Teātra dziļums, dzimums un formāts

Vācijas, Austrijas, Šveices teātru desmit uzmanības vērtāko izrāžu skate Theatertreffen (TT), kas jau piecdesmit piekto reizi norisinājās maijā Berlīnē, šogad aizsākās vēl pirms festivāla atklāšanas. Emocionāli izkāpinātas diskusijas izraisīja tā vadītājas Ivonnas Bīdenhelceres (Yvonne Büdenhölzer) paziņojums, ka, sākot ar nākamo sezonu, tiks ieviests citāds izrāžu atlases kritērijs. Turpmākos divus gadus žūrijas uzdevums būs sadalīt uzmanības vērtos iestudējumus līdzīgās daļās. Izraugoties piecus iestudējumus, ko iestudējuši režisori vīrieši, un piecus, ko iestudējušas režisores sievietes. 

Rietumeiropas un Latvijas situācijas atšķiras. Latvijā teātra režisorēm īsti nav pamata žēloties, ka viņu darbu novērtē vai nepamana. Vācijā, piemēram, ar tās 80 miljoniem iedzīvotāju un 140 valsts dotētiem teātriem konkurence darbojas citādi. Daži fakti. Berlīnes TT nodarbojas ar teātra prakses vētīšanu kopš 1964. gada, taču starp desmit ievērības vērtajām izrādēm sievietes – režisores darbs pirmo reizi parādījās 1980. gadā. Un arī tad tā bija Pīnas Baušas izrāde Ārijas, grandiozs mākslas notikums, kas iegājis pasaules teātra vēsturē. Turklāt Vupertāles deju teātra darbs jau bija guvis nopietnu starptautisku ievērību, pirms kļuva arī lokālās uzmanības vērts. TT 55 gadu laikā uzaicināts 231 režisors, starp tiem ir bijušas 27 sievietes. Neticami liekas arī tas, ka Rietumvācijā, atšķirībā no Austrumvācijas, vēl 20. gadsimta 60. gadu beigās sievietei bija praktiski neiespējami kļūt par režisori. Un tikai kopš1968. gada studentu revolūcijas kopā ar daudzām citām iespējām sievietēm pavērusies arī iespēja strādāt režijas mākslā. Bet līdz pat mūsu dienām Vācijā ir saglabājusies situācija, ka teātra skolu absolventes jau pēc pirmās vai vēlākais – otrās neveiksmīgi iestudētās izrādes zaudē jelkādas tālākās darba iespējas valsts teātros. Kamēr puišus turpina stutēt un balstīt arī pēc trešās un ceturtās, un piektās, un sestās neizdošanās. Īpaši uz šo pēdējo punktu vērš uzmanību TT un ar jaunieviesto kvotu uzsver vēlmi atbalstīt sieviešu skatienu režijā. 

Šāds pagrieziens, pirmoreiz izdzirdot, man likās nonsenss. Taču, skatoties TT šīs sezonas izlasi, sāk likties, ka tas, iespējams, pat varētu bagātināt, mainīt ierasto teātra ainavu. Pārlauzt jau ierastās klišejas kritērijos, pēc kādiem šajā skatē tiek atlasīti darbi. Par to lika domāt arī viens no šajā festivālā iekļautajiem sievietes – režisores darbiem, kas varēja būt tikpat labi vīrieša – režisora veidots. Vai tas ir vīriešu izstrādātā teātra diskursa dēļ, kam sievietes sliecas pievienoties? Iespējams, piecu darbu izlase ļaus ieraudzīt sieviešu skatienu uz cilvēku mākslā pavisam citādi. 

Tikmēr vācu laikraksta Frankfurter Allgemeine Zeitung teātra kritiķis Zīmons Štrauss uzsver, ka ar šādiem politizētiem lēmumiem TT novērš uzmanību no būtiskiem jautājumiem paša teātra kā medija sakarā. Viņaprāt, vērts būtu runāt, piemēram, par to, ka no teātriem izzūd lugas. Un par to, ko tas nozīmē aktieriem, ja viņi no sezonas uz sezonu vairs nestrādā ar lomām, bet tikai ar situācijām un pozīcijām. Manuprāt, būtu vērts šos vācu laikraksta jautājumus attīstīt arī vēl tālāk. Ko aktiera darbam nozīmē permanenta atrašanās dekonstruētu lugu telpā?

Strindbergs ar šodienas sajūtu

No desmit iestudējumiem šā gada TT nepiedāvā nevienu pašu lugas inscenējumu. Ir romānu un kinoscenāriju skatuviskās adaptācijas, ir radošo grupu attīstītas izrādes. Tikmēr ilgas pēc lielām mūsdienu lugām ar pilnasinīgiem šodienas cilvēku portretējumiem un viņu konfliktiem kompensē Austrālijā dzimušais un Šveicē uzaugušais autors un režisors Saimons Stouns (Simon Stone). Viņš TT piedalās jau trešo gadu pēc kārtas. Ar Saimona Stouna veidoto Vīnes Burgteātra un Bāzeles teātra kopprodukciju, izrādi Hotel Strindberg, šogad arī tika atklāts festivāls. Stouna īpašais talants ir spēja pārcelt «senu dziesmu jaunās skaņās». Pārrakstīt citos gadsimtos sacerētus dramaturģiskos šedevrus mūsdienu valodā, visjaunākajās cilvēku komunikatīvajās, garīgajās, dvēseliskajās un sadzīviskajās izpausmēs. 

Un viņa sabiedrotie ir ģeniāli dramaturgi – Ibsens, Čehovs, Lorka, Aristofans, Eiripīds, Strindbergs. Stouns aizņemas no viņiem jau reiz radītus cilvēktēlus, konfliktus, tēmas, problēmas, kas ceļo cauri gadsimtiem, līdz pat mūsu dienām tā arī nerazdamas atrisinājumu. Viņš aizņemas jau reiz radītas meistarīgas dramaturģiskās struktūras un ar pārsteidzošu vieglumu piešķir tām šodienas sajūtu, izskatu un skaņu.

Hotel Strindberg ir sacerēts, iedvesmojoties no Augusta Strindberga biogrāfiskajiem tekstiem, lugām Tēvs, Ceļš uz Damasku, Nāves deja, Jūlijas jaunkundze, Sapņu spēle, Pelikāns. Festivāla jaunieviesto «sieviešu kvotu» kontekstā kritiķi atcerējās, ka par sieviešu nīdēju uzskatītais Strindbergs taču dzīves laikā mainīja savu attieksmi pret pretējo dzimumu un tika izdevis pat feministisku žurnālu. 

Stouna radītais Strindberga kosmoss skatītāja acij atveras kādas viesnīcas šķērsgriezumā, ļaujot ielūkoties trīsreiz pa trijiem viesnīcas numuriem, izkārtotiem trijos stāvos, kāpņu telpu norisēs, kā arī viesu uzņemšanas hallē. Darbība noris simultāni vairākās vietās vienlaikus. Šis paņēmiens jau dažādos pasaules teātros ir agrāk lietots, taču meistarīgas režijas vadībā, un Saimonam Stounam tāda piemīt, šajos cilvēkos – nakts viesos atraisās suģestējošs spēks. Turklāt šim autoram – režisoram piemīt īpaša spēja transformēt melno, negatīvo enerģiju spēles vieglumā.

Ļaujot izspēlēt visdažādākos sieviešu un vīriešu attiecību variantus, izgaist Strindberga tēliem tik raksturīgais slēpti gruzdošais naids, kas tikai gaida izdevīgu brīdi, lai atsāktos mocīšanas un varas izgaršošanas prieks, pazūd vispār jelkādi sadomazohistiski momenti, tie šajā teātra vakarā kļūst smieklīgi. Līdz reālie cilvēki izgaist sapņu telpā, pārtopot eksistenciāli atkailinātos, vientuļos tēlos. Stouna izrādes fināls ir atdots vīriešiem – neaizsargāti, gandrīz trausli, izmisuši un pilnīgi vientuļi, viņi, pieplakuši milzīgo logu stikliem, lūkojas naktī. 

Saimona Stouna spēks darbojas kombinācijā: mūsdienīgu tekstu aranžēšanā un pirmklasīgu aktieru režisēšanā. 

Taču autora – lugu pārrakstītāja vieglā roka ir gan viņa spēks, gan vājums. Jo ilgtermiņā, un parasti Stouna izrādes ilgst stundas četras, klausoties, kādā līmenī viņa cilvēki sarunājas, beigu galā nonāc pie pārsteidzoša atklājuma, ka esi katapultēts bulvārteātrī. Vienalga, vai tur apakšā rakstīts Čehova, Ibsena, Eiripīda vai Strindberga vārds. Un sāc saprast, ka tad jau Jasmīnas Rezā dialogi ir nesalīdzināmi vitālāki, oriģinālāki un asprātīgāki. Un ievērības vērtāki, ja jau tāds ir Theatertreffen kritērijs. Bet, kā jau teikts, Saimona sabiedrotie ir izcili aktieri. Un šodien, kad vācvalodīgais teātris draud noslīkt performatīvajos mazformātos, kuros tas ir aizattīstījies pēdējā desmitgadē, steriem ražojot izrādes, kurās aktierim ir vairs tikai funkcijas nozīme, gan skatītājos, gan kritikā ir milzīgs izslāpums pēc šādas lielformāta aktieru spēles. Berlīnes avīzes pēc festivāla atklāšanas bija sajūsmas pilnas, rakstot par to, ka beidzot atkal var redzēt grandiozu aktieru teātri. 

Savs svars ir arī pašai tekstu radīšanas metodei. Stouns tos attīsta kopā ar aktieriem. Trīs, četras nedēļas viņi sarunājas par tēliem, izvēlētajām lugas situācijām, konfliktiem, kopīgi domājot, kā tie izpaužas mūsdienās. Tad Stouns iet mājās un raksta dialogus. Turklāt, kas arī nav mazsvarīgi, šim 35 gadus vecajam autoram ir stipri nervi. Četrarpus stundu ietilpīgajam Hotel Strindberg divas nedēļas pirms pirmizrādes bija uzrakstīta tikai apmēram puse visa izrādes teksta. 

Šodien Saimons Stouns pieder vispieprasītākajiem režisoriem. Ne tikai vācvalodīgā teātra zemēs, bet nu jau jāsaka – visā pasaulē. Stouna darbi ir skatāmi Londonā un Amsterdamā, Parīzē un Ņujorkā. Un būs skatāmi vēl ilgi. Kamēr neparādīsies kāds īsts mūsdienu Ibsens, Čehovs vai Strindbergs.

Miglas un mūzikas valoda

Saimonam Stounam sekoja šveiciešu režisora Toma Luca (Thom Luz) izrāde Meitene no dūmmašīnu fabrikas (Girl from the Fog Machine Factory). Tā ir sešu teātru kopprodukcija, pats darbs pirmuzvests Cīrihes Gessnerallee. Pagājušosezon Saimons Stouns un Toms Lucs bija sarūpējuši kuriozu, viens pēc otra Berlīnē iestudējot izrādes pilnīgi vienādā scenogrāfijā. Tikai dažādos teātros un inscenējot pilnīgi atšķirīgu materiālu. Un droši vien lieki piebilst – ar diviem pavisam dažādiem scenogrāfiem. Tas ir tā, it kā vienā un tajā pašā scenogrāfijā ar mēneša atstarpi parādītos divi jaunuzvedumi Nacionālajā un Dailes teātrī.

Saimons Stouns Berliner Ensemble uzveda paša pārrakstītu Grieķu traģēdiju triloģiju (Eine griechische Trilogie), savukārt Toms Lucs Berlīnes Deutsches Theater iestudēja Tomasa Bernharda Veco meistaru (Alte Meister). Un abas izrādes notika ar miglas dūmiem piepildītā kastē, ko no skatītāja norobežoja plāna caurspīdīga siena, ļaujot tēlus ieraudzīt tikai tad, kad tie pietuvojas skatītājam, un, tiem atkāpjoties, pazaudējot tos no redzesloka. Vizuāli tas izskatās efektīgi, poētiski un metaforietilpīgi.

Atšķirībā no Stouna Toms Lucs ar dūmiem strādā jau daudzus gadus, attīstot no tiem poētiskas izrādes. Kā dzejoļus. Viņš ir viens no Kristofa Mārtālera radītā teātra veida skaistākajiem turpinātājiem. Arī Luca izrādes attīstās pēc muzikālas kompozīcijas principiem, tajās ir daudz absurda, daudz humora, maz teksta un daudz laika. Pat ja Luca izrādes nepieder festivāla garākajiem piedāvājumiem – Meitene no dūmmašīnu fabrikas ilgst tikai stundu un desmit minūtes –, tajās ir atvēlēta telpa vērojumiem ilgtermiņā. Luca skatuves laiks darbojas pavisam citādi nekā cilvēku pulkstenī iedzītais. Luca telpā laika ir gana visam. Skatīties, kā parādās un garām aiziet mākonis. Kā mākonis sadalās un izzūd. Pilnīgi nereālistiski, ar mazām dūmu mašīnām cilvēki uz skatuves rada milzīgas ainavas, ko pie vajadzības iespējams arī sapakot mazās kastītēs un deponēt. Vai salikt citādās formās. Toms Lucs ir atmiņas ainavists. Migla viņa izrādēs atgādina arī par to, kā viss izzūd. No pasaules un no atmiņas. Gan lietas, gan cilvēki. Un tas satikšanās brīdis ir īss. Un tam ir vērts atvēlēt laiku.

Ilgais domāšanas laiks

Tā uzskata arī vācu režisors Torstens Lensings, kurš iestudē vienu izrādi trijos gados. Turklāt atšķirībā no citiem kolēģiem, kuri arī nobriedina savas izrādes ilgāku laiku, Lensings paralēli nestrādā ne pie kā cita.

Apmēram divus gadus viņš lasa iestudēšanai izvēlēto materiālu, turklāt, kā pats saka, nevis lai izdomātu inscenējuma formu, bet lai saprastu, kas vispār tajā gabalā ir iekšā. Turklāt šim materiālam nav obligāti jābūt pusotra tūkstoša lappušu tekstam sīkā drukā, kāds ir amerikāņu autora Deivida Fostera Vallasa (David Foster Wallace) 1996. gadā iznākušais romāns Bezgalīgais joks, ar kura inscenējumu Torstens Lensings šogad tika ielūgts TT. Arī ar Antona Čehova lugu Tēvocis Vaņa saturiskās iedziļināšanās darbs nav bijis īsāks, tā tikusi pārlasīta ne mazāk par sešdesmit reizēm. Rezultātā šā režisora izrādēs skatītājam ir iespēja satikties ar neikdienišķas ietilpības cilvēkiem, kuri nav ne izprotami, ne saprotami, bet uz kuriem skatīties un par kuriem domāt ir bezgala interesanti. Nav skaidrs, kā režisoram tas izdodas, ar kādām metodēm tiek pie šādām izrādēm. Pats Lensings sarunā ar skatītājiem skaidro, ka «aktieri piedāvā savas spēles variācijas par izvēlētajām situācijām», un viņš attīstot aktieru piedāvāto tālāk. 

Deivids Fosters Vallass savu dzīvi beidza 46 gadu vecumā, izdarīdams pašnāvību. Taču lasītāju prātus turpina nodarbināt un citus māksliniekus iedvesmot viņa apjomīgā grāmata Bezgalīgais joks, šis fragmentārais mēģinājums izstāstīt mūsdienu pasauli un cilvēka sajūtas, neiesprostojot grandiozo laikmeta panorāmu kādā vienotā jēgnesošā konceptā, bet piedāvājot vien lauskas, dažādos virzienos ejošas naratīva līnijas, kas sazarojas labirintiskos stāstos. Vallasa spēja ielūkoties aizlauztās dvēselēs apvienojas ar pārliecību, ka cilvēks ir neaprēķināms. Ka cilvēks ir un paliek mīkla. Gan apkārtējai pasaulei, gan pašam sev.

Torstenam Lensingam ir pa spēkam tieši šādus cilvēkus kopā ar aktieriem radīt. Uz skatuves dažu metru dziļumā ir tikai dzelzs siena, un tās priekšā cilvēki. Lensinga izrādēs nav otrā plāna lomu un fona elementu. Viss notiek pirmajā plānā – vai atveidots tiktu cilvēks, suns vai putns. Izcilu aktieru sniegumā dzīvnieki atklājas likteņa ietilpībā, mūža apjomā un lielo jautājumu dimensijā. Kā Andrē Junga atveidotais suns kādā citā Lensinga izrādē Karamazovi. Šis labsirdīgais suns, apēzdams maizīti, kurā bērni bija iemīcījuši naglas, neļāva brālim Aļošam atbildēt uz jautājumu: «Vai Dievs ir?»

Torstens Lensings ir elitāra figūra vācvalodīgajā teātrī. Valsts teātros viņš iekšā nedodas, jo nevēlas ielaisties uz kompromisiem – ne aktieru izvēles, ne darbam atvēlētā laika ziņā. Un pavisam īpašā lieta ir tā, ka ar Lensingu grib strādāt vislabākie vācu aktieri, zvaigznes, kas vienlaikus ir arī smalki mākslinieki. Piekrītot, ka mēģinājumu laikā viņi paralēli nestrādās citos projektos. Viens no izcilākajiem vācu aktieriem Andrē Jungs saka, ka pie Torstena Lensinga viņš beidzot ir atradis sev mājas.

Lensings ir humorpilna personība, kura izstaro harmoniju. Nupat nosvinējis savu piecdesmito dzimšanas dienu, viņš intervijā saka, ka šādi strādājot jau 25 gadus. Savai ģimenei, savai dzīvei naudu nopelnot kā savu izrāžu producents. Un, tā kā Lensinga darbiem piemīt neikdienišķa kvalitāte, viņa izrādes grib izrādīt labi un naudīgi teātra nami. Ne vien Vācijā, bet arī pārējā Eiropā.

Līdzās Lensingam viņa gandrīz divdesmit gadus jaunākais kolēģis Erzans Montāgs (Ersan Mondtag), kurš arī šogad bija ielūgts TT, izskatās kā saspriegts nervu kamols. Viņš bija salauzis kājai īkšķi, sperot pa savas izrādes Internāts dekorāciju, kas tikusi izgatavota ne tā, kā režisors to bija iecerējis. Šai režisora saspārdītajai dekorācijai tad nu beigās arī izrādījās «augstākās varas» spēks. Kad TT skate 2019. gada maijā beidzot bija pienākusi, izrāde jau bija noņemta no repertuāra un norakstītā scenogrāfija kā «puzle» sapakota daudzās mazās kastēs. Lai to vēlreiz atjaunotu, vajadzētu apmēram 60 000 eiro, un TT atteicās no nodoma šo izrādi parādīt Berlīnē. 

Formāli risinājumi un garām palaistas iespējas

Vallasa Bezgalīgais joks Berlīnē jau reiz ir ticis iestudēts. 2012. gada jūnijā ar šā romāna iestudējumu diennakts garumā no pilsētas un teātra kombināta Hebbel am Ufer atvadījās tā dibinātājs un ilggadīgais vadītājs Matiass Lilientāls. Izrāde notika dažādās Berlīnes vietās, kurp skatītāju nogādāja autobuss. Šis diennakti ilgstošais brauciens skatītāju katapultēja transā. Taču tiešām bija daži jaunieši, kuri izrādījās spējīgi turēt līdzi visā izrādes garumā. Viņus tad arī metās intervēt vai visi Berlīnes mediji, izjautājot par šo pavisam īpašo teātra pieredzi. Šī izrāde – Lilientāla augstākais lidojums – bija viņa atvadu sveiciens pilsētai, kurā viņam no nulles izdevās radīt grandiozu viesizrāžu platformu un producēšanas namu. Kurā viņš tika cienīts un mīlēts. Un likās, ka tieši Lilientālam pieder teātra nākotne.

Taču pavisam citādi notikumi savērpās, kad Lilientāls pārcēlās uz Minhenes Kammerspiele un sāka vadīt šo teātri. Teātri, kas ilgus gadus tika uzskatīts par Vācijas izcilāko aktieru spēles laukumu. Tur nokļūt bija augstākais gods.

Minhenes Kammerspiele nebija nulle, no kuras sākt. Un tomēr Lilientāls atkal sāka no nulles. Demontējot teātra mākslas vērtības, kas pirms viņa šeit tikai kultivētas un rūpīgi koptas. Izveidojot internacionālu aktieru ansambli. Atšķirībā no priekšgājējiem šo aktieru galvenā vērtība nereti izrādījās tikai viņu tautība. Lilientālam patīk koncepti, kad vienā izrādē satiekas irāņu režisors ar palestīniešu aktieri, bet materiālu ir sacerējis kāds izraēliešu autors. Tieši Lilientāla vadītā Kammerspiele lika aizvien sadzirdamāk ierunāties kritiskajām balsīm, kas mudināja domāt par to, ko teātra medijam un aktieru darbam nozīmē ilgtermiņā spēlēt stundu, pusotru īsos performatīvajos formātos, kuros aktiermāksla tiek aizstāta ar funkcionālām darbībām. Pilsētas valdība ir apņēmusies vairs nepagarināt līgumu ar šo intendantu.

Savu trešo sezonu Minhenes Kammerspiele sāka ar izrādi Dionīsa pilsēta, kas turpinās desmit stundas un šogad tika iekļauta desmit uzmanības vērto iestudējumu skatē. Izvēloties sarunas saturam antīko materiālu – grieķu traģēdijas, Homēra eposu Iliādu un satīru spēli, Minhenes iestudējums to mēģina pietuvināt tā laika teātra spēļu ilgstamības formātam. Desmit teātrī pavadītas stundas, lai arī pieticīgākā formātā, iespējams, tomēr spēj tuvināt mūsdienu cilvēka izjūtas dionīsiskajām spēlēm, ko pirms daudziem tūkstošiem gadu svinēja piecu dienu garumā. Tolaik skatītāji tika atbrīvoti arī no visiem darba pienākumiem, turklāt nezaudējot samaksu par šo laiku. Skatītāji spēļu laikā tika cienāti ar vīnu par brīvu un bez ierobežojumiem. Dionīsa pilsēta sākas vienos dienā un beidzas pirms pusnakts. Izrāde ir sadalīta četrās daļās, starpbrīžos skatītāji tiek cienāti ar bezmaksas augļiem, olīvām, kliņģeriem, alu, tā ka pēdējās izrādes stundās skatītāju zālē jau valdīja krietni sajūtams iereibis prieks skatīties tālāk. Lai rāda ko rādīdami. 

Dionīsa pilsēta ir jauniešu izrāde. Gandrīz visi izrādes aktieri, skaitā astoņi, ir divdesmitgadnieki. Un arī režisors Kristofers Ripings (Christopher Rüping) nosacīti vēl ir pieskaitāms jaunajiem režisoriem. Izrādes iestudēšanas laikā viņam bija 32 gadi. Šis ir režisors, kuru interesē dažādi teātra formāti. Pagājušajā gadā uzmanības vērto izrāžu desmitniekā bija nokļuvusi viņa izrāde – tandēms Bungas naktī. Pirmā daļa bija Bertolta Brehta lugas inscenējums, otro daļu veidoja brīva teatrālā fantāzija, kas attīstījusies no šīs pašas lugas. 

Dionīsa pilsēta ir gigantisks cilvēces attīstības gaitas stāsts. Tas sākas no brīža, kad Prometejs iedod cilvēkiem uguni, turpinās cauri nebeidzamiem kariem citam pret citu, kuros sajūk un vairs nav saprotami ne vārdi, ne naida cēloņi. Tad, «iezūmējoties» tuvplānā – vienas ģimenes ietvaros (Oresteja) –, iegremdējas atriebes destruktīvajos atvaros līdz pašām dzīlēm un visbeidzot katapultējas atsvabinājumā no tā visa. Neskatoties uz šķietami akmenssmago materiālu un izrādes garumu, Dionīsa pilsētu skatīties ir viegli. Kristofers Ripings katru no daļām risina atšķirīgā spēles formātā, kas neļauj uztverei nogurt.

Izrāde sākas ar jauna, simpātiska aktiera Nīlsa Karnvalda uzrunu skatītāju zālei. Viņš asprātīgi izstāsta spēles noteikumus, cita starpā piedāvājot, ja izrādes laikā kādam ir nepieciešams, nākt uz skatuves uzpīpēt. Skatuves vienā malā bija ierīkota bezmaksas smēķētava aktieriem un skatītājiem, kuri to drīkstēja izmantot, kad luksoforā iedegās zaļš. Ar kādu no skatītājiem tika noslēgtas derības – ja viņš atradīsies skatītāju zālē vēl arī izrādes beigās, tad saņems 50 eiro. Tie tad arī tika pielīmēti ar skoču turpat pie sienas. Nīlsam Karnvaldam piemīt atbruņojošs šarms. Vēl nedaudz pafilozofējis par to, ka pēc simts gadiem vairs dzīvajos nebūs palicis neviens no tiem, kas šobrīd sēž skatītāju zālē un skatās šo izrādi, viņš var droši doties prom. Skatītāji jau ir aktieru varā un atvērti jebkam.

Prometeja stāstu, kas risināts performanču un akcionisma formā, nomaina Iliādas bezgalīgie kara apraksti. Tie attīstās kā gigantisks dzīvās mūzikas koncerts – ar Homēra tekstu, ekspresīvu bundzinieka spēli un lielformāta videoprojekcijām. Kariem sekojošā Oresteja, ģimenes traģēdija, tiek risināta kā mūsdienu «ziepju opera», rādot uz skatuves aranžētās situācijas milzīgos videotuvplānos. Izrāde noslēdzas kā chill out pasākums. Tāds mūsdienu katarses paveids. Aktieri koturnās atrodas brīvdabā, zaļā futbola mauriņā, kur bezgalīgi ilgi – apmēram pusstundu – spēlē futbolu. Kamēr fonā skan eseja, kuras autors melanholiski atceras, kā krita pēdējais jaunāko laiku dievs. Runa ir par 2006. gada Pasaules futbola čempionātā fināla spēli, kuras pagarinājuma laikā, kad rezultāts bija 1:1, futbolists Zinedins Zidāns piegāja pie pretinieka un no visa spēka ietriecās tam ar galvu krūtīs. Saņēmis sarkano noraidījuma kartīti, Zidāns tika noraidīts ne tikai uz izšķirošajām spēles minūtēm: tā beidzās karjera vienam no visu laiku labākajiem futbolistiem. Izrādes finālā tiek kopīgi sagaidīts saullēkts, un tā beidzas ar ovācijām divdesmit minūšu garumā. No publikas prom aizgājis nav gandrīz neviens. Skatītāju zāle atrodas jūtamā reibuma pakāpē un ir gatava skatīties tālāk, vienalga cik ilgi vēl. Uz garderobi ejot, viens no blakussēdētājiem saka – «es esmu beigts, līdz nāvei noguris, bet tas vēl nav gals».

Pēc izrādes satiku vācu teātra kritikas lielo leģendu Renāti Kletu. Savulaik bijusi viena no festivāla Theater der Welt dibinātājām un vadītājām, viņa, arī 70 gadu slieksni pārkāpusi, joprojām iestājas par radikālu mākslu. Renāte bija pilnīgā sajūsmā par to, ka Kristoferam Ripingam ir ienācis prātā risināt Oresteju kā «ziepju operu». Cik asprātīgi un negaidīti! Kad vērsu uzmanību uz to, ka, neskatoties uz formālo risinājumu daudzveidību, izrāde dziļumā taču nemaz neattīstās, saņēmu atbildi: «Protams, šis teātris ir pilnīgi plakans. Matiasam [Lilientālam] tāds arī ir vajadzīgs. Jo viņš grib dabūt iekšā jauniešu auditoriju.» Par to tad arī Dionīsa pilsēta atstāj vielu pārdomām – par mūsdienu režisoru kaislīgo nodošanos formālajiem risinājumiem un garām palaistajām sarunāšanās dziļuma iespējām.

Theatertreffen noslēgumā notika konference Degošie jautājumi (Burning Issues). Tajā piedalījās arī Vācijas kultūras un mediju ministre Monika Gritersa (Grüters), kas izteica savu viedokli par TT ieviestajām sieviešu kvotām, izraugoties desmit ievērības vērtos iestudējumus nākamgad un aiznākamgad. Ministre šo jaunievedumu neatbalstīja, argumentējot, ka izvēlei tomēr būtu jānotiek tikai un vienīgi pēc mākslinieciskajiem kritērijiem. Šādu kvotu ieviešana varot novest pie neadekvātiem lēmumiem – kāds ievērības vērts darbs varot palikt aiz borta tikai tāpēc, ka to radījis vīrietis, savukārt kāds vājāks darbs varot tikt ielūgts galvenokārt režisores dzimuma dēļ. 

Bet to tad nākamgad redzēsim. Iespējams, ka tā. Bet iespējams arī, ka izšķilsies kas negaidīts.