Antonēns Arto. Rokraksts ar pašportretu

Teātris un tā dubultnieks

Nežēlības teātris (Pirmais manifests)

Mēs nedrīkstam turpināt pazemot pašu teātra ideju. Tā iegūst jēgu, tikai pateicoties savai maģiskajai, šausminošajai saiknei ar realitāti un briesmām.

Formulēts šādā veidā, jautājums par teātri spēs piesaistīt vispārēju uzmanību, ar to saprotot, ka teātris caur savu fizisko aspektu un tāpēc, ka tam nepieciešama izpausme telpā, patiesībā vienīgā iespējamā, ļauj runas un mākslas maģiskajiem līdzekļiem organiski un pilnībā izpausties līdzīgi atjaunotiem eksorcismiem. No šā visa izriet, ka teātrim tikai tad tiks atdots tā specifiskais iedarbības spēks, kad tam tiks atdota tā valoda.

Respektīvi, tā vietā, lai turpinātu izmantot tekstus, kas tiek uzskatīti par pabeigtiem un svētiem, vispirms nepieciešams pārvarēt teātra pakārtotību tekstam un atrast apzīmējumu sava veida valodai pusceļā starp žestu un domu.

Šo valodu nav iespējams definēt citādi, kā vien pretstatot dinamiskas un telpiskas izpausmes iespējas un dialogā lietotas runas iespējas. Un tas, ko teātris vispār vēl no runas var gūt, tās ir iespējas izvērsties ārpus vārdiem – attīstīties telpā, iedarboties disociējoši un vibrējoši uz sensibilitāti. Tieši šeit lietojumu rod intonācija, īpaša konkrētā vārda izruna. Tieši šeit caur skaņām dzirdamai valodai līdzās lietojumu rod vizuālā valoda – caur priekšmetiem, kustībām, pozām, žestiem – taču ar noteikumu, ka to jēga, fizionomija un kombinācijas tiek novestas līdz zīmēm, tādējādi no šīm zīmēm veidojot sava veida alfabētu. Kad teātris ir izpratis šo telpisko valodu – skaņu, kliedzienu, gaismu, onomatopejas valodu –, tam jāizveido sistēma, kā no personāžiem un objektiem radīt īstus hieroglifus, izmantojot to simbolismu un to atbilstību attiecībā uz visiem orgāniem un visos līmeņos.    

Tātad teātra uzdevums ir radīt runas, žesta un ekspresivitātes metafiziku, lai atbrīvotos no savas psiholoģiskās un humānistiskās tukšgaitas. Taču tas viss nelīdzēs, ja šādu pūļu pamatā nebūs sava veida reāls metafizisks vilinājums, pievēršanās neparastām idejām, kuru būtība ir tā, ka tām nav ne robežu, ne pat formālu iezīmju. Šīs idejas, kas atrodas ciešā saistībā ar Radīšanu, Kļūšanu, Haosu un kuras visas ir kosmiskas dabas, sniedz pirmo nojausmu par sfēru, no kuras teātris ir totāli atsvešinājies. Tās var radīt sava veida aizraujošu vienādojumu starp Cilvēku, Sabiedrību, Dabu un Priekšmetiem.

Žurnāli