Tā ir panākumu un reputācijas suģestējošā smarža: Lilija Dzene ir savu spēku pilnbriedā. Foto – no Ritas Melnaces personīgā arhīva

Lepnās piebaldzēnietes mūža krelles

Lilijai Dzenei – 90

Latvijas Zinātņu akadēmijas kinozāle 1970. gadu sākumā, brīdis pirms kādas humanitāro zinātņu doktora disertācijas aizstāvēšanas. Murdošajā pūlī starp akadēmiķiem, nozares eliti un «ierindniekiem» – bariņš biklu Universitātes studentu, kuri vēl nav zaudējuši profesionālo nevainību un iestiguši cinisma rutīnā, bet ziņkāri vēro notiekošo. Pēkšņi murdoņa pieklust, jo zālē stalti iesoļo slaida auguma eleganta sieviete ar rūpīgi ieveidotiem matiem un vieglu, nedaudz mīklainu smaidu uz lūpām. Tā ir pazīstamā teātra kritiķe, Akadēmijā nesen nodibinātās pētniecības nodaļas – Mākslas sektora vadītāja Lilija Dzene, un tā smaida par sevi pārliecināta, gudra personība, kura vēl nebūt nav atklājusi visas savas kārtis. Un šīs personības starojums ir tik spēcīgs, ka pamazām izplatās telpā. Daudzi vēlas ar Liliju pārmīt kādu vārdu vai vismaz sasveicināties. Liekas, ka ap viņu virmo kāda īpaša aura vai pat smarža, bet nē, tas nav tikai Lilijas iecienītais franču parfīms. Tā ir panākumu un reputācijas suģestējošā smarža: Lilija Dzene ir savu spēku pilnbriedā, un viņas grāmatas par aktieriem ir radījušas veselu apvērsumu latviešu teātra literatūrā. Tās ir tikpat populāras un izpirktas kā pazīstamāko dzejnieku un prozaiķu darbi. Mums, jaunajiem, viņa tobrīd šķiet kā teātra kritikas nekronētā karaliene.

Lilija tolaik bija respektējama un ietekmīga personība, viņas rakstus un grāmatas gaidīja, spriedumos ieklausījās un ņēma vērā

Šovasar Lilija Dzene svinētu savu deviņdesmito dzimšanas dienu. Tas rosina kavēties atmiņās un pārdomās par teātra zinātnieci, rakstnieci un kritiķi, kura, kā pati izteikusies kādā intervijā, ir «uzrakstījusi nepieklājīgi daudz», un kuras veikuma pietiktu diviem vai pat vairāk mūžiem. 

Teātra zinātnes aizsācēja

Protams, Lilija Dzene nesāka darboties tukšā vietā: slavenajā Teātra, mūzikas un kino mākslas nodaļā, ko Lilija vadīja līdz 1985. gadam, viņa jaunākajiem kolēģiem, tostarp man, allaž pieminēja erudītās Luīzes Skujenieces, Ādolfa Alunāna māsas, Paulas Jēgeres-Freimanes, Jāņa Sudrabkalna, Kārļa Strauta un citu pirmskara autoru kritikas un rakstus. Taču nopietni pētījumi vai grāmatas par mūsu teātri bija teju uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. 

Iesākusi studēt Latvijas Universitātes Žurnālistikas fakultātē, Lilija Dzene tomēr drīz vien devās uz Maskavu, uz Teātra mākslas institūtu, lai iegūtu augstāko izglītību tieši teātra zinātnē. Šis institūts ar lieliskiem, zinošiem pasniedzējiem – personībām un salīdzinoši brīvo atmosfēru padomijas apstākļos bija īsta kultūras oāze, un ar tajā iegūtajām zināšanām, pieredzi un pētniecības metodoloģiju Dzene lepojās visu mūžu. Īpaši tuva studiju laikā viņai kļūst spāņu teātra kultūra, un vēlākajos gados Lilija nereti piemin, ka nožēlo to, ka tolaik nespecializējās šajā jomā, jo «dzelzs priekškara» dēļ to būtu pārlieku grūti un sarežģīti izdarīt.

Atgriezusies Latvijā, jaunā teātra zinātniece strādā gan laikraksta Cīņa kultūras nodaļā, gan toreizējā Drāmas teātrī par literārās daļas vadītāju, gan Kultūras ministrijas Teātra un mācību iestāžu pārvaldē, un tikai kopš 1968. gada Lilijai Dzenei ir iespēja oficiāli nodarboties ar teātra zinātni toreizējā ZA Valodas un literatūras institūtā. Pētniecība tiek organizēta aktīvi un ar vērienu: turpinot Kārļa Kundziņa pētījumus latviešu teātra vēsturē un teātra hronikas sastādīšanu, kopā ar Līviju Akurāteri un Valentīnu Freimani top Latviešu padomju teātra vēsture divos apjomīgos sējumos (1973, 1974) un pašas Lilijas joprojām nepārspētais, līdz šim vērienīgākais pētījums par Nacionālo teātri Drāmas teātris (1979), arī autoru kolektīva grāmata par Rīgas Krievu drāmas teātri (1983). Nodaļā noris arī vizuālās mākslas, mūzikas un kino pētniecība, tiek piesaistīti jauni pētnieki, kuri tiek sūtīti gan uz arhīviem un bibliotēkām, gan uz teātru mēģinājumiem, lai viņi iepazītu dzīvo teātra procesu.

Protams, šajos gados tapušajos pētījumos ir tā laika ideoloģisko prasību nospiedumi, noklusējumi par teātra māksliniekiem, kuri bija devušies trimdā un kuru pieminēšanu padomju cenzūra nepieļāva. Taču vērtīgā un paliekošā šajos darbos ir nesalīdzināmi vairāk, un, tiklīdz «dzelzs priekškars» krīt, top Lilijas Dzenes grāmata Ar zelta lāpu rokā (1992) par emigrējušajiem, līdz tam noklusētajiem, pat aizliegtajiem Nacionālā teātra aktieriem Irmu Graudiņu, Ņinu Melbārdi, režisoru Osvaldu Uršteinu un citiem – kā papildinājums, kā alternatīvā, dzīvā un sāpīgā šā teātra vēsture.

Pēteris Pētersons savā lugā Meteors tēlo dramaturga – viltvārža ielaušanos mākslas pasaulē un šajā vidē ietekmīgās personības Viviānas salonu. Neapšaubāmi, ka par ierosmi šim tēlam un ironiski traktētajam salonam, kurā pulcējas tie, kas mēģina «diriģēt» vietējās mākslas dzīves norises, ir bijusi Lilija Dzene un viņas vadītā mākslas pētnieku nodaļa. Protams, Lilija tolaik bija respektējama un ietekmīga personība, viņas rakstus un grāmatas gaidīja, spriedumos ieklausījās un ņēma vērā. Taču – cik lielā mērā? Vai patiesi kritiķis, pat visietekmīgākais, spēj ne vien iespaidot, bet arī būtiski ietekmēt mākslinieka panākumus vai viņa likteni? Jautājuma uzstādījums ir skaudrs un intriģējošs, un ticu, ka ne vienam vien Dzenes laikabiedram te būtu tikpat intriģējoši un personiski, iespējams, arī sāpīgi komentāri.

Ārēji mūsu nodaļa tiešām varēja atgādināt salonu, īpaši tajās dienās, kad tur pulcējās nozaru pētnieki – otrdienās vizuālās mākslas vēsturnieki, trešdienās – muzikologi, ceturtdienās – teātra pētnieki, bet piektdienās – kino kritiķi. Tad neiztika bez kopīgas kafijas dzeršanas un arī vieglākas patērgāšanas, taču pamatā tā bija profesionālās informācijas apmaiņa, nereti semināru vai lekciju formā, kā arī diskusijas par izlasīto, teātros vai izstāžu zālēs redzēto. Atceros, kā Oļģerts Grāvītis dalījās ar mūzikas dzīves jaunumiem, kā Ruta Čaupova stāstīja par Japānā pieredzēto, kā Valentīna Freimane, kura Vācijā bija noskatījusies grandiozo Pītera Bruka Mahābharatas uzvedumu un savākusi kaudzi izrādes fotoattēlu, mūs ar Edīti Tišheizeri un Normundu Naumani burtiski izvadāja pa visām izrādes ainām… Ja gribēji laikā nodot plānotos pētnieciskos darbus un izpildīt nodaļas vadītājas striktās prasības, tad «gurķošanās» nebija pieļaujama: arhīvos un teātra grāmatu un materiālu studijās nācās pavadīt daudz sūru, vientuļu darba stundu, un tad šāda kopīga sanākšana bija patīkama, pat nepieciešama atslodze un komunikācija. Man tā bija kā otra augstskola, jo pēc Lilijas norādījumiem un ieteikumiem apguvu teātra vēstures un teorijas grāmatas krievu un angļu valodā, daudzas no tām – viņas bijušo pasniedzēju sarakstītas.

Nākamās grāmatas par mūsu teātra vēstures jaunākajiem periodiem tapa jau pēc Lilijas Dzenes aiziešanas no Akadēmijas, lai gan viņa kā autore piedalījās arī kolektīvajā pētījumā Latviešu teātris no pirmsākumiem līdz mūsdienām (2010) un citos projektos. Lāpa nav nodzisusi: Lilijas aizsākto jau citā iespēju līmenī un nesalīdzināmi plašākā amplitūdā turpina viņas bijusī kolēģe Silvija Radzobe savos vērienīgajos kolektīvajos pētījumos 20. gadsimta teātra režija pasaulē un Latvijā, Teātris Baltijā un citos.

Portretu žanrs jeb «iznārstojušās līdakas» fenomens

Lilija nereti mēdza pazust no mūsu nodaļas ikdienas dzīves uz pāris nedēļām vai pat ilgāk. Viņas vadītājas pienākumus tad pārņēma Līvija Akurātere, kura ziņkārīgajiem paskaidroja: «Raksta, netraucējam! Zvanīt tikai ārkārtas gadījumos!» Un tad kādu dienu Lilija pēkšņi atkal parādījās – nedaudz gurdena, nefrizētiem, sajauktiem matiem, bet mirdzošām acīm un acīm redzami laimīga: viņa bija pabeigusi savu kārtējo aktieru grāmatu. «Es jūtos kā iznārstojusi līdaka,» Lilija tad parasti teica, bet viņas acis smējās. Darbu pie grāmatas Lilija bieži salīdzināja arī ar bērna iznēsāšanu un dzemdībām, jo sviedru tur tika izliets ne mazāk. Pati gan atzina, ka kopumā viņa tomēr raksta viegli un šis process sagādājot drīzāk gandarījumu, nevis mokas. Kāds tur brīnums, ja daba šo Piebalgas meiteni bija apveltījusi gan ar asu prātu, gan dziļu izjūtu un rentgenjutīgu uztveri, ko papildināja mērķtiecīgi izkopts talants un uzkrātas zināšanas! Viņas rakstos un grāmatās analītiskums apvienojās ar tēlainību, erudīcija – ar emocionalitāti un spilgtu, individuālu izteiksmi. Lilijai piemita talants atsijāt būtisko no nebūtiskā, vienu spilgtu detaļu apaudzēt ar tālejošiem secinājumiem un vispārinājumiem. Reiz viņa ienāca sektorā pēc Alfreda Amtmaņa-Briedīša atraitnes Vallijas apmeklējuma priecīgi satraukta: «Iedomājies, Briedītim uz rakstāmgalda stāv mazā maisiņā ievīstīts zemes pikucītis. Izrādās, tā ir Nacionālā teātra zeme, ko viņš, pāriedams tās dažas sezonas darbā uz Dailes teātri, bija paņēmis sev līdzi. Es taču par to veselu nodaļu uzrakstīšu!»

Tēlainība, esejiskums, spilgtā subjektivitāte un valdzinošais racionālā un emocionālā savienojums ir tas, kas Lilijas Dzenes grāmatas par aktieriem atšķir no citu autoru rakstītajām. Būtībā viņa ir aktieru portretu žanra iedibinātāja Latvijā, lai gan šīs grāmatas var saukt arī par dokumentālo prozu vai miniatūriem teātra romāniem. Katrā ziņā tas ir rakstnieces, nevis vienkārši kritiķes veikums, un ir likumsakarīgi, ka Lilija kļuva gan par Rakstnieku savienības biedri, gan tās valdes sekretāri.

Tas pieder tikai man. Negribu, lai manas krelles nēsā un izvazā citi!

Aktieriem veltīto monogrāfiju radīšanā enerģiskajai piebaldzēnietei bija savas priekšrocības: vidusskolas gados, kas pavadīti jau Rīgā, Lilija praktiski dzīvoja tēva brāļa, Dailes teātra aktiera, režisora un pedagoga Emīla Mača un viņa dzīvesbiedres Lilijas Žvīgules ģimenē, viņu meita Ieva Mača arī vēlāk kļuva par aktrisi. Teātra «virtuve», ikdienas prieki un bēdas viņai bija labi pazīstami, arī pēckara gadu Dailes teātra bohēma. Ar krītu uzspodrinātās tenisa čībiņas, iecienīto aktieru gaidīšana pie teātra dienesta ieejas, ziedu žņaudzīšana satrauktajās rokās, ko viņa tik dzīvi apraksta, piemēram, savā grāmatā par Jāni Kubili, – tas ir arī par Liliju pašu un viņas māsīcu Ievu. Tālab tik loģiska ir nonākšana Teātra institūtā Maskavā, jo Latvijā neviena augstskola tāda profila izglītību tolaik nepiedāvāja. Vēl viens labvēlīgs faktors – Drāmas teātrī par literārās daļas vadītāju nostrādātais laiks (1963 – 1964), kas savukārt tuvināja šā teātra māksliniekiem un ļāva nodibināt vairākas draudzības, kuras ilga visu mūžu.

Jau pirmie Lilijas Dzenes raksti un recenzijas ar savu spilgto subjektīvismu atšķīrās no tolaik izplatītajiem rakstiem no kolektīvā «mēs» pozīcijām. Ar personiskumu un dzīvīgumu tālaika kontekstā izcēlās arī viņas pirmās grāmatas par aktieriem, un, piemēram, Mūsu paaudzes aktieri (1963) žigli tika izdota vēlreiz, kas teātra grāmatu jomā bija kas nepieredzēts. Autore centās izvairīties no ierastās, oficiālās kritikas leksikas, savus profesionālos iespaidus par aktieru spēli un lomu vērtējumus tiecās sabalansēt ar esejiskām pārdomām par teātri un dzīvi vispār. Pārskatot Lilijas Dzenes daudzās grāmatas par aktieriem, ir acīm redzams, ka viņas rakstības stils un attieksme pret saviem aprakstāmajiem «objektiem» laika gaitā mainās. Sākumā dominē tendence aktiera darbā un personībā izcelt labo, pozitīvo, veiksmes un panākumus, nereti apejot un noklusējot radošās neveiksmes vai personiskās dzīves sarežģījumus, lielā mērā viņus postamentējot, kā grāmatā Labais mūžs par Mirdzu Šmitheni, Jānim Kubilim, Elzai Radziņai, Lidijai Freimanei veltītajās monogrāfijās un pirmajā grāmatā par Kārli Sebri. Atsaucoties un jūtīgi uztverot 60. gadu beigu un 70. gadu sākuma skarbās pārmaiņas teātrī un mākslā, arī Lilija Dzene sāk rakstīt skaudrāk, analītiskāk, psiholoģiski niansētāk, atklājot savu varoņu pretrunas, vājības, radošos maldus un neveiksmes, sarežģītās attiecības ar līdzcilvēkiem – par to liecina grāmatas par Alfrēdu Jaunušanu, Hariju Liepiņu un Eduardu Pāvulu. Vēlāk Liliju skar arī Trešās atmodas entuziasms un eiforija: barikāžu dienās viņa, nesūdzēdamās par veselības problēmām, caurām naktīm vāra barikāžu dalībniekiem zupu un gatavo sviestmaizes Rakstnieku savienības virtuvē. Un arī viņas grāmatās pastiprināti ienāk nacionālās un patriotiskās tēmas – tādos darbos kā Ar zelta lāpu rokā, pētījumā par Maču dzimtu un otrajā grāmatā par Kārli Sebri. Taču šo darbu galvenās vērtības – esejiskais stils, meistariskais analītiskuma un emocionalitātes savienojums, spēja kodolīgi pateikt būtību, trāpīgie psiholoģiskie raksturojumi, vijīga, krāšņa valoda un smalka humora izjūta – izejot cauri vairākiem attīstības lokiem, ir saglabājušās.

«Un tumsā vizuļo kā krelles…»

Lilija Dzene ļoti lepojās ar to, ka ir dzimusi Vecpiebalgā, ir modernieka meita un tātad, kā viņa izteicās, stāv droši uz savām kājām un tuvu pie zemes. Saikni ar dzimto pusi viņa uzturēja līdz pat mūža beigām, un arī piebaldzēni godāja savu novadnieci jubilejās, atcerējās un aicināja ciemos. Lilija jokoja, ka viņas Bībele ir Alauksts un tās lapas – Piebalgas pļavas un meži. Bieži citēja sava novadnieka Antona Austriņa vārdus «Nomierinies, dvēselīt, lai var Dievu ieraudzīt!» un atziņu «Labāk lai manis kaut kur pietrūkst, nekā kaut kur ir par daudz». Rosināja, rakstot par kādu izrādi, allaž paturēt prātā oponenta viedokli, bet, ja kādam šī izrāde atšķirībā no manis patīk, nekļūt agresīvai un neapkarot citādi domājošos – lai katram paliek savs ieguvums. Šādu toleranci, spēju smalkjūtīgi izteikt kritisku viedokli Lilija saglabāja visu savu mūžu, un par to viņu cienīja.

Lilijas domas par teātra māksliniekiem nebija tikai glaimojošas. Man viņa pareģoja: «Tu redzēsi, ka pēc negatīvas kritikas aktieris vai režisors tevi ne pamanīs, ne sveicinās, kaut tu viņam virsū skrietu, vai pat nosauks par galīgu muļķi. Bet, tiklīdz uzrakstīsi ko cildinošu, tu atkal kļūsi par visgudrāko kritiķi.» Lilija arī brīdināja: «Labāk neej uz teātri ar naivu, atklātu sirdi – samīs! Ej kā pie niķīgiem zirgiem, kas katru mirkli gatavi iespert, tad būsi pasargāta.» Es klausījos un brīnījos: kāda gan pieredze varēja radīt šādu ieteikumu?

 Manuprāt, Lilijas vājuma punkts bija tas, ka viņa, lai arī atzina un augstu vērtēja tādu režisoru kā Oļģerts Kroders, Ādolfs Šapiro un citu talantu un panākumus, tomēr gan profesionāli, gan personiski un emocionāli visciešāk bija saistīta ar Nacionālo teātri, tā aktieriem un Alfrēdu Jaunušanu. Kad teātris bija uz panākumu viļņa, viss bija kārtībā. Kad teātrī sākās radošā krīze un tas vairs neguva ierastos panākumus, Lilija izjuta garīgu diskomfortu. Situāciju latviešu teātrī un kritikā viņa tolaik salīdzināja ar Haidparku, kur katrs runātājs ir uzrāpies uz savas mucas un aģitē par savējiem – jo skaļāk, jo labāk. «Mana muca ir apgāzusies,» Lilija skumji piemetināja. «Un es tagad klusēju.»

Raksta, netraucējam! Zvanīt tikai ārkārtas gadījumos!

Varbūt šo klusēšanas efektu padziļināja tas, ka Lilija, kas par šo teātri un tā māksliniekiem bija rakstījusi tik daudz cildinoša, jutās paša teātra nenovērtēta? Kad iznāca viņas grāmata par Drāmas teātri, izdevniecība to tūlīt nogādāja teātrī, kur visi to naski pirka un priecājās – kā vēlāk ironizēja Lilija, galvenokārt par savām bildēm. Bet grāmatas autorei neviens no teātra «lielā zvaigznāja» tā arī nepiezvanīja, neapsveica. Lilija rūgti rezumēja: «Cik es pie viņiem neesmu skrējusi uz pirmizrādēm! Ar puķēm, bez puķēm… Un, ja kādreiz netiki vai nākamajā dienā nepiezvanīji un nepateici savas domas, tad tūlīt bija spuras gaisā un lielā apvainošanās. Bet šī bija mana pirmizrāde, un es to aizvadīju lepnā vientulībā.»

Gadiem ejot, Lilijas vientulības izjūta pletās plašumā, īpaši saasinādamās pēc dzīvesbiedra Vitolda un draudzenes Maijas Augstkalnas aiziešanas mūžībā. Arī daudzi viņas līdzgaitnieki mākslā un kritikā bija jau aizsaulē. «Nav vairs, kam piezvanīt,» Lilija nereti sūdzējās. Stāstus par to, kā viņai apnicis vārīt galertus un sautēt cepešus no Vitolda sagādātajiem medījumiem, lai cienātu Elzu Radziņu, Kārli Sebri un citas slavenības, vai to, kā kaimiņš Sebris daļu no raženi izauguša ķirbja deleģē uz Lilijas virtuvi, nomainīja raizes par veselību. Un daudz, daudz ko mūsdienu mākslā un ikdienā, ko viņa atteicās saprast un pieņemt.

Lilija joprojām gāja uz izrādēm, paspēja nopriecāties par Indras Rogas jauno skatuves versiju Skroderdienām Silmačos. Taču aizvien biežāk, īpaši noskatoties jauno režisoru darbus, viņa atkārtoja: «Nē, nē, tas vairs nav mans teātris!» Lilija uzskatīja, ka viņas teātra laiks ir pagājis. Un aizvien vairāk mīlēja gremdēties atmiņās, kā krelles verot vienu spilgtu stāstu pēc otra. Tie bija stāsti par studiju gadiem Maskavā, par neprātīgu iemīlēšanos studiju biedrā – rumāņu režisorā un viņu kopīgas nākotnes neiespējamību, par mūsu mākslas un rakstniecības pīlāru vētraino jaunību un daudz, daudz ko citu. Mudināju Liliju rakstīt memuārus, jo šajos stāstos bija tāda dzīves dramaturģija! Taču viņa strikti atteica: «Tas pieder tikai man. Negribu, lai manas krelles nēsā un izvazā citi!» – un pati iznīcināja gandrīz visu personisko saraksti.

Dažkārt manu cienījamo kolēģi nomāca pagātnes ēnas: Lilija pārdzīvoja to, ka nav spējusi panākt Dailes teātra aktieru attieksmes maiņu pret «veco, nogurušo lauvu» Smiļģi viņa dzīves pēdējā periodā un ka viņai kā Kultūras ministrijas ierēdnei nācās parakstīt pavēli par režisora atlaišanu no teātra. Pārdzīvoja to, ka savulaik nav pietiekami aizstāvējusi Gunāra Priedes lugu Smaržo sēnes, kas tika aizliegta ideoloģisku apsvērumu dēļ. Vai Lilija Dzene tiešām bija Valsts drošības komitejas savervēta aģente ar segvārdu Elza? Es tomēr paturu sev tiesības ticēt Alvja Hermaņa izrādes Vēstures izpētes komisija tapšanas laikā iegūtajai informācijai, proti, tālaika vervētājs atzinies, ka Lilijas Dzenes aģentes lieta tika izveidota bez viņas ziņas.

Jā, Lilija bija partijas biedre, jā, viņa bija lojāla padomju režīmam, jo citādi nebūtu varējusi brīvi strādāt, ieņemt vadošus amatus un braukt uz ārzemēm. Jā, viņa varēja būt valdonīga, asa un nesaudzīga, dusmās spert zibeņus, taču ne cilvēciski nodot. Kā vēl nesen atcerējās mūsu tālaika kolēģe Gundega Saulīte: «Mēs visi jutāmies droši zem Lilijas spārna.» Un kas tikai nav pabijuši zem šī spārna! Es jau minēju Silviju, Edīti un Normundu, bet turpat ir arī Ligita Bērziņa, Maija Svarinska un Evita Sniedze, Silvija Līce, Juris Civjans un Anita Uzulniece, Arnolds Klotiņš, Guntars Pupa, Ingrīda Zemzare un citi. Lilijas stādītais koks aug un zaļo, kaut daudzi zari no tā jau ir atlūzuši. Bet zīles dūšīgi ripo uz visām pusēm, un varbūt pavisam drīz kāda maza meitene no tām savērs savas pirmās krelles?

Žurnāli