Hermaņa iestudētā Antona Čehova «Kaija» Minhenes Rezidences teātrī. Publicitātes foto

Radītāja vientulība vai dumpis uz kuģa?

Režisors izvēlas strādāt bez scenogrāfa

Šosezon tas kļūst jau uzkrītoši – režisori paši ir arī savu izrāžu scenogrāfi. Pasaules teātrī tas, protams, nav nekāds jaunums – Roberts Vilsons, Romeo Kasteluči, Kirils Serebreņņikovs tā darījuši vienmēr. Taču Latvijas teātrī visu sarežģīto 20. gadsimtu režisors un scenogrāfs bijuši domu biedri, vienas idejas paudēji, strādājot ciešā sasaistē. Tikai 90. gados, aso pārmaiņu laikā šī saikne pārtrūka. Iespējams, arī tāpēc, ka, atveroties robežām, topošie scenogrāfi varēja uzreiz un visi kopā pieplakt pie bagātā «dzīvā ūdens» avota – Prāgas kvadrienāles, kur mutuļo jaunas un pārdrošas idejas. Tikmēr viņu vienaudžiem režisoriem vēl vajadzēja individuāli un pakāpeniski apgūt to, kas aiz dzelzs priekškara tika vien intuitīvi nojausts. Tomēr jaunam gadu tūkstotim sākoties, auglīgā, abpusēji bagātinošā sadarbība atkal kļuva par normu.

Bija un ir, protams, izņēmumi. Alvis Hermanis izsenis bijis arī telpas režisors. Ir jau pierasts, ka Vladislavs Nastavševs rada savu autorteātri. Taču nule izbeigusies Viestura Kairiša noturīgā sadarbība ar Reini un Kristu Dzudzilo, bet viņu vietā nav nācis neviens cits scenogrāfs. Un arī Viesturs Meikšāns, kurš ilgi strādājis tandēmā Reini Suhanovu, saviem jaunākajiem iestudējumiem telpu veidojis pats. Šai parādībai gan ir arī otra puse – savdabīgākie savas paaudzes telpogrāfi, lietojot Normunda Naumaņa apzīmējumu, Reinis Suhanovs un Reinis un Krista Dzudzilo paši aizvien noteiktāk sliecas uz režijas pusi. Suhanovam režija ir otra profesija, Dzudzilo debitēja kā izrādes autori festivālā Homo Novus, un, jādomā, tas nebūs viņu vienīgais mēģinājums.

Vai tas nozīmē, ka sācies jauns, principiāli atšķirīgs posms mūsu teātra attīstībā? Neņemos vispārināt vai prognozēt, tomēr ir vērts kaut vai konspektīvi paraudzīties uz katra šeit piesauktā režisora piedāvātajiem izrādes modeļiem, mēģinot saprast, kas ir mainījies viņu attieksmē pret telpu.

Alvja Hermaņa telpas dramaturģija

Hermanis pats veidoja telpu jau saviem pirmajiem iestudējumiem, sākot ar Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Tomēr atcerēsimies, ka savus patiešām revolucionāros iestudējumus, kas ietekmējuši pasaules teātri – Tālāk, Garā dzīve, Klusuma skaņas, Šukšina stāsti –, viņš radījis savienībā ar Moniku Pormali.

Ļoti konsekventi kā telpas autors Hermanis strādājis operu iestudējumos, uzsverot, ka šajā žanrā režisoram atstāta galvenokārt scenogrāfa funkcija. Tieši operā visskaidrāk redzams tas, ko varētu dēvēt par «telpas dramaturģiju». Proti, izrādes veidola maiņa kļūst par darbības ekstraktu, sabiezinājumu. Turklāt Hermaņa nozīmīgākajos operiestudējumos kā Zaldāti (Zalcburgas festivālā), Jenūfa (Briseles un Poznaņas opernamos) un Fausta pazudināšana (Parīzes Bastīlijas operā) telpu neveido tikai vieta un priekšmetiskā vide, bet cilvēki tajā – kā fantastiskā dzīvā dejotāju upe, kas aiznesa nelaimīgās Jenūfas mirušo bērniņu. 

Žurnāli