Aktieris visiem laikiem

Viņš ir aktieris visiem laikiem. Jo Eduarda Pāvula (1929. gada 7. jūlijs–2016. gada 14. jūlijs) talants, organiskais skatuviskās izteiksmes veids saistīja ne tikai paaudzes, kas viņu redzēja Dailes teātra izrādēs un daudzajās kino lomās. Tie fascinē arī tos, kuriem šodien ir vēlēšanās skatīties aizgājušo laiku latviešu filmas, televīzijas raidījumus vai klausīties dažādu gadu ierakstus Latvijas radio. Pilnvērtīgs profesionālais darbs Eduardam Pāvulam saistījās ar padomju okupācijas gadiem, jo Dailes teātrī viņš, ieskaitot mācības Eduarda Smiļģa vadītajā II studijā, strādāja tieši šajā periodā (1946–1985). Tomēr aktiera personības valdzinājums, viņa pilsoniskā stāja bija nozīmīga gan Atmodas laikā, gan dažādos kultūras un sabiedriskos pienākumos Latvijas valsts atjaunotnes gados. 

Eduards Pāvuls bija un nebija lielā meistara Smiļģa skolnieks, jo, kā kādreiz atgādināja teātra zinātniece Lilija Dzene: «Eduards Pāvuls ir skola pati par sevi!» Savā dokumentālajā grāmatā par Eduardu Pāvulu Aktieris pret savu gribu viņa raksta: «Eduards Pāvuls saka – viņš esot izaudzis no Smiļģa skolas. Tas ir precīzi – no skolas, kurā kā mācībspēki ietilpa gan Smiļģa līdzgaitnieki – režisori, pirmām kārtām Pāvula izaugsmē tik nozīmīga personība kā Pēteris Pētersons, – gan partneri, gan arī sāpīgās pārestības un skarbais rūdījums. Viņam bija lemts pārdzīvot aizvainotības rūgtumu un piedošanas gaišās jūtas, caur visu to kopjot sevī rakstura patstāvību un pašcieņu.» 

Iezīmējot aktiera mākslinieciskās izpausmes, noteikti jāuzsver trīs jaunības gados radītās lomas: Romeo, Mikus un Uģis. Titulloma Viljama Šekspīra traģēdijas Romeo un Džuljeta (1953) iestudējumā nāca negaidīti, aktieris pat gāja pie inscenētāja Eduarda Smiļģa, lai no lomas atteiktos. Taču, strādājot neatlaidīgi un mērķtiecīgi, partnerībā ar Viju Artmani radās romantikas un kvēlas mīlestības piepildīts tēls. «Romeo tēlā mīlestība tiek apliecināta kā gaisma, kā maigums, kā bezgalīga saudzība pret sievieti. Un šī mīlestība bija viena vienīga – tāpat kā dzimšana vai nāve,» tā to grāmatā atceras Lilija Dzene. Mikus loma Rūdolfa Blaumaņa Pazudušajā dēlā (1954) aktiera radošajā biogrāfijā izcelta mazāk, bet tajā lieliski izpaudās viņa sirsnība, godīgums un organika, kas nepieļauj tēla eksistencē pat mazākos melus. Savukārt Gunāra Priedes pirmās izrādītās lugas Jaunākā brāļa vasara (1955) uzvedumā Pētera Pētersona režijā Pāvuls bija Uģis, jauns, tikko no skolas sola nācis, kura kļūdām un panākumiem, skumjām un gavilēm dzīvo līdzi skatītājs. «Daudzveidīgi ir paņēmieni, ar kādiem E. Pāvuls veido savu tēlu. Uģa rakstura atklāšanai viņš lietderīgi izmanto visu izteiksmes līdzekļu krājumu. Žesti, stāja, gaita, sejas izteiksme, runas intonācija – tas viss parāda Uģa rīcību, domas, jūtas, un parāda tā, ka mēs viņam ticam,» par jaunā aktiera darbu raksta Māris Grēviņš.