Teātris ar vertikāli

Lietuvas teātrī vienmēr ir dominējušas spēcīgas un neordināras režisoru personības, un šodien tas nav iedomājams bez Oskara Koršunova. Viņa veidotie iestudējumi jau ceturtdaļgadsimtu saista mūsdienīga teātra cienītāju uzmanību ne vien Lietuvā, bet visā pasaulē. Redzamākais apliecinājums viņa panākumiem ir trīsdesmit nacionāla un starptautiska mēroga apbalvojumi, kā arī prestižākajos Eiropas teātru festivālos iegūtās balvas. Koršunova režisētās izrādes ir bagātinājušas Francijas, Vācijas, Itālijas, Grieķijas, Norvēģijas, Dānijas u. c. valstu teātru repertuārus, un viņa vadītās meistarklases allaž ir gaidītas teātra profesionāļu aprindās. Festivālā Homo Novus arī mums ir bijusi iespēja iepazīties ar atsevišķiem viņa darbiem. Bet pēc panākumiem, ko piedzīvoja viņa Dailē veidotais iestudējums Izraidītie (2014), jādomā, katrs skatītājs jau pats būs piefiksējis viņa vārdu savā režijas meistaru sarakstā. 6. martā Oskaram Koršunovam apritēja piecdesmit.

Sākums un atzinība

Pirmo atzinību, turklāt ne tik daudz pašu mājās, cik ārzemēs, Koršunovs ieguva 1990. gadā, vēl studējot režiju Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā. Izrāde pēc Daniila Harmsa stāstu motīviem Tur būt šeit pārsteidza ar tolaik negaidīti spilgtiem un atraktīviem formas meklējumiem. Oberiutiem raksturīgo aloģisko teksta struktūru tā pārvērta absurdās paralēlu laiktelpu vizualizācijās. Bija saskatāmi aizmetņi citādu estētisko nosacījumu lietošanai scenogrāfijas un aktierspēles saskaņošanā. Jauno paaudzi viņa pirmie iestudējumi pievilka kā magnēts, jo tajos precīzi bija notverts neziņas, apjukuma un cerību stāvoklis, kas pārejas laikā valdīja cilvēkos. Jau krietni vēlāk, atskatoties uz savu ienākšanu teātrī, Koršunovs sacīja: «Atradu Harmsu un jutu, ka tas ir tas, kas man vajadzīgs. Toreizējās izmaiņas pasaulē bija tektoniskas, un Harmsa materiālā ir tas iekšējais nemiers, ko cilvēki tajā laikā izjuta.» Šī intuitīvā spēja sajust izmaiņas sabiedrībā un cilvēku noskaņojumā ir viena no Koršunova talanta pašām būtiskākajām iezīmēm, kas laika ritējumā kļūst arvien asāka un apzinātāka, tādējādi nodrošinot viņa iestudējumiem augstu māksliniecisko sasaisti ar šodienas dzīvi un noklusētām vai neērtām patiesībām.

Pēc studijām, režisējot izrādes ārzemēs un Lietuvas Akadēmiskajā drāmas teātrī, Koršunovs sapulcēja ap sevi nelielu domubiedru grupu, bet 1998. gadā kopā ar Martinu Budraiti un Gintaru Sodeiku nodibināja neatkarīgu OKT (Oskara Koršunova teātri). Tā mērķis bija distancēties no tobrīd pastāvošās teātra realitātes, radīt laikmetīgu skatuves valodu un meklēt jaunu komunikācijas veidu ar publiku. Līdzīgas deklarācijas, ienākot teātra apritē, izmanto teju vai ikviena paaudze, tādēļ sākumā kritika uz viņa provokatīvajām izrādēm raudzījās skeptiski. Savu skatītāju nācās meklēt un veidot pašam. To Koršunovs arī darīja, iestudējumos protestējot pret melīgumu, kas joprojām slēpās aiz autoritātēm un valdīja teātrī, kā arī solot klasiskos tekstus iestudēt kā mūsdienīgus darbus, bet šodienas dramaturgu lugas uzvest kā klasiku. Turklāt pievienoja tēzi, kas ar laiku kļuva par savdabīgu režisora vizītkarti, – katrai viņa izrādei bija jāatspoguļo šodiena un mazdrusciņ jāpareģo nākotne. Tas nenozīmē, ka uz skatuves jāveido futūristiskas bildes vai jāsniedz didaktiskas norādes, taču izrādei kā veselumam jāraisa skatītājā apjausma, kurp ved ceļš, pa kuru neprātīgā tempā joņojam.

Pirmās desmitgades iestudējumi, starp kuriem bija tādas izcilas izrādes kā Šekspīra Sapnis vasaras naktī (1999) un Romeo un Džuljeta (2003), Mihaila Bulgakova Meistars un Margarita (2000), Sofokla Valdnieks Oidips (2002) un citas, ne vien strauji vairoja OKT popularitāti, bet pierādīja, ka teātra enerģijas avoti ir sava laika izpratne, iespēja pieslēgt skatītāja uztveri dziļākai cilvēka un sabiedrības dzīves procesu apjēgsmei. Koršunova izrādes gandrīz vienmēr bija enerģētiski piesātinātas un atraktīvas spēles ar neiztrūkstošu vēstījumu un tajā iekodētu atziņu, ka visas atbildes uz to, kas notiek šodien, ir atrodamas cilvēces nesenajā pagātnē. Būdams pirmais Austrumu bloka jaunais režisors, kas pēc Berlīnes mūra krišanas iemantoja atzinību ar iestudējumiem Eiropas teātros, Koršunovs ātri ieguva nenovērtējamu pieredzi un iespēju iekļauties modernā teātra strāvojumos, kas nevairījās savienot un konfrontēt atšķirīgus pasaules redzējumus un izteikti individualizētus vai pat polarizētus skatu punktus. Starptautiskie panākumi nostrādāja arī pašu mājās, un 2004. gadā OKT tika pie telpām, pārtapa par Viļņas Pilsētas teātri ar nelielu pašvaldības finansējumu. Tas ļāva nodoties komplicētiem teātra, aktiera un spēles dabas pētījumiem, kā arī iedibināt festivālu Sirenos, kas katru rudeni piedāvā Lietuvas teātra pārskatu, saistošas citzemju izrādes un pulcē teātra profesionāļus.