nevarēs notikt, otrs dalībnieks, iespējams, ātri kļūs apbēdināts, atvienosies no zvana, un es nekā viņu nedabūšu atpakaļ.

«Please, continue to hold.» Skatos instagramu. Britnija Spīrsa filmē sevi dzeltenā kleitā. Pašķiru tālāk. Kompaktas ceļošanas somas reklāma – maza brūna somiņa, kas var būt gan rokassoma, gan plecasoma, gan mugursoma, un tajā iekšā ir ieliekamas trīs citas somiņas – (i) datoram, (ii) drēbēm un (iii) kaut kādām mazām lietām; drēbju somiņas parocīgums ir īpaši izcelts, jo tajā satilpst apģērbu kaudze, kas izskatās krietni lielāka par pašu somiņu. «Please, continue to hold.» Nākamajā reklāmā ir bildes ar dažādu krāsu mēteļiem mugurā vienai un tai pašai meitenei. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka otrs cilvēks nepieslēgsies un nekādas izrādes man nebūs. Bijusī kursabiedrene nofotografējusies ar savu mammu. Āgenskalna tirgū pārdod ekoloģiski tīru cūkgaļu (diez, ko tas nozīmē). Instagrams man piedāvā skatīties samontētu klipu ar dažādiem kadriem, kuros redzama Kristena Stjuarte un nekas īsti nenotiek. Paskatos zvana lodziņā – 20 minūtes un 13 sekundes. Tieši šajā brīdī apklust savienojuma gaidīšanas mūziciņa un atskan instrukcija tam, kas sekos. Es izslēdzu skaļruni un pielieku telefonu pie auss.

Pēc izrādes jūtos nomocījusies, vaigs no ilgās telefona turēšanas pie sejas kļuvis silts. Pulkstenis rāda pusē piecus, es sēžu uz grīdas. Sešos sākas izrāde-instalācija Guči fabrika Vidzemes tirgū, un man vajadzētu būt tur agri, lai pagūstu vakarā uzrakstīt ekspresrecenziju Satori. Negribas iet, gribas apdomāt vēl nupat notikušo, nevis skriet iekšā nākamajā. Kur nu vēl noskaņoties, ka uzreiz pēc tam būs jāpasaka kas jēdzīgs. Vajadzētu iet pastaigāties, izvēdināt galvu. Liekas tik savādi – pirms pusotras stundas es dzīvoju, kā nu dzīvoju, tad uz brīdi paklausīgi sekoju robotiskas balss norādēm, domāju, kas es esmu, stāstīju par to kādam svešam cilvēkam, kas atrodas nezināmā pasaules vietā, un klausījos arī, kas viņa ir, kā viņa klausa vai spītējas izrādes formātam, – un tagad esmu atsviesta atpakaļ savā istabā, sēžu uz grīdas, un man ir kaut kādi pienākumi.