Vilnis Beķeris: «Savu vēlmi strādāt Leļļu teātrī ar atsevišķiem projektiem izsaka arvien vairāk dramatisko teātru režisoru.» Foto – no personiskā arhīva

Leļļu teātra tagadne un nākotne

Saruna ar Latvijas Leļļu teātra direktoru Vilni Beķeri

Veidot sarunu ar Vilni Beķeri mani rosināja televīzijas raidījums Kultūršoks, kura autori centās izprast, kāpēc Leļļu teātris nepilda solījumu pieņemt darbā jaunos aktierus no kursa, kas sagatavots tieši tam un šopavasar beidz Latvijas Kultūras akadēmiju. Direktors atsaucās, taču lūdza atsūtīt jautājumus, jo viņš, lūk, neesot runātājs. Nepiekritu, paskaidrodama, ka tad «saruna nebūs dzīva». Beķera kungs nepretojās, tikāmies, un notika diezgan spraiga diskusija, kuras iznākumā tapa intervija, kas pavēra iespēju kaut mazliet saprast tās problēmas, kas ietekmē leļļu mākslas attīstību. To nav mazums, turklāt dažas bremzē arī paša direktora vēlmi rast jaunus apvāršņus savam teātrim. Sapratu arī, ka Vilnis Beķeris nenoliedzami ir sava kolektīva patriots, taču tas ir nevis mākslinieka, bet administratora patriotisms, kas, protams, ir loģiski un kas ļauj man arī saprast, kāpēc lasītājam nav dots izlasīt mūsu «dzīvo» sarunu. Kad materiāls bija gatavs, aizsūtīju to direktoram, viņš kategoriski pieprasīja tā labošanu, proti, pats visu ierakstīšot, ko arī izdarīja. No iepriekšējā teksta ir palikuši nelaboti tikai mani jautājumi. Žēl, taču galu galā diplomātija arī ir sava veida māksla, kas turklāt bieži vien, varbūt arī šoreiz, sekmē labu atrisinājumu. 

Maija Svarinska. Jūs esat Leļļu teātra direktors no 2002. gada. Kurš posms, jūsuprāt, teātrim bijis tas grūtākais?
Vilnis Beķeris.
Manuprāt, visgrūtākais laiks teātrim bija 2000. gadu sākumā – iziet cauri visiem varas labirintiem, lai saglabātu teātra ēku un zemi valsts īpašumā un Leļļu teātra apsaimniekošanā. Tā bija laba skola.

Tā kā 1990. gados bija jautājums teātrim būt vai nebūt kā patstāvīgai institūcijai, tad ēkā, atšķirībā no citiem teātriem, netika veikti ieguldījumi. Pamazām bija jārada laikmetīga, skatītājam pievilcīga teātra vide, mainot visu tehnisko nodrošinājumu, lai izrādes varētu pietuvināt mūsdienu prasībām, uzlabot darba apstākļus strādājošajiem. Tas viss ir nepārtraukts process, arī šodien, un tas prasa lielas investīcijas.

Bet kurš bija skaistākais posms?
Visi sešpadsmit gadi.

Vai mazliet nekoķetējat?
Man tas liekas dzīves interesantākais posms, jo pienākumi man liek būt nemitīgā kustībā, katru gadu ir mērķi, uz ko tiekties. Mums ir draudzīgs teātra kolektīvs. Mums ir savas tradīcijas. Aktieru kolektīvā visi ir jauni cilvēki ar augstāko izglītību. Mums nav valodas barjeras. Un kas vēl būtiski – mūsu teātrī ir ļoti profesionāli leļļu meistari un mākslinieki, kuru pakalpojumus šobrīd izmanto arī dramatiskie teātri. Vai to visu nevar raksturot kā skaistu posmu?

Es nedomāju, ka teātru vadītāji ir tas bremzējošais spēks mākslinieciskajām vīzijām

Tagad, skatoties jūsu repertuāru mājaslapā, secināju, ka pieprasījums minimāls, acīs krīt, ka uz visām izrādēm var nopirkt biļetes.
Teātra sezonas laikā ir ļoti daudz izpārdotu un pieprasītu izrāžu, uz kurām biļešu iegāde ir apgrūtināta vairāku mēnešu garumā. 

Žurnāli