Jaunā Rīgas teātra izrāde Vēstures izpētes komisija ir hipotētisks konstrukts, kurā nav nekā noteikta, visam ir vēl kāda iespējamā nozīme un jebkura sastāvdaļa jeb detaļa ir dažādi lietojama, aplūkojama, tulkojama. Foto – Jānis Deinats

Latviju un latviešus aplūkojot

Refleksijas ar turpinājumiem

Nu jau vairākas sezonas izrādes, kuru pamatā ir latviešu lugas – klasiskās vai jaunradītās, latviešu literatūras dramatizējumi, adaptācijas un inspirācijas, kļuvušas par noteiktu repertuāra dominanti. Šogad tā ir trešā daļa no jauniestudējumiem, bet repertuārā jau palikušas arī iepriekšējo sezonu izrādes, un kopā ir krietni vairāk nekā simt iestudējumu, kas visdažādākajos veidos rāda, vēro un pēta latviešus. Vai precīzāk būtu teikt – Latviju laika, telpas, sociālo slāņu griezumā.

Kā transformējas izpratne par vēsturi un teātra pārliecība par savu lomu sociālajos un politiskajos procesos?

Šai bagātībai ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli. Pie objektīvajiem pieder daudzās jubilejas – Raiņa, Aspazijas, Latvijas valsts –, kuras neapšaubāmi deva krietnu stimulu, arī finansiālu – noteiktu mērķprogrammu veidā. Turklāt Nacionālais teātris savu 100. sezonu atzīmējis, iestudējot izrādes tikai par Latviju un latviešiem. Ir arī subjektīvais, proti, no personībām izrietošais iemesls – spēku pilnbriedā ir gan Laura Gundara Latvijas Kultūras akadēmijā sāktās un vadītās dramaturgu apmācības programmas kādreizējie studenti, gan arī jauna režisoru paaudze, kurai kolektīvais teksta radīšanas process ir ikdiena. Un lielākā daļa šo radošo cilvēku ir neatkarības laika bērni.

Domājot par aktuālajiem Latvijas teātra iestudējumiem, kas vēsta par latviešiem, iespējams tos sadalīt vairākos savstarpēji saistītos virzienos:

- «smagā» un «vieglā» vēsture – jaunas paradigmas un modeļi, kā apzināt nācijas vēsturi un indivīda lomu tajā – no holokausta un mežabrāļiem līdz lustrācijai; arī biogrāfiskas izrādes par ievērojamiem kultūras darbiniekiem, kuri veido nācijas paštēlu;

- šodienas cilvēka pašsajūta un problēmas – sākot no trīsdesmitgadnieku krīzes un beidzot ar sabiedrības integrācijas  iespējām un globalizāciju; patriotisms, skatīts caur kritiskās domāšanas prizmu;

- klasikas interpretācijas un pārveides – Rainis, Aspazija, Blaumanis kā mūsdienu procesu indikatori;

- latvietība bērniem: jauni modeļi darbā ar topošo skatītāju – no aktīvas izklaides uz  fantāzijas atmodināšanu. 

Ļoti svarīgi, ka tieši pēdējos gados teātrī savu balsi vai «pārstāvniecību» ieguvuši tie, kuri ir cieši saistīti ar Latviju – gan vēsturi, gan šodienu, bet kam iepriekš tās nebija: līvi un vācbaltieši, lielais un ārkārtīgi neviendabīgais sociālais, politiskais, kultūras un mentalitātes slānis, ko ikdienā iezīmē ar stigmu «krievvalodīgie».

Tā nu pētnieku rokās ir pietiekami plašs materiāls, lai varētu gūt būtiskus secinājumus vai vismaz uzdot precīzākus jautājumus. Kādā veidā teātris izvēlas runāt par Latvijas cilvēkiem? Kā mainās autorība – no individuālas uz kolektīvo? Kā transformējas izpratne par vēsturi un teātra pārliecība par savu lomu sociālajos un politiskajos procesos? Jo teātris vienmēr, jebkurā materiālā runā par šodienu, taču latviešu skatuves mākslai aizvien bijis raksturīgi par to spriest vispārinātās, «mūžīgās» kategorijās, atbilstoši noteiktiem principiem un stereotipiem. Vai līdz ar jaunas, ārpus šādiem stereotipiem augušas paaudzes ienākšanu teātrī paradumi mainās? Vai tie maina vai kā citādi ietekmē arī vecāku paaudžu mākslinieku skatpunktu uz Latviju un latviešiem? Vai un kā mainās izteiksmes līdzekļi, ar kuriem mākslinieki nodod savu vēstījumu skatītājiem, un kāda ir pēdējo loma izrādes galīgajā tapšanā? Vismaz uz daļu šo jautājumu gribētos atrast atbildes. Bet galvenais – mēģināt piefiksēt pašu pārmaiņas procesu kā neskaitāmu un neviendabīgu transformāciju summu, apzinoties, ka tā mainās jau tajā pašā brīdī, kad ir «saskaitīta». 

I virziens. Vēsture teātra interpretācijā

Visvieglāk pārmaiņas saskatāmas teātra un vēstures attiecībās. Īpaši tāpēc, ka ir pamats, pret ko atsperties: 2011. gadā iznācis profesores Silvijas Radzobes inspirētu un rediģētu pētījumu krājums Vēsture teātrī un drāmā, kurā apzināta iepriekšējās desmitgades laikā radīto iestudējumu savdabība. 

Izkāpt no nācijas «lielā naratīva». Rezumējot 21. gadsimta sākumā tapušos iestudējumus par vēsturi, Inga Fridrihsone (Sindi) uzsver, ka tā «galvenokārt atklājas kā materiāls kolektīvās atmiņas uzturēšanai, kopīgās pagātnes apstiprinājumam, nevis kā «konstrukts» (Frīdrihs Nīče) ar noteiktiem darbības mehānismiem, kuru kolektīva reflektēšana būtu mākslas darba nodoms.» Proti, vēsture tikusi uztverta kā vienots, noteikts un definēts veselums – straume bez atzariem un pretplūsmām. Tā veido tā saucamo lielo naratīvu jeb šajā gadījumā noteiktu, vispārpieņemtu nācijas pagātnes skaidrojumu, kas neparedz citādu versiju iespējamību. Kā šāda vienota vēstures skaidrojuma piemēri minēti Nacionālā teātra iestudējumi Vadonis (Kaspara Dimitera un Zigmara Liepiņa muzikālā drāma, režisors Edmunds Freibergs, 2009) un Lācis (Māras Zālītes luga Indras Rogas režijā, 2010). Tajos vēsturiskās figūras – Kārlis Ulmanis un Vilis Lācis – realizētas kā viengabalaini, mērķtiecīgi raksturi, kuriem attiecībā pret padomju laika novērtējumu samainītas «plus» vai «mīnus» zīmes. Kā pilnīgi atšķirīgs modelis, taču arī izņēmuma gadījums tā brīža Latvijas teātrī minēta Viļa Daudziņa monoizrāde Alvja Hermaņa režijā Vectēvs (JRT, 2009), kurā vēsture atklāta kā subjektīvs indivīda redzējums trijos dažādos stāstos. Jāpiebilst, ka drīz pēc tam tapa arī Valtera Sīļa kopā ar kopā ar Kārli Krūmiņu un Karlu Almu sacerētie Leģionāri. Diskusija ar kaušanos (2011, Ģertrūdes ielas teātrī), un šī izrāde met vistiešāko tiltu uz šodienu.

Jo tā, manuprāt, ir pati būtiskākā transformācija ne vien teātra, bet arī skatītāju vai plašāk – sabiedrības – uztverē: pakāpeniska un pretrunīga, tomēr noteikta atkāpšanās no «lielā naratīva», tai pašā laikā saglabājot to, taču tikai kā vienu no daudzām citām iespējām. Vienīgā skatpunkta vietā nākusi principiāla dažādu skatījumu iespēja, turklāt necenšoties tos samierināt vai atrast kopsaucēju, bet pat uzsverot to vienlaicību, pilnīgi atšķirīgos vektorus un līmeņus. 

Valtera Sīļa «afektīvā izziņa». Kopš Leģionāru laika vēstures izpētes izrādes veido konsekventu strāvu Valtera Sīļa režijā. Izpēte ir svarīgs atslēgas vārds Sīļa darbos – tieši pati tās gaita, izziņa, iespējamie strupceļi un neatbildamie jautājumi ir reizē arī rezultāts un atbilde gan Leģionāros, gan Andrievā Niedrā (2015, Kārļa Krūmiņa luga, Dirty Deal Teatro), gan Mežainī (2018, Jāņa Baloža luga, Nacionālais teātris, pirms tam – Kauņas Drāmas teātrī, 2015). Turklāt būtisks veids, kā iesaistīt skatītāju šajā izziņā, ir… ķermeniskums. Proti, režisors apelē pie skatītāju intelekta, lai izprastu, teiksim, Andrieva Niedras un Kārļa Ulmaņa atšķirīgās idejas par Latvijas valstiskuma formām un sasniegšanas iespējām, bet ne tikai. Viņš rosina skatītāju iejušanos un emocijas, vērojot zaldātiņu, kurš rok pats sev kapu, bet ne tikai. Valtera Sīļa izrādēs liela nozīme ir fiziskai darbībai, kas izsauc auditorijā arī to, ko apzīmē par afektu, proti, ķermenisku, impulsīvu reakciju, pirms to apjēdzis prāts. Šādu impulsīvu, ārpusapziņas atsaukšanos rada, piemēram, Leģionāros aktieru nemarķētie kautiņi, vai krampjainā turēšanās pie radiatoriem, neļaujot sevi «deportēt», vai Mežainī Jāņa Pīnupa spontānais bezdomu lēciens, kad rodas iespēja paslēpties un dezertēt. Sapratne un emocijas, kuras ir arī ķermeniskas, ietiecas dziļākos slāņos un atstāj būtiskāku nospiedumu. Vēstures rats vārda tiešā nozīmē brauc pāri varoņiem, un to fiziski sajūt arī skatītāji. Tomēr šāds aktieru un skatītāju «sasaukšanās» veids iespējams mazās zāles tuvajā distancē. Lielās zāles izrādēs ķermenis drīzāk ir metaforas nesējs – kā Matīsa Birkena ievainojums, kas padara viņu mēmu Svina garšā (2016, Māra Bērziņa romāna dramatizējums, Nacionālais teātris), vai kara ārsta krampji tīfa murgos, kas viņu lauzī un iznīcina izrādē Liepāja – Latvijas galvaspilsēta (2018, Rasas Bugavičutes-Pēces luga, Liepājas teātris). 

Mārtiņa Eihes un Kristas Burānes «imersīvā vēsture». Abi režisori (jāuzsver – neatkarīgi viens no otra un atšķirīgās izpausmes formās) attīsta to, kam piemērojams  līdz šim reti pie mums lietotais imersīvās jeb iekļaujošās izrādes apzīmējums. Vistiešākajā veidā tas izpaužas Mārtiņa Eihes izrādē Taņas dzimšanas diena (2016, Ģertrūdes ielas teātris), kurā aktieri, starp tiem arī pats režisors, atklāti provocē skatītāju kļūt par izrādes darbīgu daļu. Turklāt ne vien aktīvi sekojot aktieru stāstiem un līdzpārdzīvojot tiem, cienājoties un dziedot padomju laika dziesmas. Būtiskais mērķis ir raisīt tūlītēju un spontānu diskusiju, strīdu, noliegumu, pretargumentus. Ideālā variantā atšķirīgi vēstures redzējumi taptu uz vietas, skatītājiem, iespējams, pat iznīcinot izrādes konstrukciju. Citādā veidā režisors panāk skatītāju iekļaušanos uzvedumā Meža meitas (2018, Lailas Burānes dramatizējums Sanitas Reinsones savāktajiem un apstrādātajiem atmiņu stāstiem, Valmieras teātris) – ievedot viņus telpā, kas rada klaustrofobisku iespaidu, pielīdzinot viņu izjūtas meža meitu bezizejas situācijai.

Pakāpeniska un pretrunīga, tomēr noteikta atkāpšanās no «lielā naratīva»

Savukārt Kristas Burānes izrādes, iespējams, pareizāk būtu nosaukt par performancēm, jo tajās cilvēki nepretendē uz tēla veidošanu, bet ir tas, kas viņi ir, un piedalīšanās ir daļa no viņu dzīves. Ceļojumā ar aizsietām acīm Robežas (2016) piedalās cilvēki, kuri lasot vēlreiz pārdzīvo paši savas dzīves notikumus. Vēstures nospiedumi viņu dzīvēs tiek uztverti ar dzirdi, ar ožu, caur pieskārieniem – aktīvas un līdzdalīgas  ir visas maņas, izņemot redzi.

Nedzirdētas balsis, nebijuši naratīvi. Taņas dzimšanas diena aicina uz vēstures izpratnes salīdzināšanu (bet ne vienādošanu!), nosacīti runājot, «latviešus» un «krievvalodīgos». Tā ir balss, kas Latvijas teātrī, apspriežot Latvijas daudzkāršo vēsturi, ir dzirdēta maz, taču tai ir un būs iespēja skanēt.

Citādi ir ar līvu un vācbaltu balsīm – tās teātrī ienāk drīzāk kā atbalsis, jau interpretētas. Līvu liktenis un asimilācija ir galvenā tēma festivālā LATEST radītajā un parādītajā latviešu un igauņu kopiestudējumā Pirmie, kas aiziet (2017, Jaunā teātra institūta producēta izrāde). Lai arī tā sastāv no atsevišķiem blokiem, to kopumā tomēr parādās skaitliski nelielās un izzūdošās tautas «lielais naratīvs». Līdzīgi tas ir Viestura Kairiša iestudējumā Baltiešu gredzens (2018, Zigfrīda fon Fēgezaka romāna dramatizējums, Nacionālais teātris). Abos gadījumos tas ir visnotaļ homogēns un lineārs vēstījums ar traģisku nolemtību, taču – un tieši tas padara tos nozīmīgus mūsu teātra kontekstā – šie svešie «lielie naratīvi», kas tāpat attiecas uz Latvijas zemi, veido pretplūsmas un sānu atzarus, neļaujot atgriezties pie vienīgās patiesības.

Jaunā Rīgas teātra «vēstures konstrukts». Šeit pieminētajiem uzvedumiem lielā mērā piemīt Ingas Fridrihsones (Sindi) piesauktā kolektīvā reflektēšana par vēsturi kā mākslas darba nodoms. Tomēr visuzskatāmākais piemērs pilnīgam «lielā naratīva» noliegumam un dekonstrukcijai bez jelkādas atpakaļsalikšanas iespējas ir Jaunā Rīgas teātra iestudējums Vēstures izpētes komisija (2019, JRT).

Alvja Hermaņa režisētās izrādes autorība pieder gan viņam, gan visiem tajā spēlējošajiem aktieriem un teātra literārās daļas vadītājai Margaritai Ziedai. Šīs daudzkāršās autorības dēļ vien izrāde nav homogēna ne kā naratīvs, ne kā vēsts vai morāle. Iestudējums ir apzināti radīts hipotētisks konstrukts, kurā nav nekā noteikta, visam ir vēl kāda iespējamā nozīme un jebkura sastāvdaļa jeb detaļa ir dažādi lietojama, aplūkojama, tulkojama. Turklāt jebkuras divas brīvi ņemtas sastāvdaļas var piederēt pavisam dažādiem iztulkojuma līmeņiem, un tas padara katru šīs izrādes saprašanas mēģinājumu vienlīdz sarežģītu, aizraujošu un… apšaubāmu. Turpinājums sekos.

Žurnāli