Skats no izrādes Dzīvnieku ferma. Režisors - Mihails Gruzdovs. Foto – Kai- va Dombrovska

Brīvie deguni brīvajā tirgū

Atkārtoti bažīgs ievads

Domājot par Latvijas Kultūras akadēmijas šā gada absolventiem – Dramatiskā teātra aktiera mākslas Leļļu teātra specializācijas studentiem, pārņem deja vu sajūta. Gan tāpēc, ka tieši pirms četrpadsmit gadiem Teātra Vēstnesis šo rindu autorei deva iespēju izteikties par iepriekšējā leļļu aktieru kursa beidzējiem, gan tāpēc, ka šogad tāpat kā toreiz viņi kopskaitā ir trīspadsmit, gan arī tāpēc, ka līdzīgi kā 2005. gadā «velna ducis» (piedodiet māņticību!) šķiet nesam vienus vienīgus sarežģījumus. 

Spriežot pēc publikas intereses un diplomdarba izrādēm, no kurām vismaz Medības bez jelkādām atlaidēm varētu papildināt profesionālo teātru repertuāru, jaunie leļļu aktiera profesijas pretendenti ir laikmetīgās teātra formās trenēti un vispusīgi izglītoti. Viņi pārvalda marionetes, objektus, spieķu un cimdu lelles, ēnu teātri, ir iepazinušies ar delartiskās komēdijas pamatiem, radio teātra specifiku un pat flamenko dziesmu un deju stilu. Arī dramatiskā teātra formātā šķiet jūtamies kā zivis ūdenī. Taču nākotne tāpat kā savulaik 2005. gada beidzējiem ir miglā tīta. 

Ko absolventiem nesīs rītdiena? Iespēju strādāt profesijā un mainīt leļļu teātra vēsturi laikmetīgas mākslas virzienā?

Alternatīva teātra veidošanas scenārijs Latvijas apstākļos joprojām rādās esam utopisks, jo tā īstenošanai nepieciešami trīs vienlaikus grūti nodrošināmi faktori – nauda, telpas un spēcīgs līderis. (Kaut gan – Kvadrifrona piemērs rāda, ka neiespējams tas nav.) Reālistiskāka perspektīva būtu kļūt par 1944. gadā dibinātā Leļļu teātra sengaidītās atjaunotnes veicinātājiem. Tomēr arī šā scenārija īstenošanu bremzē apstāklis, ka Leļļu teātrim pretēji sākotnējām iecerēm iespējams angažēt tikai dažus aktierus. Trīs? Četrus? Sešus? Kas zina, jo tāpat kā 2005. gadā dramatiski trūkst finansējuma un varbūt arī pietiekami stipras gribas ko mainīt. 

 Starp citu, no iepriekšējā jauno celmlaužu kursa leļļu teātrī ir vairs tikai Baiba Vanaga (Geķe) un Dana Avotiņa-Lāce. Marija Bērziņa un Mārtiņš Brūveris spēlē uz Nacionālā teātra skatuves, Mārcis Lācis un Ģirts Šolis iestudē izrādes, Andris Kalnozols raksta lugas. Pārējie izklīduši kur kurais. Par spīti šai pamācošajai pieredzei 2019. gada pavasarī atkal uzvirmoja cerība, ka Leļļu teātris no pasaku ilustrētāja varētu kļūt par laikmetīgu mākslas institūciju. Uzvirmoja un noplaka. Maija sākumā no mākslinieciskā vadītāja posteņa atkāpās kursa vadītājs un teātra galvenais režisors Ģirts Šolis, kura neilgās mākslinieciskās vadības laikā (2016 – 2019) ar Zelta zirgu (režisors Duda Paiva), Romeo un Džuljetu (režisors Dāvids Džovanzana) un Šoļa paša iestudēto Kazanovu tika sperti soļi auditorijas paplašināšanas un izteiksmes līdzekļu daudzveidošanas virzienā. Atkāpās, teātra šaurās rocības sarūgtināts, vismaz tā Šolis intervijās apgalvo.

Tāpat kā pirms četrpadsmit gadiem situācijas nenoteiktība raisa bažas. Ko absolventiem nesīs rītdiena? Iespēju strādāt profesijā un mainīt leļļu teātra vēsturi laikmetīgas mākslas virzienā? Vilšanos un samierināšanos ar «zīli rokā»? 

Trīspadsmit mirkļbirkas alfabētiskā secībā

Par spīti nākotnes neskaidrībai vismaz absolventu tagadne tēlojas piepildīta un rosīga. Piecas diplomdarba izrādes, no kurām četras jau parādītas publikai, bet viena vēl ir tapšanas stadijā. Patstāvīgie darbi, kuros profesijas pretendenti piedalās gan aktiera, gan režisora, gan leļļu meistara ampluā. Lomas kinomākslas studentu filmās un iesaistīšanās dažādos ārpusstudiju projektos. Pie tik atlētiska snieguma ir vērts pamest skatu pagātnē, lai saprastu, kas ar studentiem četru mācību gadu laikā ir noticis.

Žurnāli